Denna vēlreiz paskatījās uz mums visiem pēc kārtas, un viņas acis bija ļoti nopietnas. Vai ir kāds maģijas veids, kas tikai… Viņa izdarīja neskaidru pirkstu kustību. Tāds, kur kaut kas tikai jāuzraksta?
- Sigaldrija, es teicu. Kā tas zvaniņš tavā istabā. Tā ir kaut kas līdzīgs paliekošai simpātijas maģijai.
- Bet ari tā ir apmaiņa, vai ne? viņa jautāja. Tikai enerģija?
Es apstiprinoši pamāju ar galvu.
Ar tādu kā neveiklību balsi Denna pavaicāja: Un ja nu kāds jums teiktu, ka viņš prot tādu maģiju, kas izdara vairāk? Tādu, kurā viņš kaut ko pieraksta un rakstītais piepildās?
Viņa nervozi nolaida skatienu un sāka ar pirkstiem zīmēt uz galda rakstus. Un, ja kāds redzētu rakstīto, kaut arī nemācētu to izlasīt, viņam tas piepildītos. Viņš kaut ko nodomātu vai kaut kā rīkotos atkarībā no tā, kas tur rakstīts. Denna atkal palūkojās uz mums, un viņas skatienā dīvaini jaucās ziņkārība, cerība un nedrošība.
Mēs visi trīs saskatījāmies. Vilems paraustīja plecus.
- Izklausās daudz vienkāršāk nekā alķīmija, Simmons noteica. Es labprātāk darītu to nekā visu dienu noņemtos ar principu atraisīšanu.
- Izklausās pēc pasaku grāmatu maģijas, es teicu. Pēc bērnišķībām, kas īstenībā nav iespējamas. Lai nu kā, es Universitātē neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis.
Denna atkal paskatījās uz galdu, kur viņas pirksti joprojām zīmēja rakstus uz koka virsmas. Viņas lūpas bija mazliet uzmestas un skatiens dīvaini tāls.
Nesapratu, vai viņa jūtas vīlusies vai vienkārši kavējas domās. Kāpēc tu tā jautā?
Denna pacēla acis pret mani, un viņas sejas izteiksme ātri mainījās, pārtopot greizā smaidā. Viņa itin kā atvairīja jautājumu. Es kaut ko tādu esmu dzirdējusi, viņa nevērīgi atbildēja. Man šķita, ka tas izklausās pārāk labi, lai būtu patiesība.
Tad viņa pār plecu paskatījās atpakaļ. Šķiet, esmu izturējusi ilgāk nekā mans pārcentīgais pielūdzējs! viņa teica.
Vilems kā iebilzdams pacēla roku. Mums bija noruna, viņš atgādināja. Par dzērienu un sievietes noslēpumu.
- Es pirms promiešanas parunāšu ar viesmīli, Denna atteica, un acīs viņai lēkāja jautras uguntiņas. Bet noslēpums ir tāds: netālu aiz jums sēž divas dāmas. Viņas gandrīz visu vakaru zibina uz jums acis. Tai, kura ir zaļā tērpā, patīk Simmons, bet otra, ar īsiem gaišiem matiem, šķiet, jūt vājību pret keldiešu vīriešiem, kuri koncentrē spēkus, lai izskatītos pievilcīgi.
- Mēs viņas jau pamanījām, Vilems atbildēja, nepaskatīdamies turp. Diemžēl viņas atrodas kāda jauna Modegas aristokrāta sabiedrībā.
- Modegas aristokrāts viņas neredz romantiskā nozīmē, Denna teica. Kamēr abas dāmas pēta jūs, šis jaunais aristokrāts nepārprotami izrāda, ka viņu vairāk interesē daža sarkanmataina galva. Viņa īpašnieciski uzlika roku uz mana elkoņa. Par nelaimi šim kungam, es esmu jau pieteikusi savas tiesības.
Es apspiedu vēlmi pievērst skatienu galdam. Vai tu runā nopietni?
- Neraizējieties! Denna sacīja Vilemam un Simmonam. Es atsūtīšu Deohu, lai viņš novērš modegieša uzmanību. Tad jūs varēsiet justies brīvi.
- Ko tad Deohs tur līdzēs? Simmons iesmiedamies jautāja. Nokārtos attiecības, vai?
Denna veltīja viņam daudznozīmīgu skatienu.
- Ko? Simmons pārjautāja. Bet… Deohs taču nav no tādiem!
Denna pamirkšķināja viņam ar aci. Deoham kopā ar Stančionu pieder “Eolija”, viņa teica. Vai tu to nezināji?
- Viņiem pieder šī vieta, Simmons atbildēja, bet saproti, viņi nav kopā.
Denna iesmējās. Skaidrs, ka ir!
- Bet Deohs taču ir kā dulls uz sievietēm! Simmons neticēja. Viņš… viņš nevar…
Denna paskatījās uz Simmonu gluži kā uz pamuļķi, tad pievērsās mums ar Vilemu. Bet jūs abi taču zinājāt?
Vilems paraustīja plecus. Man nebija ne jausmas. Bet nav nekāds brīnums, ja viņš ir basha. Deohs ir pietiekami izskatīgs. Vilems brīdi vilcinājās, saraucis pieri. Basha. Kā to sauc šeit? Kā sauc tādu veci, kam patīk gan sievietes, gan vīrieši?
- Laimīgais? Denna ierosināja. Divdabis? Multiseksuāls?
- Biseksuāls, es izlaboju.
- Tas neder! Denna ķircinoši atmeta. Ja mēs nelietotu iespaidīgus nosaukumus, neviens mūs neņemtu nopietni.
Simmons pablenza uz viņu, acīmredzami nespēdams atgūties.
- Redzi, Denna lēni sacīja, it kā skaidrodama kaut ko bērnam,
- visu nosaka enerģija. Un to var novirzīt dažādos ceļos. Viņa atplauka saulainā smaidā, itin kā atradusi vispiemērotāko veidu, kā Simmonam izskaidrot stāvokli. Tāpat kā šajā gadījumā! Viņa sāka enerģiski berzēt ar plaukstām augšstilbus, atdarinādama Simmona agrāk izdarīto kustību. Tā ir enerģija!
Tobrīd Vilems bija jau paslēpis seju plaukstās un viņa pleci raustījās apspiestos smieklos. Simmons joprojām izskatījās neticīgs un apmulsis, bet tagad turklāt vēl pietvīka koši sarkans.
Es piecēlos un satvēru Dennas elkoni. Liec to nabaga zēnu mierā! saudzīgi bīdīdams viņu uz durvju pusi, es teicu. Viņš ir no Aturas. Tajā pusē cilvēki ir šķīstāki nekā šeit.
DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA . Džentlmeņi un zagļi
BIJA JAU vēls, kad mēs ar Dennu izgājām no “Eolijas”, un ielas bija tukšas. Tālumā dzirdēju vijoles mūziku un dobju pakavu klaboņu pret bruģakmeņiem.
- Nu, stāsti, zem kāda akmens tu biji paslēpies! viņa teica.
- Zem tā paša, kur vienmēr, es atbildēju, un tad man prātā iešāvās kāda doma. Vai tu biji atnākusi mani meklēt Universitātē? Tada liela četrstūra ēka, kura smird pēc ogļu dūmiem.
Denna papurināja galvu. Man nebūtu ne jausmas, kā tevi tur atrast. Universitāte ir visīstākais labirints. Ja man neizdodas noķert tevi “Ankerā”, tad es zinu, ka esmu cietusi neveiksmi. Viņa ziņkārīgi paskatījās uz mani. Kāpēc tu tā jautā?
- Kāda sieviete bija atnākusi un taujājusi pēc manis, es teicu un noraidoši atmetu ar roku. Viņa bija stāstījusi, ka es esot pārdevis viņai burvju amuletu. Iedomājos, ka varbūt tā biji tu.
- Pirms kāda laika es tiešām biju aizgājusi tevi meklēt, Denna atzinās. Bet nerunāju ne par amuletu, ne par tavu burvību.
Saruna pierima, un starp mums iestājās klusums. Es nespēju nokratīt domu par to, kā viņa bija aizgājusi roku rokā ar Ambrozu. Negribēju par to neko vairāk zināt, tomēr neviena cita doma man nenāca prātā.
- Es biju aizstaigājis pie tevis uz “Pelēko Vīru”, es teicu tikai tādēļ, lai aizpildītu klusumu. Bet tu jau biji no turienes aizgājusi.
Denna pamāja ar galvu. Mēs ar Kellinu pašķīrāmies.
- Cerams, bez nopietnām nesaskaņām, es teicu un paskatījos uz viņas kaklu. Redzu, ka tev joprojām ir viņa dāvinātā kaklarota.
Denna izklaidīgi pieskārās smaragda lāsei. Taisnība. Nekā briesmīga nebija. Par Kellinu droši var sacīt, ka viņš ir tradicionālu tikumu piekritējs. Ja kaut ko ir uzdāvinājis, tad pie tā ari paliek. Viņš teica, ka šī krāsa man ļoti piestāvot un man esot jāpatur arī auskari. Denna nopūtās.
- Es justos labāk, ja viņš nebūtu bijis tik augstsirdīgs. Tomēr labi, ka man ir šīs lietas. H ir sava veida drošība. Ja tuvākajā laikā nesaņemšu ziņas no sava patrona, tās man drusku atvieglos dzīvi.
- Tu joprojām ceri sagaidīt ziņu no viņa? es jautāju. Pēc tā, kas notika Trebonā? Pēc tam kad viņš ilgāk par mēnesi nav ne redzēts, ne dzirdēts?
Denna paraustīja plecus. Tāds viņš ir. Es tev jau stāstīju, ka viņš ir ļoti noslēpumains. Pazust uz ilgāku laiku viņam nav nekas neparasts.
- Man ir kāds draugs, kurš cenšas atrast man patronu, es teicu.