- Kā viņš tika iekšā?
- Lorrens atcēla aizliegumu, Vilems paskaidroja. Mūsu jaunajam draugam ir vesels literatūras saraksts. Viņš dodas pirmajos grāmatu meklējumos.
- Apsveicu! Simmons starodams paskatījās uz mani. Vai varu palīdzēt? Es te jau esmu gandrīz aizmidzis. Viņš pastiepa roku pēc gaidītā saraksta.
Es pieklaudzināju sev pie deniņiem. Ja kādu dienu vairs nespēšu atcerēties divdesmit grāmatu virsrakstus, es vairs nebūšu Arkanuma biedrs, es teicu. Tā gan bija tikai puse patiesības. Otra puse bija tāda, ka man piederēja vien nieka pusducis dārgo papīra lapu. Es nevarēju atļauties tērēt tās šādai vajadzībai.
Simmons izvilka no kabatas salocītu papīra gabalu un zīmuļa galu.
- Man viss ir jāpieraksta, viņš teica. Ne jau katrs ir pieradis prieka pēc mācīties no galvas veselas balādes.
Paraustīju plecus un sāku rakstīt nosaukumus. Varbūt vajadzēs mazāk laika, ja mēs sadalīsim sarakstu trijās daļās, es ierosināju.
Vilems uzmeta man pārsteigtu skatienu. Tu iedomājies, ka varēsi tā vienkārši staigāt starp plauktiem un pats atrast grāmatas? Viņš paskatījās uz Simmonu, kas plati, viszinīgi smīnēja.
Protams. Man taču bija jātēlo, ka neko nezinu par “Krātuves” plauktu un grāmatu izvietojumu. Vilems un Simmons nenojauta, ka es jau gandrīz mēnesi vēlu vakaros klejoju pa Arhīviem.
Iemesls nebija tas, ka es viņiem neuzticētos, taču Simmons nespēja melot pat dzīvības vai nāves gadījumā, un Vilems strādāja par skrīvu. Es nevēlējos uzspiest viņam izvēli starp noslēpumu un pienākumu pret maģistru Lorrenu.
Tāpēc nolēmu turpināt nezinoša iesācēja lomu. Ek, gan jau kaut kā tikšu galā! es nevērīgi izmetu. Tas taču nevar būt tik sarežģīti.
- Arhīvos ir tik daudz grāmatu, Vilems lēni sacīja, ka visu virsrakstu izlasīšana vien tev prasītu veselu dienkopu. Viņš apklusa un vērīgi paskatījās uz mani. Vienpadsmit pilnas diennaktis bez ēšanas un gulēšanas starplaikiem.
- Patiešām? Simmons izbrīnījies jautāja. Tik daudz?
Vilems apstiprinoši pamāja ar galvu. Es ar to iepazinos pirms gada. Tagad E’liri vairs tik daudz nečīkst, ka ilgi jāgaida, līdz es atnesu viņiem grāmatu. Viņš atkal paskatījās uz mani. Un šeit ir ari grāmatas bez virsrakstiem. Un seni tīstokļi. Un māli. Un tas viss ir daudzās valodās.
- Kādi māli? es jautāju.
- Māla plāksnītes, Vilems paskaidroja. Daļa no nedaudzajām lietām, kas saglabājās pēc Kaluptenas nodegšanas. Dažas ir pārrakstītas, bet visas ne.
- Tas nav tik svarīgi, Simmons viņu pārtrauca. Galvenā problēma ir izvietojuma sistēma.
- Grāmatu katalogu principi, Vilems papildināja. Gadu gaitā te ir bijušas daudzas un dažādas sistēmas. Dažiem maģistriem labāk patīk viena sistēma, citiem cita. Viņš sarauca pieri. Un vēl citi mēdz izvietot grāmatas paši pēc savas sistēmas.
Es iesmējos. Spriežot pēc tavas balss, viņi jāsien pie kauna staba.
- Varbūt tā ir, Vilems atrūca. Vismaz es par to neraudātu.
Simmons paskatījās uz viņu. Nevar taču pārmest maģistram, ja
viņš cenšas izveidot pēc iespējas labāku kārtību!
- Var gan! Vilems atmeta. Ja Arhīvos būtu neveiksmīga izvietojuma sistēma, tā būtu kopēja neērtība, ar ko mēs spētu sadzīvot. Bet pēdējos piecdesmit gados ir bijušas pārāk daudzas sistēmas. Aplam apzīmētas grāmatas. Aplam tulkoti virsraksti.
Viņš izlaida pirkstus caur matiem, un viņa balsī pēkšņi ieskanējās pagurums. Un visu laiku klāt nāk jaunas grāmatas, kas attiecīgi jāsagrupē un jāizvieto. Un “Sējumos” vienmēr gaida kāds slinks E’lirs, kas grib, lai mēs viņam visu pienesam klāt. Tas ir gluži kā rakt bedri upes dibenā.
- Tatad tu gribi sacīt, es lēni teicu, ka skrīva darbā pavadītais laiks tev sagādā prieku un gandarījumu.
Simmons piespieda abas plaukstas pie mutes, apslāpēdams smieklus.
- Un tad vēl gadās tādi kā jūs abi! Vilema balss izklausījās gluži vai draudīga. Studenti, kam dota brīvība pašiem staigāt pa “Krātuvi”. Jūs atnākat, izlasāt pusi no grāmatas un pēc tam to noslēpjat, lai citreiz varētu ērti paņemt un lasīt tālāk. Vilema plaukstas savilkās tvērienā, it kā viņš sagrābtu kādu aiz krekla. Vai varbūt aiz rīkles. Pēc tam jūs aizmirstat, kur esat to nolikuši, un tā ir pazudusi tikpat droši, it kā būtu sadedzināta.
Vilems izstiepa pirkstu pret mani. Ja es reiz atklāšu, ka tu esi darījis kaut ko tamlīdzīgu, viņš teica ar apspiestu niknumu balsī, tad neviens dievs neglābs tavu ādu!
Es ar vainas apziņu atcerējos trīs grāmatas, kuras tieši tā biju noslēpis, gatavodamies eksāmenam. Svinīgi apsolu, es teicu, ka nekad tā nedarīšu! Vairs nedarīšu.
Simmons piecēlās no savas vietas pie galda un enerģiski saberzēja rokas. Labi! Vienkāršāk sakot, te valda pamatīgs juceklis, bet, ja tu vadīsies pēc Tolema grāmatu kataloga, tev vajadzētu atrast to, ko gribi. Pašlaik mēs lietojam Tolema sistēmu. Mēs ar Viļu tev parādīsim, kur glabājas reģistri.
- Un parādīsim vēl šo to citu, Vils piebilda. Tolems nebūt nav visaptverošs. Iespējams, ka pēc dažām tavām grāmatām vajadzēs rakties krietni dziļāk. Viņš pagriezās un atvēra durvis.
* * *
Izrādījās, ka Tolema reģistros atrodamas tikai četras no man vajadzīgajām grāmatām. Pēc tam mēs bijām spiesti pagriezt muguru metodiski izkārtotajai “Krātuves” daļai. Šķita, ka Vilems manu sarakstu uzskata par personīgu izaicinājumu, tāpēc todien es par Arhīviem uzzināju daudz ko jaunu. Vilems aizveda mani uz Mirušajiem reģistriem, uz Aizmugures kāpnēm, uz Apakšējo spārnu.
Tomēr, par spīti visai šai laipnajai palīdzībai, pēc četrām stundām mums bija izdevies atrast tikai septiņas grāmatas. Vilems par to bija ļoti noraizējies, taču es viņam pateicos no visas sirds, apgalvodams, ka viņš ir darījis visu, lai es varētu turpināt meklējumus pats saviem spēkiem.
Dažas nākamās dienas es gandrīz katru vaļas brīdi pavadīju Arhīvos, meklēdams Elodina sarakstā ietvertās grāmatas. No visas sirds vēlējos sākt šīs nodarbības ar stingru pamatu zem kājām un biju apņēmies izlasīt ikvienu viņa minēto grāmatu.
Pirmā grāmata bija ceļojuma apraksts, kas man šķita itin aizraujošs. Otrā bija visai bāls dzejas krājums, bet tā bija īsa, un es to izlasīju, sakodis zobus un palaikam aizvēris vienu aci, lai netraumētu savu smadzeņu viengabalainību. Trešā bija retoriskas filozofijas grāmata, rakstīta smagnēji nogurdinošā stilā.
Nākamā bija grāmata ar sīkiem aprakstiem par savvaļas puķēm Aturas ziemeļos. Ierobežotas informācijas rokasgrāmata ar visai mulsinošām ilustrācijām. Tai sekoja vēl viens dzejas krājums, šoreiz biezs kā ķieģelis un vēl pašapmierinātāks par iepriekšējo.
Kaut gan tas prasīja daudzas stundas, es izlasīju visas šīs grāmatas. Atļāvos pat izrakstīt piezīmes, iztērēdams divas no savām dārgajām papīra lapām.
Nākamā bija, kā es vistuvāk to varētu aprakstīt, jukuša cilvēka dienasgrāmata. Kaut gan tas izklausās saistoši, patiesībā tās bija tikai galvassāpes, iespiestas starp grāmatas vākiem. Autors bija rakstījis cieši burtu pie burta, bez atstarpēm starp vārdiem. Nekādu atdalījumu starp rindkopām. Nekādu pieturzīmju. Nekādu gramatikas vai pareizrakstības normu.
Tas bija brīdis, kad es sāku pavirši pārlapot turpmākos tekstus. Nākamajā dienā, kad sastapos ar divām grāmatām modegiešu valodā ar veselu virkni eseju par augu seku un monogrāfiju par vintiešu mozaīkām -, es pārstāju rakstīt piezīmes.
Pēdējās grāmatas, kuras es tikai pavirši izšķirstīju, nesaprazdams, kāpēc Elodins grib, lai mēs lasītu divsimt gadu vecus nodokļu reģistrus no Mazo Karaļvalstu baronu īpašumiem, novecojušu medicīnisku tekstu un slikti pārtulkotu moralizējošu lugu.