- Es centīšos gādāt, lai tā nenotiktu, maģistr Kilvin.
* * *
Pavadījis dažas stundas pie kārtējā gabaldarba “Frakcijā”, es devos uz lekciju zāli “Centra” ēkā, kur vajadzēja notikt Elodina nodarbībai. Tā bija paredzēta dienas' vidū, bet es ierados pusstundu agrāk, apsteigdams pārējos.
Pamazām atnāca arī pārējie. Pavisam bijām septiņi studenti. Pirmais ieradās Fentons, mans draudzīgais sāncensis no padziļinātā līmeņa simpātijas kursa. Pēc tam atnāca Fela kopā ar Breanu, glītu, gadus divdesmit vecu meiteni ar zēniski apgrieztiem smilškrāsas matiem.
Kādu laiku mēs tērzējām un iepazināmies. Džarrets bija pabikls modegietis, ko biju redzējis “Medikā”. Zināju, ka jauno sievieti ar dzirkstoši zilām acīm un medus krāsas matiem sauc Inisa, taču neatcerējos, kur esam tikušies. Viņa bija viena no Simmona daudzajām neilgajām draudzenēm. Visbeidzot ieradās Urešs, gandrīz trīsdesmit gadu vecs students un pilntiesīgs El’the. Ādas krāsa un akcents lika domāt, ka viņš ir mērojis šurp tālo ceļu no Lanetas.
Zvans ieskandēja dienas vidu, taču Elodins nekur nebija redzams.
Pagāja piecas minūtes. Tad desmit. Elodins iebrāzās zālē tikai pusstundu pēc zvana, nesdams padusē vaļīgu papīru tīstokli. Nometis to uz galda, viņš sāka staigāt mūsu priekšā turp un atpakaļ.
- Pirms sākam darbu, mums vispirms jātiek pilnīgā skaidrībā par dažiem jautājumiem, viņš teica bez jebkāda ievada vai aizbildinājuma par nokavēšanos. Pirmkārt, jums jādara tas, ko es saku. Jums tas jādara pēc vislabākās iespējas pat tad, ja neredzat tam iemeslu. Jūs drīkstat uzdot jautājumus, bet beigu beigās spēkā paliek noteikums: es saku, un jūs darāt. Viņš pārlaida mums skatienu. Skaidrs?
Mēs pamājām ar galvu vai nomurminājām piekrišanu.
- Otrkārt, kad es kaut ko saku, jums man jātic. Viss, ko sacīšu, var nebūt patiesība. Bet jums jātic tik un tā, līdz es likšu izbeigt. Viņš ieskatījās mums katram sejā. Skaidrs?
Izklaidīgi prātoju, vai tā viņš mēdz iesākt katru nodarbību. Elodins ievēroja, ka neesmu devis noteiktu atbildi, un veltīja man niknu skatienu. Grūtākais vēl ir priekšā! viņš teica.
- Centīšos, cik spēšu, es sacīju.
- Ar tādām atbildēm tu ātri kļūsi par advokātu, viņš dzēlīgi teica.
- Es ieteiktu darīt, nevis censties, cik spēj!
Es piekrītoši pamāju ar galvu. Šķiet, tas viņu apmierināja, un viņš atkal pievērsās visai grupai. Jums jāatceras divi likumi. Pirmkārt, mūsu vārdi veido mūs pašus, un mēs paši veidojam savus vārdus. Pārtraucis staigāt, Elodins vēlreiz pārlaida mums skatienu. Otrkārt, pat visvienkāršākais vārds ir tik komplicēts, ka jūsu prāts nespēj pat apjaust tā robežas un nepavisam nespēj to izprast tik labi, lai jūs to izrunātu.
Iestājās ieildzis klusums. Elodins gaidīja, cieši lūkodamies uz mums.
Beidzot ierunājās Fentons: Ja tā, kā tad cilvēkam vispār iespējams kļūt par vārdnieku?
- Labs jautājums, Elodins teica. Un nepārprotamā atbilde ir tāda, ka tas nav iespējams. Pat visvienkāršākie vārdi atrodas tālu aiz mūsu spēju robežām. Viņš pacēla roku. Atcerieties, ka es nerunāju par nenozīmīgajiem vārdiem, kurus mēs lietojam katru dienu. Par tādiem nosaukumiem kā “koks”, “uguns” vai “akmens”. Es runāju par ko pilnīgi citu.
Viņš iebāza roku kabatā un izvilka gludu, tumšu upes oli. Aprakstiet šī priekšmeta precīzos apveidus! Pasakiet man svaru un spiedienu, kas izveidoja to no smiltīm un nogulsnēm! Pastāstiet, kā tajā atstarojas gaisma! Pastāstiet, kā tas iekļaujas apkārtējās vides masā, kā vējš to ieskauj, kad tas lido cauri telpai! Pastāstiet, kā dzelzs daļiņas tajā izjūt magnētakmens vilkmi! Tas viss kopā un vēl tūkstoš citu pazīmju veido šī akmens vārdu. Elodins pastiepa roku ar oli uz mūsu pusi. Šī atsevišķā, vienkāršā akmens vārdu.
Nolaidis roku, viņš paskatījās uz mums. Vai saprotat, cik sarežģīts ir pat šis vienkāršais priekšmets? Ja jūs to pētītu veselu mēnesi, varbūt jūs iepazītu to pietiekami labi, lai īsu mirkli saskatītu akmens vārda ārējās malas. Varbūt.
H ir galvenā problēma vārdnieka mākslā. Mums jāsaprot tas, kas atrodas ārpus mūsu sapratnes robežām. Kā to var izdarīt?
Negaidīdams atbildi, viņš paņēma daļu no līdzi atnestajiem papīriem un iedeva mums katram vairākas lapas. Pēc piecpadsmit minūtēm es sviedīšu šo akmeni. Es stāvēšu šeit. Viņš stingri nostājās vienā vietā.
- Ar skatu uz to pusi. Viņš izslēja plecus. Es to sviedīšu no mugurpuses apmēram ar trešdaļu plaukstas spēka. Gribu, lai jūs aprēķināt, kādā veidā tas kustēsies, lai jūsu roka atrastos pareizajā vietā un īstajā brīdī to noķertu.
Elodins novietoja oli uz galda. Sākam!
Es ķēros pie uzdevuma ar dzelžainu gribu. Zīmēju trijstūrus un lokus, rēķināju, minēju formulas, kuras nespēju atcerēties. Tomēr itin drīz mani pieveica pasākuma bezcerība. Pārāk daudz bija nezināmā, pārāk daudz bija neizrēķināmā.
Pēc piecām patstāvīga darba minūtēm Elodins pamudināja mūs darboties grupā. Tas bija brīdis, kad es pirmoreiz pamanīju Ureša dotības rīkoties ar skaitļiem. Viņa aprēķini bija pārspējuši manējos tādā mērā, ka es daudz ko no viņa darītā pat nespēju saprast. Gandrīz to pašu varēju sacīt par Felu, kaut gan arī viņa bija sazīmējusi daudzas detalizētas loku rindas.
Visi septiņi prātojām, strīdējāmies, pūlējāmies, cietām neveiksmi un mēģinājām atkal. Pēc' stundas ceturkšņa mūs pārņēma bezcerība. It īpaši mani. Es neciešu problēmas, kuras nespēju atrisināt.
Elodins pārlaida skatienu mūsu grupai. Nu, ko jūs varat man pateikt?
Daži mēģināja izteikt nevarīgus atbilžu variantus vai minējumus, bet viņš ar rokas mājienu mūs apklusināja. Ko jūs varat man pateikt pavisam noteikti?
Pēc brīža Fela teica: Mēs nezinām, kā akmens kritis.
Elodins atzinīgi sasita plaukstas. Labi! Tā ir pareizā atbilde. Un tagad skatieties!
Viņš aizgāja līdz durvīm un izbāza galvu gaitenī. Henri! viņš iesaucās. Jā, tu! Atnāc uz mirkli šurp! Atkāpies viņš ielaida telpā vienu no Džamisona izsūtāmajiem zēniem, kuram nevarēja būt vairāk par astoņiem gadiem.
Elodins pagājās gabalu tālāk un pagriezās pret zēnu. Viņš iztaisnoja plecus un uzklāja sejai velnišķu smīnu. Ķer! viņš teica un svieda akmeni zēnam pretī.
Zēns iztrūcies saķēra to lidojumā.
Elodins sparīgi aplaudēja, apsveica samulsušo zēnu un steigšus izvadīja viņu pa durvīm.
Tad skolotājs pagriezās pret mums. Nu tā! Elodins teica. Kā viņš to izdarīja? Kā spēja sekundes laikā izrēķināt to, ko pusstundas laikā nespēja pat septiņi spožākie Arkanuma locekļi? Vai viņš labāk zina ģeometriju nekā Fela? Vai ātrāk prot rīkoties ar skaitļiem nekā Urešs? Varbūt mums vajadzētu atvest viņu atpakaļ un piešķirt viņam Re’lara pakāpi?
Mēs iesmējāmies, un sasprindzinājums mazliet atslāba.
- Es gribu uzsvērt, lūk, ko. Ikvienam no mums piemīt prāts, kuru mēs lietojam visās nomoda rīcībās. Taču pastāv vēl kāds prāts dusošais prāts. Tas ir tik spēcīgs, ka pat astoņus gadus veca zēna dusošais prāts sekundes laikā spēj izdarīt to, ko septiņu Arkanuma locekļu nomoda prāti nespēja izdarīt piecpadsmit minūtēs.
Viņš plašā žestā aplaida apkārt roku. Jūsu dusošais prāts ir pietiekami plašs un spēcīgs, lai glabātu lietu vārdus. To es zinu tāpēc, ka dažreiz šis zināšanas izlaužas virspusē. Inisa ir izrunājusi dzelzs vārdu. Viņas nomoda prāts to nezina, taču dusošais prāts ir gudrāks. Kaut kur pašos dziļumos Fela izprot akmens vārdu.