Sajutu pakrūtē savelkamies kamolu. Viņš iet pie gaeleta, es teicu.
- Un viņš man to pastāstīja ar prieku! Denna izmisusi iesaucās. It kā beidzot būtu atradis izeju no savām likstām. Viņa noskurinājās.
- Ieiesim tur! Viņa norādīja uz nelielu dārzu. Šovakar ir vējaināks, nekā es gaidīju.
Es noņēmu no pleca lautas futrāli un nokratīju apmetni. Ņem, man nesalst.
Brīdi izskatījās, ka Denna mēģinās iebilst, tomēr viņa aplika to ap pleciem. Un tu vēl saki, ka neesot džentlmenis! viņa ķircinoši izmeta.
- Skaidrs, ka neesmu! es atbildēju. Es vienkārši zinu: kad tu būsi to pavalkājusi, tam būs patīkamāka smarža.
- Ā! Denna visgudri atsaucās. Un tad tu to pārdosi parfimērijas veikalam un tiksi pie bagātības!
- Tieši tāds bija mans plāns jau no paša sākuma, es atzinos. Viltīgs un izsmalcināts plāns. Pati redzi, es esmu drīzāk zaglis nekā džentlmenis.
Mēs apsēdāmies uz soliņa aizvēja pusē. Man šķiet, ka tu esi pazaudējis futrāļa sprādzi, Denna teica.
Paskatījos uz lautas futrāli. Šaurākajā galā rēgojās sprauga, un dzelzs aizdares sprādze nekur nebija redzama.
Es nopūtos un izklaidīgi iebāzu roku vienā no apmetņa iekšējām kabatām.
Denna izdvesa paklusu skaņu. Tā bija tikko dzirdama izbīlī strauji ievilkta elpa. Viņa strauji paskatījās uz mani, un viņas acis mēnesgaismā izskatījās lielas un tumšas.
Kā apdedzinājies es atrāvu roku atpakaļ un stomīdamies atvainojos.
Denna klusi iesmējās. Tas nudien ir mulsinoši, viņa klusi pie sevis sacīja.
- Piedod! es aši teicu. Nepaguvu apdomāties. Man tur ir stieple, ar ko pagaidām varu izlīdzēties.
- Ā! viņa atsaucās. Jā, protams! Iebāzusi roku apmetņa iekšpusē, viņa izvilka stieples .gabalu.
- Piedod! es vēlreiz atkārtoju.
- Es tikai satrūkos, Denna teica. Nebiju domājusi, ka tu esi no tiem, kas grābstās ap dāmu bez iepriekšēja brīdinājuma.
Samulsis pievērsos lautai un brīdi cītīgi darbojos, vilkdams stiepli caur izkritušās sprādzes atstāto caurumu un nostiprinot savērpdams tās galus.
- Tava lauta ir ļoti pievilcīga, pēc ilgāka klusuma brīža Denna teica. Bet futrālis ir galīgs krāms.
- Es iztērējos, pirkdams pašu lautu, es paskaidroju, bet tad man pēkšņi prātā iešāvās kāda doma. Zinu! Palūgšu Džefrijam, lai viņš man pasaka sava gaeleta vārdu! Tad es varēšu atļauties divus futrāļus!
Viņa rotaļīgi man iesita, un es apsēdos viņai blakus uz soliņa.
Kādu laiku starp mums valdīja klusums, un tad Denna paskatījās lejup uz savām plaukstām un atkārtoja nervozo kustību, ko mūsu tikšanās gaitā biju ievērojis jau vairākas reizes. Tikai tagad es aptvēru tās nozīmi. Tavs gredzens, es teicu. Kas ar to ir noticis?
Denna savādi paskatījās uz mani.
- Kopš es tevi pazīstu, tas gredzens ir bijis tev pirkstā, es paskaidroju. Sudraba gredzens ar bāli zilu akmeni.
Denna sarauca pieri. Es zinu, kāds tas izskatījās. Bet kā tu vari to zināt?
- Tev visu laiku tas bija pirkstā, es atbildēju, cenzdamies runāt nevērīgi, it kā neko lielu par viņu nebūtu zinājis. It kā nebūtu pazinis viņas paradumu grozīt to pirkstā ikreiz, kad viņa bija noraizējusies vai iegrimusi domās. Kas ar to notika?
Denna atkal pievērsa skatienu plaukstām. Tas atrodas pie kāda jauna džentlmeņa, viņa teica.
- Ak tā! es novilku. Bet tad, nespēdams nociesties, pajautāju:
- Pie kura?
- Es šaubos, vai… Viņa aprāvās un paskatījās uz mani. Patiesībā tu viņu varbūt pazīsti. Viņš arī mācās Universitātē. Viņu sauc Ambrozs Džekiss.
Man pakrūtē spēji ieplūda ledains, kodīgs saltums.
Denna novērsa skatienu. Viņam piemīt savdabīga, parupja pievilcība, viņa paskaidroja. Īstenībā raupjuma tur ir vairāk nekā pievilcības. Bet… Viņa aprāvās un paraustīja plecus.
- Skaidrs, es teicu un pēc brīža piebildu: Izklausās diezgan nopietni.
Denna pētoši palūkojās uz mani, tad viņas sejā atplaiksnīja tāda kā atskārsme, un viņa iesmējās. Enerģiski papurinājusi galvu, viņa noliedzošā žestā atmeta ar roku. Ai nē! Dieva dēļ, nē! Nekā tamlīdzīga. Viņš pāris reižu atnāca mani apciemot. Bijām kopā uz teātra izrādi. Viņš mani uzaicināja uz dejām. Viņam ir apbrīnojami viegls dejas solis.
Viņa dziļi ievilka elpu un izelpoja to gluži kā nopūtu. Pirmajā vakarā viņš bija ļoti uzmanīgs. Pat asprātīgs. Otrajā vakarā jau drusku mazāk. Dennas acis samiedzās šaurāk. Trešajā vakarā viņš kļuva uzmācīgs. Pēc tam viss kļuva arvien sliktāk. Man vajadzēja aiziet no “Kuiļa Galvas”, jo viņš nemitīgi nāca turp, nesa greznumlietas un lasīja dzeju.
Mani pārņēma dziļa atvieglojuma sajūta. Pēc daudzu dienu nomāktības es jutos spējīgs ievilkt krūtīs svaiga gaisa šalti, jutu, ka man sejā draud parādīties smaids, un apspiedu to, jo baidījos, ka tas būtu pārlieku plats un liktu man izskatīties pēc plānprātiņa.
Denna greizi paskatījās uz mani. Tu nevari iedomāties, cik augstprātība un pašpaļāvība pirmajā brīdī izskatās līdzīgas! Turklāt viņš bija bagāts un devīgs, un tas ir patīkams apvienojums. Denna pacēla plaukstu, virs kuras vairs nebija gredzena. Mans gredzens bija kļuvis vaļīgs, un viņš solīja aiznest to pielabot.
- Ja pareizi saprotu, viņš vairs nebija tik devīgs, kad viss sāka iet uz slikto pusi?
Dennas sarkanās lūpas atkal savilkās greizā smaidā. Nebija gan!
- Varbūt es varu palīdzēt, es teicu, ja gredzens tev bija svarīgs.
- Tas man bija svarīgs, Denna sacīja un atklāti ieskatījās man sejā.
- Bet kā tu vari palīdzēt? Atgādināt viņam kā džentlmenis džentlmenim, ka pret sievietēm jāizturas ar godu un cieņu? Viņa pablisināja acis. Lai tev veicas!
Es tikai veltīju viņai savu pievilcīgāko smaidu. Biju jau pateicis neapstrīdamo patiesību: es nebiju džentlmenis. Es biju zaglis.
DIVDESMITĀ NODAĻA . Mainīgais vējš
NĀKAMAJĀ VAKARĀ mana uzturēšanās vieta bija “Zelta Ponijs” pēc daudzu apkārtējo sprieduma, pati greznākā viesnīca upes Universitātes pusē. Šī vieta lepojās ar izsmalcinātām virtuvēm, krāšņiem staļļiem un lietpratīgiem, pakalpīgiem sulaiņiem. Tas bija augsta līmeņa uzņēmums, ko izmantot varēja atļauties tikai visbagātākie studenti.
Protams, es nebiju apmeties pašā viesnīcā. Tupēju uz jumta, slēpdamies ēnā un cenzdamies pēc iespējas nedomāt par to apstākli, ka mans iecerētais plāns ir tālu ārpus “Nepiedienīgas uzvedības” robežām. Ja ļaušu sevi pieķert iezogamies Ambroza istabās, mani neapšaubāmi izslēgs no Universitātes.
Bija skaidra un ļoti vējaina rudens nakts. Vējš nozīmēja gan priekšrocību, gan risku: lapu šalkoņa varētu apslāpēt manis radītos sīkos trokšņus, tomēr es baidījos, ka uzmanību var piesaistīt mana apmetņa plandošās malas.
Mūsu plāns bija vienkāršs. Biju pabāzis zem Ambroza durvīm aizlīmētu vēstuli. Tā bija bez paraksta, tikai koķets aicinājums uz satikšanos Imrē. To bija rakstījis Vilems, jo mēs ar Simmonu nospriedām, ka viņam ir vissievišķīgākais rokraksts.
Mēģinājums viegli varēja neizdoties, tomēr es domāju, ka Ambrozs šo ēsmu norīs. Man labāk būtu paticis personisks aicinājums no kāda konkrēta cilvēka, taču svarīgi bija iesaistīt šajā pasākumā pēc iespējas mazāk dalībnieku. Es būtu varējis lūgt Dennas palīdzību, taču gribēju sagādāt viņai pārsteigumu, atdodams viņas zaudēto gredzenu.