Pārlaidu skatienu daudzajām sejām un tūlīt viņu ieraudzīju. Denna stāvēja pie nelielas kafejnīcas durvīm, ģērbusies garā, zilā samta tērpā.
Paspēru soli uz viņas pusi, bet tad apstājos. Brīdi vēroju, kā viņa sarunājas ar kādu, kurš stāvēja aiz atvērtām karietes durvīm. Redzēju tikai viņas sarunu biedra platmales augšdaļu. To rotāja liels, balts spalvu pušķis.
Pēc brīža Ambrozs aizvēra karietes durvis. Viņš veltīja Dennai platu, pievilcīgu smaidu un pateica dažus vārdus, kas viņai izraisīja smieklus. Viņa svārku zeltainais brokāts mirdzēja laternas gaismā, un viņa pirkstaiņi bija tādā pašā karaliski violetā toni kā zābaki. Tādai krāsai viņa apģērbā vajadzēja izskatīties bezgaumīgi uzkrītošai, tomēr tā nebija.
Kamēr es stāvēju un skatījos, mani gandrīz notrieca un sabrauca divjūgs, un tas būtu bijis gluži pelnīti, jo es stāvēju pašā ceļa vidū. Braucējs nolamājās, pavicināja pātagu un aiztraucās man garām. Pātagas cirtiens ķēra manu skaustu, taču es to pat nejutu.
Atguvis līdzsvaru, atkal paskatījos uz karietes pusi un ieraudzīju Ambrozu skūpstām Dennas roku. Tad viņš ar galantu kustību piedāvāja Dennai elkoni, un abi kopā iegāja kafejnīcā.
SEŠPADSMITĀ NODAĻA . Neizteiktās bailes
PĒC TAM kad Imrē biju redzējis Ambrozu un Dennu, mans noskaņojums satumsa melns kā nakts. Visu ceļu uz Universitāti man galvā mutuļoja domu virpulis. Vai Ambrozs to ir uzsācis tīrās atriebības dēļ? Kā tas varēja notikt? Ko domā Denna?
Gandrīz visu nakti pavadījis bez miega, es pūlējos par to nedomāt. Dziļi ierakos Arhīvu meklējumos. Grāmatas nevar aizvietot sievietes sabiedrību, bet tās ir vieglāk pieejamas. Centos nomierināties, meklēdams Arhīvu tumšākajos stūros ziņas par čandriāniem. Lasīju, līdz sūrstēja acis un galva kļuva smaga un trula.
Gandrīz visu nākamo dienkopu es tikai apmeklēju nodarbības un rakņājos pa Arhīviem. Par šiem pūliņiem iemantoju putekļu pilnas plaušas, pastāvīgas galvassāpes no ilgstošas lasīšanas simpātijas lampu gaismā un smeldzi starp lāpstiņām no sakumpušās muguras, ilgstoši sēžot pie zemā galdiņa un šķirstot Gilejas reģistru grāmatas izbalojušās lappuses.
Atradu arī vienu ziņu par čandriāniem. Tas bija astotdaļloksnes formāta rokraksts ar nosaukumu “Ērmotu tautisku ticību apskats”. Cik varēju spriest, grāmata bija apmēram divsimt gadu veca.
Tas bija nostāstu un māņticību apkopojums, ko sarakstījis kāds mazpazīstams Vintasas vēstures mīļotājs. Atšķirībā no “Parasto draku pārošanās paradumiem” tajā nebija mēģinājumu pierādīt vai atspēkot aprakstītos ticējumus. Autors bija tikai savācis un sakārtojis dažādus stāstus, paretam pievienodams īsas piezīmes par šo ticējumu pārmaiņām un atšķirībām dažādās vietās un apgabalos.
Grāmata bija itin iespaidīga un acīmredzot prasījusi vairāku gadu darbu. Tajā bija četras nodaļas par dēmoniem. Trīs nodaļas bija veltītas fantastiskām būtnēm, un viena no tām ietvēra tikai stāstus par Felurianu. Citās lappusēs bija aprakstīti šļūceņi, rendlingi un trovi. Autors bija pierakstījis dziesmas par pelēkām dāmām un baltiem jātniekiem. Gara nodaļa bija veltīta kapukalnu draugariem. Grāmatā bija sešas nodaļas par tautas maģiju: astoņi veidi, kā atbrīvoties no kārpām, divpadsmit veidu, kā sarunāties ar mirušajiem, divdesmit divi veidi, kā pieburt mīlestību…
Viss ieraksts par čandriāniem aizņēma mazāk par pusi lappuses:
“ParČaendrianiem nav daudz, ko teikt. Par viņiem zina Ikviens. Dziesmas par viņiem prot skandēt Katrs Bērns. Tomēr cilvēki par viņiem negrib stāstīt.
Par vienu mazo alus kausu Zemnieks ir gatavs divas stundas runāt par Dannerlingiem. Bet pietiek pieminēt Čaendrianus, un viņa mute aizcērtas kā Krāsns Dūris, un viņš pieskaras dzelzij un atgrūž krēslu no galda.
Daudzi domā, ka runāt par fantastiskām būtnēm nozīmē izsaukt nelaimi, tomēr cilvēki runā. Kas dara Čaendrianus tik atšķirīgus, to es nezinu teikt. Viens diezgan sareibis Ādminis Hilsboro pilsētiņā čukstus man teica: “Ja par viņiem runā, viņi nāk šurp, un tad ir beigas." Šķiet, tās ir šo visu vienkāršo ļautiņu neizteiktās bailes.
Tāpēc es rakstu to, ko man izdevies savākt, tikai vienkāršas, vispārīgas ziņas. Čaendriani ir skaitā nenoteikta grupa. (Visdrīzāk septiņi, ja spriežam pēc vārda izcelšanās.) Viņi uzrodas un veic dažādas vardarbības bez īsti redzama iemesla.
Ir dažas Zīmes, kas vēsta par viņu Ierašanos, tomēr šai jautājumā nav vienprātības. Visbiežāk tiek minēta zila liesma, bet es esmu dzirdējis arī to, ka ieskābstot vīns, cilvēki kļūstot akli, labība vīstot, plosoties gadalaikam neraksturīgas vētras, sievietes zaudējot ieņemtos bērnus un debesīs satumstot saule.
Kopumā jāteic, ka viņi man liekas Nomācoša un Neauglīga Meklējumu joma."
Es aizvēru grāmatu. “Nomācoša un neauglīga joma” man šķita kaut kas ļoti pazīstams.
Pats bēdīgākais bija ne jau tas, ka šī ieraksta saturs man neatklāja neko jaunu. Pats bēdīgākais bija tas, ka šis šķita vislabākais informācijas avots, kādu man izdevies atrast vairāk nekā simtiem ilgu stundu meklējumos.
SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA . Starpspēle — Lomas
KVOUTS PACĒLA roku, un Hronists atvilka rakstāmspalvu no papīra lapas.
- Tagad uz bridi pārtrauksim, Kvouts teica, pamādams uz loga pusi. Es redzu, ka šurp nāk Kobs.
Kvouts piecēlās un ar plaukstām nobraucīja priekšautu. Es labprāt ieteiktu jums abiem brītiņu atpūsties un nomierināties. Viņš paskatījās uz Hronistu. Tu izskaties tāds, it kā nupat būtu darījis kaut ko nepiedienīgu.
Nosvērtā solī Kvouts aizgāja un nostājās aiz letes. Tas, protams, ir ļoti tālu no patiesības. Tu, Hronist, garlaikojies, gaidīdams iespēju strādāt. Tieši tāpēc tev ir izsīkusi rakstīšanas iedvesma. Tu vēlies, kaut nebūtu palicis bez zirga un iestrēdzis šajā nomaļajā kaktā. Bet tas ir noticis, un tu centies pēc iespējas labāk pielāgoties apstākļiem.
Basts pasmīnēja. Oho! Pasaki kaut ko ari par mani!
- Izmanto to, kas tev dots, Bast! Kvouts teica. Tu dzer kopā ar mūsu vienīgo apmeklētāju tāpēc, ka esi neuzņēmīgs slīmests, kuru neviens neiedomāsies aicināt palīgā lauku darbos.
Basta smīns kļuva platāks. Vai arī es garlaikojos?
- Bez šaubām, Bast! Ko citu tu šeit vari darīt? Kvouts salocīja audekla lupatu un nolika to uz letes. Turpretī es esmu pārāk aizņemts, lai garlaikotos. Es visu laiku darbojos, veikdams simtiem sīku pienākumu, lai viesnīca varētu pastāvēt.
Viņš paskatījās uz abiem vīriem. Hronist, atlaidies atzveltnē! Bast, ja tu nevari beigt smīnēt, sāc vismaz stāstīt mūsu draugam par trijiem priesteriem un dzirnavnieka meitu!
Basts pasmīnēja vēl platāk. Tas ir labs stāsts.
- Vai visi ir iejutušies lomās? Kvouts paņēma no letes lupatu un devās uz virtuvi, teikdams: Uznāk vecais Kobs. Skatuves kreisajā pusē.
Uz lieveņa koka grīdas nodunēja smagi soļi, un pēc brīža “Ceļakmens” viesnīcā aizkaitināts ienāca vecais Kobs. Viņš pameta skatienu uz galdu, pie kura sēdēja smīnošais Basts, ar žestiem pavadīdams kādu stāstu, un devās pie bāra letes. Hei! Vai tu tur esi, Kot?
Nākamajā mirkli rosīgais viesnīcnieks iznāca no virtuves, slaucīdams rokas priekšautā. Sveiks, Kob! Kā varu tev pakalpot?
- Greiams atsūtīja man pakaļ mazo Ovenu puiku, Kobs pikti teica.
- Vai tev ir kāda nojausma, kāpēc es esmu šeit, nevis vedu mājā auzas?
Kots papurināja galvu. Man likās, ka viņš šodien palīdz Marionam vest mājā kviešus.