- Es… nē. Bet…
- Tātad tev ne par ko nav jāuztraucas, Elodins atmeta. Viņš pagriezās un devās pa lēzeno jumtu tālāk. H man šķiet. Tomēr es tavā vietā būtu ļoti uzmanīgs. Ar Lorrenu neviens nekad neko nevar zināt.
* * *
Nākamajā rītā tūlīt pēc pamošanās es devos uz Universitātes kasi un nokārtoju rēķinus ar Rīemu, saskābušo vīreli, kura pārziņā bija visas Universitātes finanses. Samaksāju savus grūti iegūtos deviņus talantus un piecus džotus, nodrošinādams sev vietu Universitātē uz vēl vienu dimestri.
Pēc tam aizgāju uz “Reģistriem un sarakstiem”, kur pierakstījos uz “Medikas” novērošanas nodarbībām, kā arī uz fiziognomijas un zāļu gatavošanas kursu. Pēc tam izvēlējos dzelzs un vara metalurģijas zinības “Frakcijā” pie Kammara. Un visbeidzot pieteicos padziļinātas simpātijas kursā pie Elksas Dala.
Tikai pēc tam es aptvēru, ka nezinu Elodina paredzēto nodarbību nosaukumu. Šķirstīju reģistrācijas žurnālu, līdz ieraudzīju Elodina vārdu, un pēc tam vilku pirkstu lejup līdz vietai, kur ar melnu tinti trekniem burtiem bija ierakstīts kursa nosaukums: “Kas darāms, lai nekļūtu par muļķa ēzeli”.
Es nopūtos un tukšajā rindā zem nosaukuma ierakstīju savu vārdu.
DIVPADSMITĀ NODAĻA . Dusošais prāts
KAD NAKAMAJA rītā pamodos, visupirms man atmiņā uznira doma par Elodina nodarbību. Sajutu pakrūtē pacilātu tirpoņu. Pēc vairākiem mēnešiem, kuros biju centies panākt, lai Vārdu maģistrs kļūtu par manu skolotāju, man beidzot bija radusies iespēja mācīties vārdnieka prasmi, īstu maģiju. Taborlina Lielā maģiju.
Tomēr vispirms mani gaidīja darbs. Elodina nodarbība bija paredzēta tikai dienas vidū. Tā kā virs galvas melnēja Devi parāds, man vēl vajadzēja cītīgi nostrādāt vairākas stundas “Frakcijā”.
* * *
Kilvina darbnīcā jau pie durvīm mani kā mūzika ieskāva pazīstama, pussimt darbīgu roku radīta šķindoņa. Kaut gan šī bija bīstama vieta, tās gaisotne mani allaž neparasti nomierināja. Daudzi studenti greizi skatījās uz manu straujo augšupeju Arkanuma rindās, tomēr artefakcijas meistaru vidū es biju lielākoties iemantojis tādu kā negribīgu atzinību.
Redzēju Manetu strādājam pie cepļiem un devos uz viņa pusi, līkumodams starp aizņemtajiem darbgaldiem. Manets vienmēr zināja, kāds darbs atmaksājas vislabāk.
- Kvout!
Plašā telpa pieklusa, un pagriezies es ieraudzīju maģistru Kilvinu stāvam sava kabineta durvis. Viņš īsi pamāja ar roku, aicinādams mani pie sevis, un atgriezās kabinetā.
Darbnīcu lēnām piepildīja agrākā murdoņa, studentiem atsākot darbu, un es devos gar daudzajiem galdiem cauri telpai uz Kilvina kabinetu, juzdams, ka mani pavada daudzu acu skatieni.
Piegājis tuvāk, pa lielo kabineta logu es redzēju, ka Kilvins kaut ko raksta uz sienas tāfeles. Viņš bija puspēdu garāks par mani, un viņa rumpis atgādināja mucu. Kuplā, spurainā bārda un tumšās acis šķietami darīja viņu pat vēl lielāku.
Pieklājīgi pieklauvēju pie durvju stenderes, un Kilvins pagriezdamies nolika krītu malā. Re’lar Kvout! Nāc iekšā! Un aizver durvis!
Noraizējies iegāju kabinetā un aizvēru aiz sevis durvis. Darbnīcas šķindas un klaboņa pilnīgi pieklusa, un es nodomāju, ka Kilvins varbūt šajā vietā ir izmantojis viltīgu sigaldriju, kas apslāpē troksni. Kabinetā valdīja gluži vai rēgains klusums.
Kilvins paņēma no galda malas papīra lapu. Es dzirdēju satraucošu ziņu, viņš teica. Pirms dažām dienām uz “Novietni” atnāca kāda meitene. Viņa meklēja jaunu cilvēku, kurš esot pārdevis viņai burvju amuletu. Viņš ieskatījās man acīs. Vai tev par to ir kaut kas zināms?
Es papurināju galvu. Ko viņa gribēja?
- Mēs nezinām, Kilvins atbildēja. Tobrīd “Novietnē” strādāja Bazils. Viņš teica, ka meitene bijusi jauna un izskatījusies diezgan satraukta. Viņa meklēja… Kilvins ieskatījās papīra lapā, …jaunu burvi. Vārdu viņa nezināja, bet teica, ka tas esot bijis jauns, glīts, sarkanmatains vīrietis.
Kilvins nolika lapu atpakaļ uz galda. Bazils stāstīja, ka sarunas laikā meitene esot satraukusies arvien vairāk. Viņa izskatījusies izbiedēta, un, kad Bazils gribējis uzzināt viņas vārdu, viņa raudādama aizskrējusi projām. Kilvins sakrustoja varenās rokas uz krūtīm un bargi lūkojās manī. Tāpēc es tev jautāju skaidri un gaiši: vai tu esi pārdevis amuletus jaunām sievietēm?
Jautājums mani gluži samulsināja. Amuletus? es pārjautāju.
- Kādai vajadzībai?
- To es gribētu dzirdēt no tevis, Kilvins drūmi atbildēja. Varbūt amuletus veiksmei, varbūt mīlestībai. Varbūt tādus, kas ļauj sievietei ieņemt bērnu, vai tādus, kas ļauj no tā izvairīties. Amuletus pret dēmoniem un tā tālāk.
- Vai tādus ir iespējams izgatavot? es jautāju.
- Nē, Kilvins noteikti atbildēja. Un tāpēc mēs tādus nepārdodam. Viņa tumšās acis neatlaidīgi urbās manī. Tātad es jautāju vēlreiz: vai tu esi pārdevis amuletus tumsonīgiem iedzīvotājiem?
Šis apvainojums man bija tik negaidīts, ka nespēju iedomāties nekādu atbildi, lai sevi aizstāvētu. Tad es aptvēru, cik tas ir bezjēdzīgs, un nenovaldīju smieklus.
Kilvina acis samiedzās šaurāk. Tur nav nekā uzjautrinoša, Re’lar Kvout. Tāda rīcība Universitātē ir stingri aizliegta, turklāt students, kurš atļaujas pārdot viltus amuletus… Kilvina balss aprāvās, un viņš papurināja galvu. Tas atklāj nepiedodamu rakstura iezīmi.
- Maģistr Kilvin, paskatieties uz mani! es teicu, paraustīdams kreklu. Ja es izvilinātu naudu no lētticīgiem ļaudīm, man nebūtu jāvalkā lietoti, pašausti krekli.
Kilvins pārlaida man skatienu, it kā pirmoreiz būtu pamanījis manu apģērbu. Taisnība! viņš teica. Tomēr nav grūti iedomāties, ka tieši trūcīgs students var vieglāk padoties tādiem kārdinājumiem.
- Esmu par to domājis, es atzinos. Ar penija vērtu dzelzs gabalu un desmit minūtēm vienkāršas sigaldrijas es varētu pagatavot karekli, kas pieskārienā izraisa aukstumu. Tādu priekšmetu nebūtu grūti pārdot. Es paraustīju plecus. Taču es labi zinu, ka tas nozīmētu grēkot pret “Negodīgas peļņas” noteikumiem. Tādu risku es neuzņemtos.
Kilvins sarauca pieri. Arkanuma loceklis vairās no tādas rīcības tāpēc, ka tā ir nekrietna, Re’lar Kvout. Nevis tāpēc, ka tā nozīmē pārāk lielu risku.
Es skumīgi pasmaidīju. Maģistr Kilvin, ja jums būtu tik liela uzticība maniem morāles principiem, tad šī saruna nenotiktu.
Viņa sejas izteiksme mazliet atmaiga, un viņš tikko jaušami pasmaidīja. Nenoliegšu, ka no tevis es tiešām neko tamlīdzīgu negaidu. Bet esmu piedzīvojis pārsteigumus jau agrāk. Es slikti veiktu savus pienākumus, ja necenstos izpētīt šādus gadījumus.
- Vai meitene bija atnākusi sūdzēties par savu amuletu? es jautāju.
Kilvins papurināja galvu. Nē. Kā jau teicu, viņa neatstāja nekādu
ziņu. Tomēr es nesaprotu, kāpēc lai jauna, uztraukta meitene, kurai ir amulets, nāktu tevi meklēt, nezinādama tavu vārdu, bet nepārprotami aprakstīdama tevi. Viņš lūkojās manī, savilcis uzacis, it kā gaidītu atbildi uz jautājumu.
Es nopūtos. Vai gribat dzirdēt godīgu atbildi, maģistr Kilvin?
Kilvins izbrīnā sarauca pieri. To es gribu vienmēr, Re’lar Kvout.
- Domāju, ka man kāds cenšas sagādāt nepatikšanas, es teicu. Salīdzinājumā ar neseno alķīmiskas indes izmantojumu baumu izplatīšana no Ambroza puses būtu itin maiga un izsmalcināta rīcība.
Kilvins pamāja ar galvu un izklaidīgi noglauda kuplo bārdu. Jā, es saprotu.
Paraustījis plecus, viņš paņēma nolikto kritu. Nu labi! Pagaidām uzskatīsim šo gadījumu par nokārtotu. Viņš pagriezās pret tāfeli un pār plecu vēlreiz pameta skatienu uz mani. Ceru, ka pie manis nenāks bariem grūtu sieviešu, vicinot dzelzs karekļus un lādējot tavu vārdu?