Kaut gan man strauji zuda vēlme lasīt Elodina ieteiktās grāmatas, es joprojām izjutu prieku par iespēju meklēt tās Arhīvu plauktos. Ar saviem nemitīgajiem jautājumiem pamanījos nokaitināt ne vienu vien skrīvu. Kurš ir atbildīgs par grāmatu izvietojumu plauktos? Kur atrodami vintiešu atzinumi? Kam pieder atslēgas uz ceturtā pagrabstāva tīstokļu krātuvi? Kur glabājas bojātās grāmatas, gaidot kārtu uz labošanu?
Beigu beigās es atradu deviņpadsmit grāmatas. Visas, izņemot En Temerant Voistra. Un to es neatradu ne jau tāpēc, ka nebūtu centies. Aptuveni rēķinot, viss šis pasākums man prasīja gandrīz piecdesmit stundu meklējumu un lasīšanas.
Nākamajā Elodina nodarbībā es ierados desmit minūtes pirms laika, juzdamies lepns kā priesteris. Atnesu līdzi abas pierakstītās lappuses un dedzīgi vēlējos atstāt iespaidu uz Elodinu ar savu aizrautību un centību.
Visi septiņi atnācām uz nodarbību pirms pusdienas zvana. Lekciju telpas durvis bija slēgtas, tāpēc stāvējām gaitenī, gaidīdami, kad parādīsies Elodins.
Dalījāmies pieredzē par saviem meklējumiem Arhīvos un prātojām, kāpēc Elodins nosauktās grāmatas uzskatījis par nozīmīgām. Fela jau gadiem bija strādājusi par skrīvu, tomēr viņai bija izdevies sameklēt tikai septiņpadsmit grāmatas. Neviens nebija atradis ne En Temerant Voistra, ne jebkādu norādi par to.
Līdz pusdienas zvanam Elodins joprojām nebija ieradies, un pēc stundas ceturkšņa man apnika gaidīt gaitenī, tāpēc es vēlreiz mēģināju nospiest lekciju telpas durvju rokturi. Pirmajā brīdī tas nepadevās, bet, kad es aizkaitinājumā paraustīju to sparīgāk, noklikstēja aizbīdnis, un durvis pavērās spraugā.
- Man likās, ka tās ir aizslēgtas, Inisa teica, saraukusi pieri.
- Bija tikai iestrēgušas, es teicu un atgrūdu durvis vaļā.
Mēs iegājām lielajā, tukšajā telpā un nokāpām dažus pakāpienus līdz pirmajai sēdvietu rindai. Uz lielas tāfeles mums priekšā rēgojās viens vienīgs vārds, uzrakstīts Elodina neparasti kārtīgajā rokrakstā: “Pārrunājiet!”
Apsēdāmies savās vietās un turpinājām gaidīt, taču no Elodina nebija ne miņas. Paskatījāmies uz tāfeli, pēc tam cits uz citu, nesaprazdami, ko tieši mums vajadzētu darīt.
Pārējo sejas liecināja, ka ne tikai es viens jūtos aizkaitināts, urbdamies viņa sasodīti bezjēdzīgajās grāmatās, biju iztērējis piecdesmit stundu. Es savu tiesu biju izdarījis. Kāpēc viņš nedara savējo?
Visi septiņi nogaidījām divas stundas, dīki tērzēdami un gaidīdami, kad atnāks Elodins.
Viņš neatnāca.
ČETRPADSMITĀ NODAĻA . Slēptā pilsēta
KAUT GAN Elodina grāmatu meklējumos iztērētās stundas mani bija pamatīgi satracinājušas, šī pieredze tomēr bija ievērojami paplašinājusi manas zināšanas par darbu Arhīvos. Pats galvenais, ko es uzzināju, bija tas, ka Arhīvi nav tikai liela grāmatu noliktava. Arhīvi bija gluži kā patstāvīga pilsēta. Tajā bija gan šķērsielas, gan aklās ieliņas.
Tāpat kā pilsētā, Arhīvos kūsāja aktīva rosība. Skriptorijā rindojās galdi, pie kuriem skrīvi cītīgi strādāja pie tulkojumiem vai pārrakstīja izbalojušus tekstus jaunās grāmatās ar svaigu, tumšu tinti. Šķirotavā notika nemitīga kustība: grāmatas tika kārtotas pa grupām un tematiem, izvietotas un pārvietotas dažādos plauktos.
Indētava, par laimi, nepavisam nebija tas, ko varēja gaidīt. Izrādījās, ka tā ir vieta jaunatvesto grāmatu sakopšanai un attīrīšanai, pirms tās nokļuva Arhīvu plauktos. Grāmatas nepārprotami mīlēja visdažādākie radījumi: daži no tiem alkatīgi rija pergamentu un ādu, savukārt citiem garšoja līme un papīrs. Grāmatu tārpi bija paši nekaitīgākie no šīm būtnēm, un pēc dažiem Vilema stāstiem man gribējās pēc iespējas drīzāk nomazgāt rokas.
“Katalogi”, “Sietuve”, “Skavotava”, “Palimpsesti” visas šīs telpas rosībā dūca kā bišu stropi, visās lietpratīgi darbojās čakli skrīvi.
Turpretī citās Arhīvu daļās nebija nekādas rosības. Jaunieguvumu nodaļa, piemēram, bija maza un allaž tumša telpa. Pa logu es redzēju, ka vienu tās sienu pilnībā aizņem milzīga karte ar pilsētām un ceļiem, tik sīka un detalizēta, ka atgādināja sarežģītā rakstā austu paklāju. Karti klāja caurspīdīgas alķīmiskas lakas kārtiņa, un tās dažādās vietās ar sarkanu zīmuli bija pierakstītas piezīmes par vēlamām grāmatām, kādas tur varbūt atrodamas, un pēdējās zināmās vietas, kurās darbojušās jaunieguvumu sagādes grupas.
“Sējumi” bija kaut kas līdzīgs lielam publiskam parkam. Tajos drīkstēja brīvi ieiet ikviens students, lai pārlūkotu plauktos izliktās grāmatas. Apmeklētāji drīkstēja arī iesniegt lūgumu skrīviem, kas negribīgi devās uz “Krātuvi” meklēt vai nu vajadzīgo grāmatu, vai vismaz pēc iespējas līdzīgu materiālu.
Bet Arhīvu vislielāko daļu aizņēma “Krātuve”. 11 bija grāmatu faktiskā atrašanās vieta. Un, tāpat kā jebkurā pilsētā, tajā bija gan labvēlīgi, gan nelabvēlīgi rajoni.
Labvēlīgajos rajonos viss bija sakārtots, reģistrēts un metodiski izvietots plauktos. Ieraksti reģistru grāmatās ļāva atrast meklēto grāmatu tikpat vienkārši kā attiecīgajā virzienā izstiepts rādītājpirksts.
Bet turpat līdzās bija arī nelabvēlīgi rajoni. Aizmirstas vai novārtā pamestas Arhīvu daļas, kā arī vietas, kuras sakārtot pašreizējā brīdī šķita pārāk sarežģīti. Dažās sekcijās grāmatas bija izvietotas pēc veciem katalogiem vai pat saliktas plauktos bez jebkādas sistēmas.
Šur tur slējās grāmatplauktu stāvi, kas atgādināja muti ar izlūzušiem zobiem: skrīvi, kuri sen vairs nestrādāja Arhīvos, bija izņēmuši grāmatas un pārvietojuši tās no veco katalogu vietām uz citiem plauktiem, kur tās iekļāvās kārtējā, tobrīd pieņemtajā sistēmā. Pirms trīsdesmit gadiem, kad sāncensīga skrīvu grupa bija sadedzinājusi Larkina reģistru grāmatas, veselu divu stāvu saturs bija pārceļojis no labvēlīgiem uz nelabvēlīgiem rajoniem.
Un, protams, šeit bija arī četru plātņu durvis. Noslēpums pilsētas sirdī.
Staigāt pa labvēlīgajiem rajoniem bija ļoti patīkami. Doties pēc grāmatas un atrast to tieši tur, kur tai jābūt, sagādāja gandarījumu. Tas bija ērti. Un ātri.
Taču nelabvēlīgajiem rajoniem piemita cits, savdabīgs vilinājums. Grāmatas tajos bija noputējušas un ilgi nelietotas. Atverot tādu grāmatu, varēja izlasīt vārdus, ko cilvēka acis nebija skatījušas pat simtiem gadu. Lūžņu kaudzē slēpās dārgumi.
Tieši šajās vietās es meklēju materiālus par čandriāniem.
Meklēju stundām un meklēju dienām ilgi. Uz Universitāti es biju tiecies lielā mērā tāpēc, ka gribēju uzzināt patiesību par viņiem. Tagad, kad beidzot biju ieguvis brīvu pieeju Arhīviem, visiem spēkiem centos atgūt zaudēto laiku.
Tomēr, par spīti ilgajām meklējumu stundām, man gandrīz neko neizdevās atrast. Vairākas bērnu grāmatas attēloja čandriānus kā radījumus, kas cenšas pastrādāt sīkus nedarbus, piemēram, zog pīrāgus vai saskābē pienu. Citās grāmatās viņi atgādināja dēmonus no aturiešu morāles lugām.
Šur tur šajos stāstos bija izkaisīti nedaudzi, niecīgi faktu pavedieni, taču tajos nebija nekā tāda, ko es jau nezinātu. Čandriāni bija lāsts. Par čandriānu tuvumu liecināja noteiktas pazīmes: zila liesma, trūdēšana un rūsa, stindzinošs saltums gaisā.
Manus meklējumus vēl vairāk apgrūtināja tas, ka es nedrīkstēju nevienam lūgt palīdzību. Ja kļūtu zināms, ka es tērēju laiku, lasīdams bērnu pasakas, tas neuzlabotu manu reputāciju.
Vēl svarīgāka bija viena no nedaudzajām iezīmēm, ko es zināju par čandriāniem: tas, ka viņi cenšas neganti apspiest un likvidēt jebkādas zināšanas par savu esamību. Viņi bija nogalinājuši manu trupu tāpēc, ka mans tēvs bija sacerējis par viņiem dziesmu. Trebonā viņi bija iznīcinājuši veselu kāzinieku pulku tāpēc, ka daži no viesiem bija redzējuši viņu attēlus uz senlaicīga māla trauka.