Bet logs neparko nevērās vaļā. Pagrūdu stiprāk, domādams, ka kārtējā vēja brāzma iespriedusi to ciešāk.
Tad es pamanīju, ka apkārt loga iekšējai palodzei stiepjas tieva misiņa strēle. Blāvajā gaismā nespēju izlasīt sigaldriju, tomēr pazinu sardzes signālus. Tad es sapratu, kāpēc Ambrozs ir atgriezies. Viņš zināja, ka kāds ir ielauzies viņa istabās. Turklāt vislabākie apsardzes paņēmieni neaprobežojās ar brīdinājumu; tie spēja noslēgt logus un durvis, lai zaglis netiktu ārā.
Metos uz durvīm, izmisīgi meklēdams apmetņa kabatās kaut ko garu un tievu, ar ko atdarīt atslēgu. Neko piemērotu neatradis, es pagrābu rakstāmspalvu no viņa rakstāmgalda, iegrūdu to atslēgas caurumā, tad strauji pagriezu uz sāniem, nolauzdams metāla galviņu, kas palika slēdzenē. Pēc brīža izdzirdēju čerkstošu, metālisku troksni: Ambrozs mēģināja atslēgt istabas durvis no ārpuses, drudžaini taustīdamies un lādēdamies, ka atslēga neiekļaujas slēdzenē.
Tajā bridi es biju jau atgriezies pie loga un spīdināju savu rokaslampu turp un atpakaļ gar misiņa strēmeli, klusi pie sevis murminādams rūnas. Tas bija diezgan vienkārši. Varēju padarīt aizsardzības strēli nekaitīgu, ieskrāpējot dažas saistītas rūnas, un pēc tam atvērt logu un aizbēgt.
Aizskrēju atpakaļ uz dzīvojamo istabu un paķēru no Ambroza galda papīra nazi, steigā apgāzdams tintnīcu. Nupat grasījos ķerties pie rūnām, kad aptvēru, cik tas būtu muļķīgi. Ambroza istabās varētu ielauzties jebkurš sīks zaglis, taču tādu cilvēku, kuri pietiekami labi zina sigaldriju, lai neitralizētu aizsardzības sistēmu, bija daudz mazāk. Tikpat labi es varētu ieskrāpēt loga rāmi savu vārdu.
Bridi centos sakopot domas, tad atliku papīra nazi atpakaļ vietā un pacēlu apgāzto tintnīcu. Atgriezos pie loga un uzmanīgāk aplūkoju garo misiņa strēmeli. Kaut ko salauzt ir daudz vienkāršāk nekā izprast.
Divtik grūti tas ir tad, ja ārpus durvīm skan apslāpētas lamas, ko pavada klaboņa un žvadzoņa, kādam pūloties dabūt vaļā slēdzeni.
Tad gaitenī pēkšņi iestājās klusums, un tas bija vēl satraucošāk. Kad beidzot man bija izdevies izdibināt aizsardzības joslas sistēmu, izdzirdēju ārpusē vairāku cilvēku soļus. Sašķēlu prātu trijās daļās un, spiezdams vaļā logu, sakopoju visu uzmanību uz Alaru. Lai pārvarētu aizsardzības sistēmas spēku, es vilku siltumu no sava ķermeņa, un kājas un rokas man kļuva aukstas. Kamēr pūlējos nekrist panikā, izdzirdēju dobju būkšķi, triecienu pret istabas durvīm.
Logs atsprāga vaļā, un es atmuguriski izrāpos pāri palodzei uz jumta. Tajā pašā brīdī dzirdēju vēl vienu triecienu pa durvīm, un atskanēja lūstoša koka troksnis. Es būtu vēl paguvis nokļūt drošībā, taču zem manas kājas nokrakstēja māla dakstiņš. Slīdēdams ieķēros ar abām rokām palodzē un mēģināju atgūt līdzsvaru.
Tad nākamā vēja brāzma sagrāba atvērto logu un meta to pret manu galvu. Es aizsargādamies pacēlu roku, un logs trāpīja man pa elkoni. Viena no mazajām rūtīm sašķīda druskās. Grūdiens pasvieda mani sānis, un es zaudēju ari labās kājas atbalstu.
Tā kā visas iespējas šķita izsmeltas, es spriedu, ka atliek vienīgi krist lejā no jumta.
Tīrā instinkta vadīts, izmisīgi taustījos apkārt ar rokām. Izkustināju no vietas vēl vairākus dakstiņus, tad ieķēros jumta malā. Tvēriens nebija stingrs, taču tas palēnināja kritienu, un es apsviedos otrādi, tāpēc nenokritu ne uz galvas, ne uz muguras. Kritu ar seju uz leju kā kaķis.
Tikai atšķirība ir tāda, ka kaķim visas četras kājas ir vienādā garumā. Es nokritu uz plaukstām un ceļgaliem. Plaukstas tikai iesmeldzās, bet ceļgali, atsizdamies pret bruģakmeņiem, iesāpējās tik asi kā, šķiet, vēl nekad. Sāpes bija apdullinošas, un es iegaudojos kā suns, kas saņēmis kājas spērienu.
Nākamajā mirklī pār mani nobira smagu, sarkanu dakstiņu krusa. Lielākā daļa sašķīda pret bruģi, bet viens trāpīja man pa pakausi un cits atsitās pret elkoni, padarīdams nejutīgu visu apakšdelmu.
Es ne mirkli neatļāvos par to domāt. Salauzta roka sadzīs, bet izslēgšana no Universitātes ietekmēs visu manu mūžu. Pārmetu apmetņa kapuci pāri galvai un piespiedu sevi piecelties kājās. Ar vienu roku turēdams kapuci, aizstreipuļoju dažus soļus un patvēros zem “Zelta Ponija” dzegas, kur mani no augšstāva loga nevarēja ieraudzīt.
Tad metos skriet un skrēju, skrēju, skrēju…
* * *
Beidzot piesardzīgi un grīļīgi uzrāpos uz jumta un pa logu ielīdu savā istabā. Tas bija lēni un grūti, taču man nebija izvēles. Es nevarēju iet garām visiem kroga zāles apmeklētājiem izspūris, klibodams un izskatīdamies tāds, it kā būtu nokritis no jumta.
Kad biju atguvis elpu un kādu laiku lādējis sevi par vairākām satriecoši idiotiskām kļūdām, apskatīju savus ievainojumus. Atvieglots pārliecinājos, ka neesmu lauzis kājas, bet zem abiem ceļgaliem pletās plašumā koši zilumi. Krītošais dakstiņš bija atstājis pakausī punu, tomēr vaļēja ievainojuma nebija. Un, kaut gan elkonī pulsēja trula sāpe, plauksta vairs nebija nejutīga.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Es brīdi sastingu, tad izvilku no kabatas bērza zariņu, aši nomurmināju sasaisti un paraustīju to uz priekšu un atpakaļ.
Dzirdēju gaitenī iztrūcinātu saucienu un pēc tam Vilema klusos smieklus. Te nav nekā jocīga! atskanēja Simmona balss. Laid mūs iekšā!
Ielaidu viņus istabā. Simmons apsēdās uz gultas malas, un Vilems atkrita krēslā pie rakstāmgalda. Es aizvēru durvis un apsēdos otrā gultas galā. Arī tad, kad visi bijām apsēdušies, mazā istabiņa šķita pārpildīta.
Brīdi nopietni raudzījāmies cits citā, un tad Simmons teica: Cik saprotu, Ambrozs šovakar savās istabās iztraucēja zagli. Bet nenoķēra, jo tas izlēca pa logu.
Es īsi, neskanīgi iesmējos. Tā nevarētu teikt. Biju jau gandrīz ārā, kad vējš aizcirta logu, un es dabūju belzienu ar rāmi. Tas mani nolidināja no jumta.
Vilems atviegloti nopūtās. Es baidījos, ka esmu saputrojis sasaisti.
Es papurināju galvu. Brīdinājumus es saņēmu laikā. Vienkārši pats nebiju pietiekami uzmanīgs.
- Kāpēc viņš tik agri atgriezās? Simmons jautāja, paskatīdamies uz Vilemu. Vai tu kaut ko dzirdēji, kad viņš iegāja zālē?
- Varbūt viņam ienāca prātā, ka mans rokraksts nav pietiekami sievišķīgs, Vilems teica.
- Viņa logiem bija pierlkoti sargi, es paskaidroju. Droši vien sasaistīti ar gredzenu vai citu lietu, ko viņš nēsā līdzi. Acīmredzot tie deva zīmi, līdzko es atmūķēju logu.
- Vai tu to atradi? Vilems jautāja.
Es papurināju galvu.
Simmons pastiepās, lai tuvāk apskatītu manu roku. Kas tev tur ir?
Ari es paskatījos turp, bet neko īpašu neredzēju. Tad paraustīju kreklu un pamanīju, ka tas ir pielipis pie rokas. Pētīdams nopietnākās brūces, es to nebiju pamanījis.
Nedrošām kustībām novilku kreklu pāri galvai. Piedurkne elkoņa vietā bija saplēsta un notriepta ar asinīm. Es nolamājos pie sevis. Man bija tikai četri krekli, un šis tagad bija pagalam.
Mēģināju apskatīt ievainojumu, bet ātri aptvēru, ka redzēt sava elkoņa aizmuguri pie labākās gribas nav iespējams. Ļāvu to apskatīt Simmonam.
- Nav nekā briesmīga, viņš teica, turēdams pirkstus pāris collu atpletumā. Ada ir pārcirsta tikai vienā vietā, un asiņu nav daudz. Pārējais ir tikai noskrambāts. Izskatās, ka tu esi atsities pret kaut ko cietu.
- Man trāpīja krītošs jumta dakstiņš, es paskaidroju.