Выбрать главу

-   Es varētu palūgt, lai viņš parūpējas ari par tevi.

Denna paskatījās uz mani ar neizdibināmu skatienu acis. Tas ir jauki, ja tev šķiet, ka esmu pelnījusi kaut ko labāku, bet tā tas nav. Man ir laba balss, bet ar to viss beidzas. Kurš vēlēsies piesaistīt šā tā apmācītu mūziķi, kurai pat nav pašai sava instrumenta?

-   Jebkurš, kas ir spējīgs dzirdēt, es teicu. Un jebkurš, kas ir spējīgs redzēt.

Denna nodūra galvu, un mati kā aizkars aizsedza viņas seju. Tu esi ļoti jauks, viņa klusi sacīja, ar plaukstām izdarīdama neizprotamu, nervozu kustību.

-   Kāpēc izjuka tava draudzība ar Kellinu? es jautāju, mēģinādams ievirzīt sarunu drošākā gultnē.

-   Es pārāk daudz laika veltīju džentlmeņiem, kas nāca pie manis, viņa sausi atbildēja.

-   Tev vajadzēja viņam paskaidrot, ka man nav ne mazākās līdzības ar džentlmeni, es teicu. Varbūt tas viņu būtu nomierinājis. Tomēr es sapratu, ka nevarēju būt strīda iemesls. Biju paguvis apciemot Dennu tikai vienu reizi. Vai pie viņas būtu gājis Ambrozs? Ļoti labi varēju iztē­loties viņu sēžam greznajā viesistabā. Stulbā platmaļu cepure nevērīgi uzmesta uz krēsla malas, viņš dzer šokolādi un plēš jokus…

Dennas mute savilkās dīvainā vaibstā. Galvenie iebildumi viņam bija pret Džefriju, viņa teica. Acīmredzot man bija paredzēts vienai klusi sēdēt savā istabā, līdz Kellijs sagribēs mani apciemot.

-   Kā klājas Džefrijam? es pieklājības pēc apvaicājos. Vai viņš ir iemācījies ievietot galvā vienlaikus divas domas?

Biju cerējis Dennu sasmīdināt, taču viņa tikai nopūtās. Ir gan, bet neviena no tām nav sevišķi laba doma. Viņa papurināja galvu. Džefrijs ieradās Imrē, cerēdams kļūt slavens ar savu dzeju, bet azartspēlēs palika bez krekla.

-  Tādus stāstus es esmu dzirdējis, es teicu. Universitātē tas notiek nemitīgi.

-  Tas bija tikai sākums, Denna turpināja. Protams, viņš nosprieda, ka pratīs atgūt zaudēto naudu. Pirmais solis bija lombards. Pēc tam viņš aizņēmās naudu un zaudēja arī to. Denna iecietīgi atmeta ar roku.

-  Atklāti runājot, viņš to nenospēlēja. To viņam izvilināja kāda krāpniece. Ar raudošas, nelaimīgas atraitnes stāstiem.

Es izbrīnījies raudzījos viņā. Ar ko?

Denna paskatījās sāņus, tad paraustīja plecus. Ļoti vienkārša blē­dība, viņa teica. Jauna sieviete stāv uz ielas pie lombarda un izmi­susi slauka asaras, un, kad garām iet kāds bagāts kungs, viņa stāsta, ka atnākusi uz pilsētu pārdot savu laulības gredzenu. Viņai briesmīgi vajadzīga nauda, lai samaksātu nodokļus vai atdotu parādu augļotājam.

Denna aizkaitināta atmeta ar roku. Detaļas nav svarīgas! Svarīgi ir tas, ka viņa pēc ierašanās pilsētā ir palūgusi gredzenu ieķīlāt kādam citam. Jo viņa taču neko nesaprot no tādiem darījumiem.

Denna apstājās lombarda skatloga priekšā, uzklājusi sejai izmisuma masku. “Es domāju, ka varu viņam uzticēties! Bet viņš to ieķīlāja un aizbēga ar visu naudu! Lūk, kur ir mans gredzens!” Viņa dramatiski pastiepa roku pret veikala skatlogu.

-   “Bet viņš, par laimi, atdeva gredzenu tikai par nieka daļiņu no tā patiesās vērtības!” Denna pacēla pirkstu. “Tas ir dzimtas mantojums un maksā četrdesmit talantu, bet lombards to pārdos par četriem!”

Viņa pienāca tuvāk un uzlika plaukstu man uz krūtīm, lūkodamās manī platām, lūdzošām acīm. “Ja jūs nopirktu manu gredzenu, mēs to varētu pārdot vismaz par divdesmit talantiem! Un es tūlīt atdotu jūsu četrus talantus!”

Denna atkāpās atpakaļ un nicīgi paraustīja plecus. Apmēram tādā garā.

Es saraucu pieri. Vai to var saukt par blēdību? Man viss būtu skaidrs, līdzko mēs aizietu pie vērtētāja.

Denna pabolīja acis pret mani. Tā tas nenotiek. Mēs norunājam satikties rīt pusdienas laikā. Bet, kad es aizeju turp, tu esi jau pats nopircis gredzenu un aizlaidies ar to projām.

Man pēkšņi atausa gaisma. Un tu sadali naudu ar lombarda īpaš­nieku?

Viņa paplikšķināja man pa plecu. Es zināju, ka agri vai vēlu tu sapratīsi.

Tāds plāns izklausījās diezgan drošs, tomēr tajā bija vārīga vieta.

-   Manuprāt, tur vajadzīgs netipisks apvienojums: uzticams, bet blēdīgs lombarda saimnieks partnera lomā.

-   Taisnība! Denna piekrita. Bet tādiem parasti ir savas pazīšanas zīmes. Viņa norādīja uz tuvējā lombarda durvju ailas augšējo aplodu. Uz tās stiepās virkne švīku, ko viegli varētu noturēt par nejaušiem ieskrā­pējumiem krāsā.

-   Ā! Brīdi vilcinājies, es piebildu: Tarbeanā tādas zīmes vēstīja, ka uz šo vietu var droši nest… mēģināju atrast piedienīgu apzīmējumu,

-   …apšaubāmas izcelsmes mantas.

Ja Dennu pārsteidza mana atzīšanās, tas nekādi nebija manāms. Viņa tikai papurināja galvu, pastiepās tuvāk švīkājumiem un iedama vilka tiem līdzi ar pirkstu. Te rakstīts: “Uzticams īpašnieks. Pieļauj vienkār­šas viltības. Sadala ienākumu.” Denna pārlaida skatienu visai durvju aplodai un veikala izkārtnei. Ne vārda par zagtām mantām.

-   Es nekad neesmu mācējis izlasīt tādas zīmes, es teicu. Pametu uz viņu iesāņus skatienu, cenzdamies neielaist balsī nekādu vērtējošu noskaņu. Un tu zini, kā tāds plāns darbojas, jo…

-   Izlasīju grāmatā, Denna sarkastiski atbildēja. Un kā tu domāji?

Viņa devās pa ielu tālāk. Pieliku soli, lai ietu viņai blakus.

-   Es parasti neizliekos par atraitni, Denna teica, gluži kā paskaid­rodama to, kas jau sacīts. Tam es esmu par jaunu. Manā gadījumā tas ir mātes gredzens. Vai vecmāmiņas. Viņa atmeta ar roku. To var izlemt atkarībā no apstākļiem.

-  Bet ja nu džentlmenis ir godīgs? es jautāju. Ja nu viņš nākamās dienas pusdienlaikā uzrodas un ir gatavs palīdzēt?

-   Tas nenotiek bieži, Denna greizi pasmīnēja. Man tā ir gadījies tikai vienu reizi. Tas bija negaidīts pārsteigums. Tagad es iepriekš nodro­šinos, sarunājot ar lombarda saimnieku. Es ar prieku apvedu ap stūri alkatīgus neliešus, kuri ir gatavi izmantot jaunas meitenes nelaimi. Bet nekad neņemšu naudu no tāda, kurš patiešām grib palīdzēt. Viņas sejas panti nocietinājās. Atšķirībā no raganas, kura piekrāpa Džefriju.

-   Tātad viņš pusdienlaikā ieradās norunātajā vietā?

-  Protams, ieradās, Denna atbildēja. Un iedeva tai sievietei naudu. Nevajag atdot, jaunkundzi Parūpējieties par ģimenes saimniecību! Denna izlaida pirkstus caur matiem un palūkojās augšup debesīs. Ak mūžs, par saimniecību! Tas ir galīgi garām! Kāpēc lai zemnieka sievai būtu vajadzīga dimanta kaklarota? Denna paskatījās uz mani. Kāpēc visi jaukie cilvēki, sastopoties ar sievietēm, ir tādi vientieši?

-   Džefrijs ir cēlsirdīgs cilvēks, es teicu. Vai viņš nevar vienkārši aizrakstīt vēstuli uz mājām?

-   Viņam ar ģimeni nekad nav bijušas labas attiecības, Denna atbil­dēja. Pašlaik ir vēl bēdīgāk. Ar pēdējo vēstuli viņš nesaņēma nekādu naudu, tikai ziņu, ka viņa māte esot slima.

Kaut kas viņas balsī lika man saausīties. Cik slima? es jautāju.

-   Slima. Denna nepacēla skatienu. Ļoti slima. Un viņš, protams, ir jau pārdevis savu zirgu un nevar atļauties ceļojumu ar kuģi. Viņa atkal nopūtās. Tas ir gluži kā skatīties kādu no atbaidošajām tehliešu drāmām. “Maldīgi izvēlētais ceļš” vai tamlīdzīgi.

-  Ja tā, tad viņam atliek tikai ceturtā cēliena beigās iestreipuļot baz­nīcā, es teicu. Viņš nodosies lūgšanai, sapratīs gūto mācību un visu turpmāko mūžu aizvadīs šķīsti un tikumīgi.

-  Ja viņš nāktu pie manis pēc padoma, būtu citādi. Denna bezcerīgi atmeta ar roku. Bet nekā: viņš ierodas tikai pēc tam un pastāsta, ko izdarījis. Ģildes augļotājs atsakās aizdot viņam naudu, un ko viņš tad dara?