Zinot šos apstākļus, runāt par čandriāniem šķita netālredzīgi un nevēlami.
Tāpēc es meklēju materiālus viens. Pēc ilgāka laika atmetu cerības atrast konkrētu grāmatu par čandriāniem vai vismaz saturīgu monogrāfiju par šo tematu. Tomēr es turpināju savus meklējumus, cerēdams kaut kur starp rindām uziet vismas kādu slēptu patiesības kripatu. Kādu atsevišķu faktu. Mājienu. Jebko.
Taču bērnu grāmatās nemēdz būt sīku skaidrojumu, un nedaudzās minētās pazīmes bija acīmredzami izdomātas. Kur dzīvo čandriāni? Mākoņos. Sapņos. Pilī, kas celta no saldumiem. Kādas ir viņu pazīmes? Pērkons. Mēness aptumsums. Kādā stāstiņā bija pieminētas pat varavīksnes. Kurš nejēga to uzrakstījis? Kāpēc bērnos jārada bailes no varavīksnēm?
Vieglāk bija atrast personu vārdus, taču tie visi bija nepārprotami zagti no citiem avotiem. Gandrīz visi tie bija dēmonu vārdi, kuri minēti “Takas grāmatā” vai kādā lugā, parasti “Daeonikā”. Kādā uzbāzīgi alegoriskā stāstā čandriāni bija nosaukti kādreizējās Aturas impērijas septiņu valdnieku vārdos. Tā vismaz bija pārmaiņa, kas man izraisīja īsus, rūgtus smieklus.
Beidzot es uzgāju plānu sējumu ar nosaukumu “Noslēpumu grāmata”, kas slēpās dziļi Mirušajos reģistros. Tā bija dīvaina grāmata, kuras ilustratīvā daļa atgādināja bestiāriju, bet rakstītais teksts bērnu ābeci. Tajā bija fantastisku būtņu zīmējumi, kas attēloja cilvēkēdājus, trovus un dennerlingus. Katru ierakstu papildināja īss, primitīvs pantiņš.
Protams, ieraksts par čandriāniem bija vienīgais, kas atstāts bez attēla. Zīmējuma vietā rēgojās tukša lapa, ko ieskāva dekoratīvs ietvars. Pievienotais dzejolis nekur nebija derīgs.
“Čandriāni klejo un parādās šur un tur,
Bet savas pēdas neatstāj itin nekur.
Savus noslēpumus tie cieši un dziļi glabā,
Bet skrāpēt un kost nepavisam nav viņu dabā.
Viņi neuzbrūk, nemeklē ķildas, nav kareivīgi Un pret mums viņi ir gluži pieklājīgi.”
Kaut gan lasīt tādu tekstu bija kaitinoši, vismaz viens kļuva nepārprotami skaidrs. Lielākajai cilvēku daļai čandriāni nozīmēja tikai bērnu pasaku būtnes. Tie bija tikpat nereāli kā šļūceņi vai vienradži.
Protams, es zināju, ka patiesība ir citāda. Biju tos redzējis pats savām acīm. Biju sarunājies ar Ogli, vīru ar ogļmelnām acīm. Biju redzējis Haliaksu, ko ieskāva ēna kā tumšs apmetnis.
Tāpēc es turpināju savus neauglīgos meklējumus. Man nebija svarīgi, kam tic vai netic pārējā pasaule. Es zināju patiesību un nekad neesmu bijis no tiem, kuri viegli padodas.
* * *
Es iekļāvos jaunā dimestra ritmā. Tāpat kā agrāk apmeklēju nodarbības un spēlēju Ankera krogā. Tomēr lielāko daļu laika es pavadīju Arhīvos. Biju alcis pēc tiem tik ilgi, ka iespēja brīvi ieiet ēkā, kad vien vēlējos, šķita gandrīz vai nedabiska.
Pat neveiksmīgie reālu faktu meklējumi attiecībā uz čandriāniem nespēja aptumšot manu pacilātību. Meklēdams iecerēto, es arvien biežāk uzgāju citas grāmatas, ka saistīja manu uzmanību. Ārstniecisko augu sarakstu ar akvareļu ilustrācijām. Mazu kvarta formāta grāmatu ar četrām lugām, par kurām agrāk nekad nebiju dzirdējis. Ļoti aizraujošu Hevreda Piesardzīgā biogrāfiju.
Pavadīju lasāmkambaros garas pēcpusdienas, izlaizdams ēdienreizes un atstādams novārtā draugus. Nereti biju pēdējais, kurš izgāja no Arhīviem, pirms skrīvi aizslēdza durvis uz nakti. Būtu varējis tur pārgulēt, ja vien tas būtu atļauts.
Tajās dienās, kas man bija pārāk aizņemtas, lai ilgi kavētos un lasītu, es iegriezos “Krātuvē” nodarbību starplaikos, lai kaut dažas minūtes pastaigātu starp grāmatplauktiem.
Jaunā brīvība bija tiktāl pārņēmusi manas domas un laiku, ka es daudzas dienas nemēģināju doties pāri upei uz Imri. Kad beidzot aizgāju uz “Pelēko Vīru”, paņēmu līdzi vizītkarti, ko biju uzmeistarojis no pergamenta gabala. Spriedu, ka Dennu tas patīkami uzjautrinās.
Taču tad, kad tur ierados, vīzdegunīgais “Pelēkā Vīra” durvju sargs paziņoja, ka nevarot nodot manu vizītkarti vēlamajai personai. Nē, jaunā dāma tur vairs nedzīvojot. Nē, viņš nevarot nogādāt tai nekādu ziņu. Nē, viņš nezinot, uz kurieni viņa aizceļojusi.
PIECPADSMITĀ NODAĻA . Interesants fakts
ELODINS IENĀCA lekciju zālē gandrīz ar stundas nokavēšanos. Viņa apģērbu izraibināja zāles traipi un matos bija ieķērušās nokaltušas lapas. Viņš apmierināti smīnēja.
Šodien mēs viņu gaidījām tikai seši. Džarrets uz pēdējām divām nodarbībām nebija ieradies. Atceroties dzēlīgās piezīmes, ko viņš pēdējā reizē bija izmetis, es šaubījos, vai viņš vairs šeit parādīsies.
- Nu tā! Elodins bez jebkāda ievada iesaucās. Tagad stāstiet!
Šis bija viņa jaunākais paņēmiens, kā tērēt mūsu laiku. Katras nodarbības sākumā viņš pieprasīja kādu interesantu faktu, ko agrāk nebija dzirdējis. Protams, par to, kas uzskatāms par interesantu, vienīgais lēmējs bija pats Elodins, un, ja pirmais minētais fakts neatbilda viņa prasībām vai arī bija viņam jau zināms, viņš pieprasīja kaut ko citu, vēl un vēl, līdz beidzot studentam izdevās nosaukt kaut ko tādu, kas viņu ieinteresēja.
Elodins izstiepa pirkstu pret Breanu. Runā!
- Zirnekļi spēj elpot zem ūdens, viņa bez stomīšanās paziņoja.
Elodins pamāja ar galvu. Labi. Pēc tam viņš paskatījās uz Fentonu.
- Dienvidos no Vintasas ir upe, kas tek nepareizā virzienā, Fentons teica. Tā ir sālsūdens upe, kas plūst uz iekšzemi no Kentes jūras.
Elodins papurināja galvu. To es jau zinu.
Fentons paskatījās lejup uz papīra lapu. Valdnieks Ventorans reiz pieņēma likumu…
- Garlaicīgi! Elodins viņu pārtrauca.
-Ja cilvēks izdzer vairāk par divām kvartām jūras ūdens, viņš apvemjas. Fentons jautājoši paskatījās uz Elodinu.
Elodins domīgi pašķobīja muti, it kā censtos izdabūt skrimsli no zobu starpas. Tad viņš apmierināts pamāja ar galvu. Tas bija labi. Pēc tam viņš pievērsās Urešam.
- Bezgalību ir iespējams dalīt bezgalīgi daudz reižu, un katra daļa tik un tā būs bezgalīgi liela, Urešs teica ar savu neparasto lanetieša akcentu. Bet, ja bezgalīgi daudz reižu dala galīgu skaitli, katra daļa ir mazs, galīgs lielums. H kā šīs daļas ir mazi, galīgi lielumi, toties to ir bezgalīgi daudz, ja tās atkal savieno kopā, to summa ir bezgalīga. Tas liecina, ka jebkurš skaitlis būtībā ir bezgalīgs.
- Oho! Elodins izmeta pēc krietna klusuma brīža. Ar nopietnu sejas izteiksmi viņš pastiepa pirkstu pret lanetieti. Ureš! Tavs nākamais uzdevums ir nodarboties ar seksu. Ja nezini, kā tas darāms, pienāc pēc nodarbības pie manis! Viņš pagriezās pret Inisu.
- Illieši nekad nav izveidojuši rakstu valodu, Inisa teica.
- Nav taisnība! Elodins atsaucās. Illieši izmantoja mezglu sistēmu. Viņš ar sarežģītām plaukstu kustībām atdarināja siešanu vai pīšanu. Un to viņi darīja jau krietni agrāk, nekā mēs sākām skrāpēt piktogrammas uz aitu ādām.
- Es neteicu, ka viņiem nav bijis nekādas fiksētas valodas, Inisa nomurmināja. Es runāju par rakstu valodu.
Elodins paraustīja plecus, uzsvērti demonstrēdams garlaicību.
Inisa paskatījās uz viņu ar pikti sarauktu pieri. Nu labi! Skerijā ir suņu šķirne, kam atnešanās notiek caur rudimentāru peni, viņa teica.