Elodins norādīja uz mani. Kvouts ir izsaucis vēju. Ja varam ticēt tam, ko rakstījuši sen miruši cilvēki, tas ir tradicionālais ceļš. Vējš bija tas vārds, kuru topošie talantīgie vārdnieki meklēja un ieguva, mācīdamies šeit pirms daudziem, daudziem gadiem.
Viņš brīdi apklusa un, sakrustojis rokas uz krūtīm, nopietni raudzījās uz mums. Es gribu, lai katrs no jums padomātu, kādu vārdu jūs vēlaties atrast un uzzināt. Tam jābūt nelielam vārdam. Kaut kam vienkāršam: dzelzs vai uguns, vējš vai ūdens, koks vai akmens. Tam jābūt kaut kam tādam, kas jūs saista.
Elodins lieliem soļiem aizgāja lidz tāfelei pie sienas un sāka rakstīt grāmatu nosaukumus. Viņa rokraksts bija apbrīnojami skaidrs un kārtīgs. Šīs ir svarīgas grāmatas! viņš teica. Izlasiet vienu no tām!
Pēc brīža Breana pacēla roku. Tad viņa aptvēra, ka tam nav jēgas, jo Elodins joprojām stāvēja ar muguru pret mums. Maģistr Elodin? viņa nedroši vaicāja. Kura mums būtu jāizlasa?
Nepārtraukdams rakstīt, Elodins paskatījās pār plecu atpakaļ. Man vienalga! viņš atmeta, acīmredzami aizkaitināts. Izvēlieties vienu! Pārējās derētu apmēram izšķirstīt. Apskatiet bildītes! Manis pēc apostiet, ja neko citu nevarat izdomāt. Viņš atkal aizgriezās pret tāfeli.
Mēs visi septiņi saskatījāmies. Vienīgā skaņa telpā bija Elodina krita čerksti uz tāfeles virsmas. Kura ir pati svarīgākā? es pajautāju.
Elodins pikti nosēcās. Es nezinu! viņš atbildēja. Neesmu tās lasījis. Viņš uzrakstīja uz tāfeles En Temerant Voistra un apvilka nosaukumam apli. Es pat nezinu, vai šī vispār ir Arhīvos. Uzrakstījis tam blakus jautājuma zīmi, viņš turpināja rakstīt. Vienu gan varu jums pateikt. “Sējumos” neviena no tām nav atrodama. Par to esmu pārliecinājies. Jums tās būs jāmeklē “Krātuvē”. Jums vajadzēs papūlēties.
Pabeidzis pēdējo virsrakstu, viņš atkāpās soli atpakaļ un apmierināts pamāja ar galvu. Uz tāfeles rindojās divdesmit grāmatu nosaukumi. Elodins pievilka trijiem zvaigznītes, divus citus pasvītroja un pēdējam virsrakstam blakus piezīmēja bēdīgu seju.
Pēc tam, neteicis ne vārda, viņš izsoļoja no telpas, atstādams mūs domājam par vārdu dabu un neziņā prātojam, kur īsti esam iekļuvuši.
TRĪSPADSMITĀ NODAĻA . meklējumi
APŅĒMIES ELODINA nodarbībās atstāt labu iespaidu, es uzmeklēju Vilemu, un mēs vienojāmies, ka turpmāk izmaksāšu viņam dzērienus, bet viņš man palīdzēs iegūt vajadzīgos materiālus Arhīvos.
Abi devāmies turp pa Universitātes pilsētiņas bruģētajām ielām, kurās brāzmoja vējš, un drīz pagalma viņā pusē ieraudzījām milzīgo akmens ēku bez logiem pelēkajās sienās. Virs masīvajām durvīm rindojās akmenī iekalti vārdi Vorfelan Rhinata Morie.
Kad bijām piegājuši tuvāk, es jutu, ka manas plaukstas ir gluži nosvīdušas. Augstie kungi un dāmas… pagaidi brītiņu! es teicu un apstājos.
Vilems izbrīnījies paskatījās uz mani.
- Es esmu uztraucies kā staigule pirmajā izgājienā, es sacīju. Ļauj man drusku atjēgties!
- Tu taču teici, ka Lorrens pirms divām dienām esot atcēlis aizliegumu, Vilems atgādināja. Biju domājis, ka tu metīsies šurp, tiklīdz saņemsi atļauju.
- Es gaidīju, līdz viņi to ierakstīs reģistru grāmatās. Noslaucīju kreklā mitrās delnas. Kaut kas noteikti notiks, es bažīgi sacīju.
- Mana vārda tur nebūs. Vai ari pie reģistrācijas galda sēdēs Ambrozs, un man atkārtosies atskaņas no tā plūmju draņķa, un es kliegdams metīšos viņam pie rīkles.
- Man patiktu to redzēt, Vilems teica. Bet Ambrozs šodien nestrādā.
- Tas jau ir labāk, es atzinu un mazliet nomierinājos. Pamāju uz iegrebtajiem vārdiem virs durvīm. Vai tu zini, ko tas nozīmē?
Vilems paskatījās augšup. Alkas pēc zināšanām veido cilvēku, viņš teica. Vai kaut kas uz to pusi.
- Man tas patīk. Es dziļi ievilku elpu. Labi! Ejam iekšā!
Atvilcis smagās akmens durvis, es iegāju nelielā priekšnamā; tad
Vilems atgrūda iekšējās durvis un mēs nokļuvām reģistrācijas telpā. Istabas vidū stāvēja prāvs koka rakstāmgalds, uz kura gulēja dažas lielas reģistru grāmatas ādas vākos. Vairākas iespaidīga izskata durvis veda tālāk uz citām telpām.
Pie rakstāmgalda sēdēja Fela, sasējusi pakausī cirtainos matus. Sarkanīgajā simpātijas lampu gaismā viņa izskatījās mazliet citāda, tomēr tikpat skaista. Viņa pasmaidīja.
- Sveika, Fela! es teicu, cenzdamies neielaist balsi satraukumu, ko patiesībā jutu. Dzirdēju, ka es esot atpakaļ Lorrena baltajos sarakstos. Vai tu varētu to pārbaudīt?
Fela pamāja ar galvu un sāka šķirstīt reģistru grāmatu, kas gulēja priekšā uz galda. Pēc brīža viņa iepriecināta izstiepa pirkstu. Tad pēkšņi viņas seja apmācās.
Es sajutu pakrūtē piepešu vājumu. Kas noticis? es jautāju. Vai kaut kas nav kārtībā?
- Nē, viņa atbildēja. Viss ir kārtībā.
- Bet tu izskaties tāda, it kā kaut kas būtu greizi, norūca Vilems.
- Kas tur rakstīts?
Brīdi vilcinājusies, Fela apgrieza reģistru grāmatu otrādi, lai mēs varētu izlasīt ierakstu. “Kvouts, Arlidena dēls. Sarkani mati. Gaiša sejas āda. Jauns.” Blakus tam bija citā rokrakstā uzšvīkāti vārdi: “Kretīns no Rū cilts.”
Es pasmīnēju. Viss ir pareizi. Vai drīkstu iet iekšā?
Fela pamāja ar galvu. Vai jums vajadzēs lampas? viņa jautāja un atvēra atvilktni.
- Man jā, Vilems atbildēja, jau rakstīdams savu vārdu citā reģistru grāmatā.
- Man ir pašam savējā, es teicu un izvilku no apmetņa kabatas savu mazo lampu.
Fela atvēra apmeklējumu reģistra grāmatu un atzīmēja mūsu vārdus. Mana roka parakstoties trīcēja, nejēdzīgi drebinot rakstāmspalvas galu, un es mazliet notraipīju lapu ar tinti.
Fela to nosusināja, aizvēra grāmatu un gaiši man uzsmaidīja. Apsveicu ar atgriešanos! viņa teica.
* * *
Ļāvu, lai Vilems rāda man ceļu starp “Krātuves” plauktiem un centos izrādīt pirmajam apmeklējumam atbilstošu pārsteigumu.
To nebija grūti notēlot. Kaut gan es jau ilgāku laiku biju iepazinies ar Arhīviem, līdz šim biju spiests slapstīties pa tiem kā zaglis. Biju noregulējis lampu visvājākajā apgaismojumā un vairījies no galvenajām ejām, baidīdamies kādu nejauši sastapt.
Akmens sienas visā garumā un plašumā aizņēma grāmatplaukti. Dažas ejas bija platas, ar augstiem griestiem, turpretī citas tik šauras, ka tajās tik tikko viens otram garām varēja paiet divi cilvēki, pagriezušies sāniski. Gaisā jautās spēcīga ādas, putekļu, veca pergamenta un sējumu līmes smarža. Smarža, kas vēstīja par noslēpumiem.
Vilems izvadīja mani starp daudziem dažādu virzienu plauktiem, uzveda pa kāpnēm un ielaida garā, plašā gaitenī, kura sienas klāja vienādi iesietas grāmatas sarkanos ādas vākos. Visbeidzot mēs nonācām pie durvīm, kuru apmali apspīdēja blāva, sarkana gaisma.
- Arhīvos ir telpas, kurās var strādāt vienatnē, Vilems klusi sacīja.
- Lasāmkambari. Mēs ar Simmonu bieži nākam uz šo te. Daudzi par to nezina. Iepriekš pieklauvējis, viņš atvēra durvis, atklājot skatienam mazu istabiņu bez logiem. Gandrīz visu telpu aizņēma galds un daži krēsli.
Pie galda sēdēja Simmons, un sarkanīgajā simpātijas lampas gaismā viņa seja izskatījās sārtāka nekā parasti. Ieraudzījis mani, viņš iepleta acis. Kvout? Ko tu šeit dari? Viņš satriekts paskatījās uz Vilemu.