Vilems un Simmons bija manas modrās acis: Vils sēdēja kopējā ēdamzālē, un Simmons kavējās šaurajā ieliņā pie viesnīcas aizmugures durvīm. Viņu uzdevums bija dot man ziņu, kad Ambrozs aizies no viesnīcas. Vēl vairāk: viņiem vajadzēja darīt man zināmu, ja viņš atgrieztos, pirms es būtu paguvis pārmeklēt viņa istabas.
Jutu labās puses kabatā spēju kustību tur divas reizes nepārprotami noraustījās paslēptais ozola zariņš. Pēc brīža signāls atkārtojās. Vilems deva man zīmi, ka Ambrozs ir izgājis no viesnīcas.
Kreisās puses kabatā es biju ielicis gabalu no bērza zara. Tādu pašu zariņu turēja rokā Simmons, kas uzmanīja viesnīcas aizmugures durvis.
Šis bija vienkāršs un iedarbīgs signalizācijas paņēmiens cilvēkiem, kuri pietiekami pārzināja simpātijas prasmes.
Rāpos lejā pa jumta slīpumu, uzmanīgi likdams kājas uz masīvajiem māla dakstiņiem. No zēna gadu pieredzes Tarbeanā es zināju, ka tie var viegli ieplaisāt, izkustēties no vietas un laupīt pēdai pamatu.
Nokļuvu līdz jumta malai, kas atradās piecpadsmit pēdas virs zemes. Tas nebija reibinošs augstums, tomēr ar to pietiktu, lai kritienā lauztu kāju vai pat kaklu. Zem garās otrā stāva logu rindas stiepās šaura jumta josla. Rindā bija desmit logu, un vidējie četri bija Ambroza istabas logi.
Pāris reižu izstaipījis pirkstus, lai atslābinātu sasprindzinājumu, es sāku virzīties pa šauro jumta joslu.
Šādos gadījumos pats galvenais ir koncentrēt visu uzmanību uz darāmo. Neskatīties zemē. Neskatīties pār plecu. Neievērot apkārtējo pasauli un cerēt, ka tā atbildēs ar to pašu. Tieši šī iemesla dēļ biju aplicis apmetni. Nejaušs nakts vērotājs varētu pamanīt tikai tumšu plankumu, bet valkātāju pazīt nebūtu iespējams. Vismaz tā man gribējās cerēt.
Pirmais logs bija tumšs, un otrajam bija aizvilkti aizkari. Taču aiz trešā spīdēja blāva gaisma. Es vilcinājos. Ja cilvēkam ir tik gaiša āda kā manējā, viņam nepavisam nav ieteicams nakts laikā ieskatīties logā. Gaišā seja uz tumsas fona izceļas gluži kā pilns mēness. Nolēmu neriskēt, bet pārmeklēju apmetņa kabatas, līdz atradu “Frakcijā” paņemtu skārda gabalu, ko biju pārveidojis par primitīvu spoguli. Ar tā palīdzību es palūkojos aiz stūra un ieskatījos pa logu.
Istabu apgaismoja dažas blāvas lampas, un es tajā redzēju milzīgu gultu ar baldahīnu tik lielu kā mana istabiņa Ankera viesnīcā. Gulta bija aizņemta. Pat ļoti aktīvi aizņemta. Turklāt tajā rēgojās vairāk kailu roku un kāju, nekā varētu piederēt diviem cilvēkiem. Diemžēl mans skārda gabals bija mazs, un es nespēju pārredzēt visu kopskatu, citādi būtu varējis iemācīties šo to interesantu.
Brīdi prātoju, vai vajadzētu iet atpakaļ un tuvoties Ambroza logiem no otras puses, bet pēkšņi sacēlās stiprs vējš, aizveldams pār bruģakmeņiem lapu mākoni un draudēdams noraut mani no šaurā pamata zem kājām. Ar drebošu sirdi nolēmu riskēt un iet garām apgaismotajam logam. Spriedu, ka istabas iemītniekiem ir interesantākas nodarbes par lūkošanos zvaigznēs.
Uzvilku virs galvas kapuci un satvēru zobos apmetņa malas, tādējādi paslēpdams seju, bet atstādams brīvas rokas. Šādi ietinies, soli pa solim virzījos garām logam, uzmanīgi klausīdamies, vai kaut kas neliecina, ka esmu pamanīts. No istabas atskanēja vairāki pārsteiguma saucieni, tomēr šķita, ka tiem nav sakara ar mani.
Pirmais Ambroza logs bija izsmalcināta vitrāža. Skaista, bet nepiemērota atvēršanai. Nākamais bija tieši tāds, kādu man vajadzēja: plats divviru logs. Izvilku no apmetņa kabatas tievu vara stieples gabalu, lai atāķētu vienkāršo aizdari, kas turēja logu ciet.
Kad logs nepadevās, es sapratu, ka Ambrozs ir nodrošinājies ar papildu aizbīdni. Tas man nozīmēja vairākas garas minūtes piņķerīga darba, jo strādāt vajadzēja ar vienu roku un pilnīgā tumsā. Par laimi, vismaz šajā brīdī vējš bija pierimis.
Taču, kad biju ticis galā ar otro aizbīdni, logs joprojām nekustējās. Lādēdams Ambroza slimīgo piesardzību, es meklēju trešo atslēgu, un pagāja desmit minūtes, iekams es aptvēru, ka logs ir vienkārši, iespriedies.
Vairākas reizes paraustīju rāmi, un tas nebija tik vienkārši kā varētu likties. Kā varat nojaust, logu ārpusē nebija rokturu. Beidzot es pārlieku iekarsu un parāvu pārāk stipri. Logs atsprāga vajā, atgrūzdams mani atpakaļ. Balansēju uz pašas jumta malas, cenzdamies atgūt līdzsvaru un pretodamies tieksmei atkāpties atpakaļ, jo zināju, ka aiz manis ir tikai piecpadsmit pēdas augsts tukšums.
Vai jūs pazīstat sajūtu, kad esat atgāzuši krēslu pārāk tālu atpakaļ un sākat atmuguriski krist? Es jutu kaut ko līdzīgu, vienlaikus lamādams sevi un mocīdamies nāves bailēs. Vicināju rokas, zinot, ka tas nepalīdzēs, un manu prātu apdullināja spējš panikas vilnis.
Mani izglāba vējš. Kamēr es grīļojos uz jumta malas, sacēlās spēcīga brāzma, pagrūzdama mani tieši tik daudz, lai es atgūtu līdzsvaru. Ar vienu izstiepto roku es ieķēros atvērtā loga rāmī un izmisīgi ierāpos istabā, vairs nedomādams par to, cik skaļi vai klusi to daru.
Iekļuvis iekšā, es noslīgu uz grīdas un brīdi smagi elsoju. Kad mani sirdspuksti beidzot sāka kaut cik pierimt, vējš aizcirta logu man virs galvas, un es vēlreiz iztrūkos.
Izvilku savu simpātijas lampu, ieslēdzu visblāvāko apgaismojumu un pārlaidu šauro gaismas apli istabai. Kilvinam bija pilnīga taisnība, kad viņš to nosauca par zagļu lampu. Šādiem gājieniem tā bija izcili piemērota.
Līdz Imrei un atpakaļ bija vairākas jūdzes, un es cerēju, ka ziņkārība liks Ambrozam vismaz pusstundu gaidīt iedomāto slepeno pielūdzēju. Lai ikdienišķos apstākļos atrastu tik sīku lietiņu kā gredzens, vajadzētu veselu dienu. Taču es paļāvos, ka Ambrozs nebūs iedomājies to noglabāt. Pēc viņa domām, tā nebija zagta manta. Viņš to varētu uzskatīt par nenozīmīgu krāmu vai par trofeju.
Sāku mērķtiecīgi pārmeklēt Ambroza istabas. Uz kumodes un naktsskapīša gredzena nebija. Neatradu to arī rakstāmgalda atvilktnēs un uz dārglietu paplātes viņa ģērbistabā. Iedomājieties, Ambrozam nebija pat slēdzamas dārglietu lādes, tikai paplāte ar daždažādām nevērīgi nomestām piespraudēm, gredzeniem un ķēdītēm.
Es atstāju visu turpat, kur tas bija, kaut gan, patiesību sakot, man radās vēlme aptīrīt šo nelieti pliku. Ar nedaudzām dārglietām man būtu pieticis vesela gada mācību maksai. Taču tas nesaderējās ar manu plānu, un mans plāns bija iekļūt istabā, atrast gredzenu un pazust. Kamēr es neatstāju nekādas liecības par savu klātbūtni, Ambrozs visdrīzāk droši vien nodomātu, ka gredzenu ir pazaudējis, ja vispār pamanītu, ka tā vairs nav. Mana iecere bija ideāls noziegums bez aizdomām, bez izmeklēšanas un bez sekām.
Turklāt tik mazā pilsētiņā kā Imre būtu ļoti grūti tikt vaļā no zagtām dārglietām. Un ļoti viegli būtu noskaidrot, ka taciņa ved pie manis.
Vēl varu piebilst, ka nekad neesmu bijis krietnuma priesteris, un Ambroza istabās netrūka citu izdevību. Tāpēc es izdabāju savām iegribām. Pārmeklēdams viņa kabatas, es mazliet atārdīju dažas vīles, parūpēdamies, lai nākamreiz, kad viņš sēdīsies uz krēsla vai zirga mugurā, bikšu aizmugure eleganti pārplīstu pušu. Atvilku vaļīgāk istabas skursteņa aizbīdni, lai tas drīz nokristu pavisam un ielaistu istabā dūmus, kamēr viņš pūlēsies pielikt to atpakaļ.
Kamēr centos izdomāt kādu nelietīgu triku ar Ambroza spalvām rotāto platmali, man kabatā neganti noraustījās ozola zariņš, un es spēji salēcos. Zariņš noraustījās vēlreiz un pārlūza uz pusēm. Es klusi nolamājos. Ambrozs bija projām ne vairāk kā divdesmit minūtes. Kas viņam licis tik drīz atgriezties?
Izslēdzu simpātijas lampu un aši iegrūdu to kabatā. Pēc tam ieskrēju blakusistabā, lai pa logu aizbēgtu projām. Protams, kaitinoša bija apziņa, ka vajadzējis tik daudz pūlēties, lai iekļūtu šeit, bet pēc tam tūlīt jāaiziet, tomēr, ja Ambrozs nepamanītu, ka viņa istabās ielauzies nelūgts viesis, es varētu vienkārši atnākt šeit kādā citā vakarā.