Elodins piešķieba galvu uz vienu pusi. Es dzirdu “jo citādi…”, viņš teica ar uzjautrinājumu balsī. Kaut gan tu vārdos to nepateici, man ir jāapsola, jo citādi… Viens viņa mutes kaktiņš savilkās greizā smaidā.
Elodina smaids manī uzvilnīja dusmas, kas jaucās ar bažām un bailēm. Piepeši es sajutu mutē karstu plūmju un muskatrieksta garšu un spēji apzinājos, ka man pie augšstilba zem biksēm ir piesaitēts nazis. Jutu, ka mana roka lēni ieslīd kabatā.
Tad dažus soļus aiz Elodina es ieraudzīju jumta malu un jutu, ka manas kājas sakustas gatavībā lēcienam un tvērienam, pēc kura mēs abi nokristu no jumta uz cietajiem bruģakmeņiem.
Manu augumu spēji ieskāva auksti sviedri, un es aizvēru acis. Lēni, dziļi ievilku elpu, un garša mutē izgaisa.
Es atkal atvēru acis. Man vajag, lai jūs apsolāt! es teicu. Citādi es droši vien izdarīšu kādu neaptveramu aplamību. Es vēlreiz noriju siekalas. Un tas nāks par ļaunu mums abiem.
Elodins nenovērsa skatienu no manis. Cik izteiksmīgi un godīgi draudi! viņš teica. Parasti tie mēdz būt krietni skarbāki un skrimšļaināki.
- Skrimšļaināki? es neizpratnē pārjautāju.
- Šaušalīgāki un skrimšļaināki, viņš atbildēja. Biežāk gadās dzirdēt: “Es tev pārlauzīšu kājas! Es tev pārlauzīšu sprandu!” Tas man liek domāt par skrimšļaino skaņu, kad pavārs atkaulo cāli.
- Ā! es novilku. Saprotu.
Krietnu bridi mēs raudzījāmies viens otrā.
- Es nevienu nesūtīšu šurp viņu savākt, Elodins beidzot teica.
- Dažiem cilvēkiem “Patvērums” ir piemērota vieta. Daudziem tā ir vienīgā vieta. Bet es neieslodzītu tur pat traku suni, ja vien būtu kāda labāka iespēja.
Viņš pagriezās un devās tālāk. Kad es paliku uz vietas, viņš apstājās un atskatījās atpakaļ.
- Ar to ir par maz, es teicu. Man vajag, lai jūs apsolāt!
- Es zvēru pie savas mātes piena! Elodins teica. Es zvēru pie sava vārda un sava spēka! Es zvēru pie mūžam mainīgā mēness!
Mēs devāmies tālāk.
- Viņai vajadzīgas siltākas drēbes, es teicu. Un zeķes un kurpes. Un sega. Un visām lietām ir jābūt jaunām. Auri nevelk neko, kas ir piederējis kādam citam. Esmu jau mēģinājis.
- No manis viņa neko nepieņem, Elodins sacīja. Esmu viņai šo to atnesis un atstājis. Viņa tam nepieskaras. Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Ja es tās lietas iedotu tev, vai tu varētu nodot tās tālāk?
Es piekrītoši pamāju. Tādā gadījumā viņai vēl vajag divdesmit talantu, rubīnu olas lielumā un jaunu gravēšanas rīku komplektu.
Elodins atklāti, sirsnīgi pasmējās. Vai viņai vajag ari lautas stīgas?
Es atbildēju apstiprinoši. Ja iespējams, divus komplektus.
- Kāpēc tu izvēlējies Auri? Elodins jautāja.
- Tāpēc, ka viņai nav neviena cita, es atbildēju. Tāpat kā man. Ja mēs nerūpēsimies viens par otru, kurš cits to darīs?
Elodins papurināja galvu. Nē. Kāpēc tu izvēlējies viņai tādu vārdu?
- Ā! es samulsis novilku. Tāpēc, ka viņa ir gaiša un jauka. Viņai nav iemesla tādai būt, bet viņa tāda ir. Auri nozīmē “saulains”.
- Kādā valodā? Elodins jautāja.
Es bridi vilcinājos. Laikam siaru.
Viņš papurināja galvu. Siaru valodā “saulains” ir Ieviliet.
Pūlējos atcerēties, no kurienes esmu uzzinājis šo vārdu. Vai biju tam uzdūries Arhīvos…?
Pirms man tas izdevās, Elodins ierunājās atkal. Es gatavojos apmācīt studentu grupu, viņš nevērīgi teica. Tā būs domāta tiem, kurus interesē smalkā un komplicētā vārdnieku māksla. Viņš uzmeta man iesāņus skatienu. Sāku domāt, ka tev tā varbūt nebūtu gluži nelietderīga laika šķiešana.
- Mani tā varētu interesēt, es piesardzīgi teicu.
Viņš pamāja ar galvu. Tev būtu jāizlasa Tekama “Pamatprincipi”, lai sagatavotos šim kursam. Grāmata nav gara, bet pamatīga, ja tu mani saproti.
- Ja jūs man aizdotu eksemplāru, es to ļoti vēlētos izlasīt, es teicu.
- Ja ne, man būs kaut kā jāizkuļas bez tās. Elodins neizpratnē paskatījās uz mani. Es esmu izraidīts no Arhīviem.
- Ko, joprojām? viņš izbrīnījies jautāja.
- Joprojām.
Elodins izskatījās sašutis. Cik ilgi tas jau velkas? Pusgadu?
- Pēc trim dienām būs trīs gada ceturtdaļas, es atbildēju. Maģistrs Lorrens man ir skaidri licis saprast savu attieksmi šajā jautājumā.
- Tas ir beidzamais stulbums! Elodins paziņoja neparastā aizstāvja tonī. Tu tagad esi mans Re’lars!
Viņš negaidot mainīja virzienu un devās pāri jumta laukumam, no kura es parasti vairījos, jo tam bija māla dakstiņu segums. No turienes mēs nolēcām šaurā šķērsielā, tad pārgājām pāri kādas viesnīcas lēzenajam jumtam un uzkāpām uz plaša akmens jumta.
Pēc kāda laika mēs nonācām pie liela loga, aiz kura mirdzēja silta sveces gaisma. Elodins pieklauvēja pie stikla tik sparīgi, it kā tās būtu durvis. Paskatījies apkārt, es sapratu, ka mēs stāvam virs Maģistru zāles.
Pēc brīža es loga iekšpusē ieraudzīju garo, kalsno maģistra Lorrena stāvu, kas aizsedza sveces gaismu. Viņš atbīdīja bultu, un viss lielais logs atvērās vaļā.
- Elodin, kā varu tev palīdzēt? Lorrens jautāja. Ja šāds stāvoklis viņam šķita neparasts, viņa sejā tas nebija izlasāms.
Elodins pastiepa īkšķi pāri plecam uz manu pusi. Šis zēns stāsta, ka viņš joprojām esot izraidīts no Arhīviem. Vai tā ir taisnība?
Lorrena bezkaislīgais skatiens pārslīdēja uz mani, tad atgriezās pie Elodina. Taisnība.
- Nu tad laid viņu tur atpakaļ! Elodins teica. Viņam ir jālasa grāmatas. Tu savu sakāmo esi jau pateicis.
- Viņš ir pārgalvīgs, Lorrens noteikti sacīja. Biju paredzējis atturēt viņu no Arhīviem vismaz gadu.
Elodins nopūtās. Jā, jā, ļoti tradicionāla pieeja. Bet vai tu nevarētu dot viņam vēl vienu iespēju? Esmu gatavs galvot par viņu.
Lorrens ilgi lūkojās manī ar pētošu skatienu. Es pūlējos izskatīties pēc iespējas atbildīgs un apzinīgs, kaut gan diez vai vēlā vakara laikā uz jumta tas bija iespējams.
- Nu labi! Lorrens beidzot teica. Bet tikai “Sējumos”.
- “Sējumi” ir zupiņa tiem, kuri nespēj sakošļāt ēdienu! Elodins izaicinoši iesaucās. Mans zēns ir Re’lars! Viņam iekšā ir vairāk pulvera nekā divdesmit vīriem! Viņam ir svarīgi izpētīt “Krātuvi” un atklāt neskaitāmas nelietderīgas gudrības!
- Tavs zēns man nerūp, Lorrens nesatricināmā mierā atbildēja.
- Man visupirmām kārtām rūp paši Arhīvi.
Elodins pastiepa roku un, sagrābis mani aiz pleca, pagrūda uz priekšu.
- Un ko tu teiksi par šito priekšlikumu? Ja tu pieķersi viņu vēl kādā pārgalvībā, es ļaušu tev nocirst viņam īkšķus! Kā tev šķiet, vai tas nebūtu vislabākais piemērs'citiem?
Lorrens lēni un ilgi raudzījās uz mums abiem. Tad viņš pamāja ar galvu. Labi, es esmu ar mieru! viņš atbildēja un aizvēra logu.
- Nu, re! Elodins izteiksmīgi noteica.
- Pie velna, ko tas nozīmē? es noprasīju, lauzīdams rokas. Es… Ko tas viss nozīmē?
Elodins izbrīnījies paskatījās uz mani. Ko tas nozīmē? To, ka tu esi ielaists Arhīvos! Problēma ir atrisināta!
- Jūs taču nedrīkstat piedāvāt viņam iespēju nocirst man īkšķus! es iesaucos.
Elodins izbrīnā savilka uzacis. Vai tad tu grasies vēlreiz pārkāpt noteikumus? viņš uzsvērti noprasīja.