- Tev veicas, Vilems norūca. Kurš vēl būtu mācējis nokrist no jumta un tikt cauri ar dažām skrambām?
- Man uz ceļgaliem ir zilumi ābola lielumā, es teicu. Veicies man būs tad, ja rīt spēšu pastaigāt. Tomēr ar prātu es apzinājos, ka viņam ir taisnība. Dakstiņš, kurš trāpīja man pa elkoni, viegli būtu varējis pārlauzt man roku. Sadragātu dakstiņu malas dažreiz ir asas kā naži, un, ja tas būtu kritis citādi, mana roka varēja būt pārcirsta līdz kaulam. Es ienīstu māla dakstiņus.
- Nu, varēja būt ļaunāk, Simmons moži noteica, celdamies kājās.
- Iesim uz “Mediķu”, lai tevi salāpa.
- Kraem nē! iesaucās Vilems. Un “Mediķu" viņš nedrīkst iet! Tur jautās, kas noticis un vai vēl kāds nav ievainots.
Simmons atkal apsēdās. Protams! viņš izmeta, šķietami pikts pats uz sevi. Es taču to zināju. Viņš vēlreiz pārlaida man vērīgu skatienu.
- Tev vismaz nav tādu ievainojumu, ko citi varētu redzēt.
Es paskatījos uz Vilemu. Tev laikam ir grūti skatīties uz asinīm?
Vilema sejā parādījās tāds kā aizvainojums. Es neteiktu vis… Viņa skatiens pārslīdēja manam elkonim un seja mazliet nobālēja par spīti keldieša tumšajai ādai. Viņa lūpas savilkās tievā svītrā. Jā.
- Godīgi teikts. Es sāku plēst sabojātu kreklu strēmelēs. Apsveicu, Sim! Tu esi iecelts par kaujas lauka ārstu. Atvēru atvilktni un izņēmu āķveida adatu un ketgutu, jodu un mazu trauciņu ar zoss taukiem.
Simmons platām acīm paskatījās uz adatu, pēc tam uz mani.
Es viņam draudzīgi uzsmaidīju. Tas ir vienkārši. Es tev visu izstāstīšu.
* * *
Es sēdēju uz grīdas, pacēlis roku virs galvas, kamēr Simmons nomazgāja, sašuva un pārsēja manu elkoni. Pārsteigts secināju, ka viņš nebūt nav tik pārjūtīgs, kā biju iedomājies. Ar rokām viņš darbojās saudzīgāk un pārliecinošāk nekā daudzi “Medikas” studenti, kuri daudz reižu bija veikuši šādas procedūras.
- Tātad mēs trijatā visu nakti spēlējām “elpu”? Vilems jautāja, uzkrītoši vairīdamies skatīties uz manu pusi.
- Izklausās labi, Simmons piekrita. Vai varam sacīt, ka es uzvarēju?
- Nē, es atbildēju. “Ponija” apmeklētāji noteikti redzēja Viļu. Sāciet tikai melot, un mani pavisam noteikti pieķers.
- Ā! Simmons saprata. Ko tad lai mēs sakām?
- Patiesību. Es norādīju uz Vilemu. Tu trača laikā sēdēji “Ponijā” un pēc tam atnāci pie manis pastāstīt, kas noticis. Es pamāju uz mazo galdiņu, uz kura nekārtīgā kaudzē gulēja zobrati, atsperes un skrūves.
- Es tev parādīju kādu atrastu harmonijas pulksteni, un jūs abi man skaidrojāt, kā to salabot.
Simmons izskatījās vīlies. Nav necik aizraujoši, viņš novilka.
- Vienkārši meli ir vislabākie, es teicu, celdamies kājās. Vēlreiz paldies jums abiem! Ja jūs nebūtu uzmanījuši apkārtni, viss varēja beigties ļoti bēdīgi.
Simmons piecēlās un atvēra durvis. Piecēlās ari Vilems, taču viņš palika stāvam un negrasījās iet ārā. Es kādu vakaru dzirdēju dīvainas runas, viņš teica.
- Kaut kas interesants? es jautāju.
Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu. Ļoti interesants. Atceros, tu teici, ka esot beidzis kaitināt kādu augstas aristokrātu dzimtas pārstāvi. Biju izbrīnījies, ka tu beidzot esi nolēmis likt aizmigušu suni mierā.
- Muļķības, Vil! sacīja Simmons. Ambrozs nav aizmidzis. Viņš ir suns ar putainu purnu un pelnījis, lai viņu pārmāca.
- Man viņš drīzāk atgādina saniknotu lāci, Vilems teica. Tādu, ko tu katrā ziņā gribi bakstīt ar degošu nūju.
- Kā tu tā vari teikt? Simmons dedzīgi iesaucās. Vai viņš savā divu gadu skriva darbā ir saucis tevi citādi kā par zemes tārpu? Un vai esi aizmirsis, kā viņš slepeni sajauca manus sāļus un gandrīz padarīja mani aklu? Un Kvouts vēl nez cik ilgi cīnīsies ar to plūmju draņķi…
Vilems pacēla roku un ar galvas mājienu lika saprast, ka pieņem Simmona iebildumu. Es zinu, ka tā ir taisnība, un tikai tāpēc ļauju sevi ieraut šajās jūsu nejēdzībās. Gribēju tikai atgādināt. Viņš paskatījās uz mani. Tu, jādomā, saproti, ka esi pamatīgi nopūlējies savas Dennas labā, vai ne?
DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA . gabaldarbi
SĀPES CEĻGALOS man tonakt neļāva izgulēties. Kad debesīs aiz loga sāka parādīties pirmie bālie ausmas stari, es piecēlos, apģērbos un lēniem, sāpīgiem soļiem devos uz pilsētas nomali, lai sameklētu košļājamu vītola mizu. Iedams atklāju vēl citus traucējošus zilumus, kurus iepriekšējā vakarā nebiju pamanījis.
Gājiens bija ļoti sāpīgs, bet es priecājos, ka esmu tam izvēlējies rīta krēslas stundu, kad ielas bija tukšas. Varēja gaidīt, ka valodas par iepriekšējā vakara satraucošajiem notikumiem “Zelta Ponijā” izplatīsies ātri un plaši. Ja kāds redzētu mani klibojam, viņam nenāktos grūti izdarīt atbilstošus secinājumus.
Par laimi, pastaiga palīdzēja man iekustināt stīvās kājas, un vītola miza mazināja sāpju skaudrumu. Līdz saullēkta brīdim jutos pietiekami labi, lai varētu parādīties cilvēkos. Tāpēc devos uz “Frakciju”, cerēdams pirms padziļinātās simpātijas nodarbības dažas stundas veltīt gabaldarbiem. Bija jāsāk pelnīt naudu nākamā dimestra mācību maksai un Devi parādam, un vēl vajadzēja domāt par pārsējiem un jaunu kreklu.
* * *
Kad ierados “Novietnē”, Džeksima tur nebija, bet es pazinu studentu, kurš tobrīd stāvēja aiz lodziņa. Mēs bijām vienā laikā iestājušies Universitātē, un īsajā laikposmā, ko pavadīju “Steliņģos”, mūsu guļvietas bija atradušās tuvu viena otrai. Man šis puisis patika. Viņš nebija aristokrātijas pārstāvis, kuri mēdz bezbēdīgi izpeldēt cauri mācību gadiem ar dzimtas vārda un naudas palīdzību. Viņa vecāki bija vilnas tirgotāji, un viņš strādāja, lai nopelnītu mācību maksu.
- Bazil, es teicu, man šķiet, ka tu pagājušajā dimestrī kļuvi par E’liru. Ko tu dari te, “Novietnē”?
Viņš mazliet pietvīka un izskatījās samulsis. Kilvins mani pieķēra, kad lēju skābei klāt ūdeni.
Es papurināju galvu un bargi paskatījos uz viņu. Tas ir pretēji pieņemtajai kārtībai, E’lir Bazil! es teicu oktāvu zemākā balsī. Artefakcijas meistaram visos sīkumos jāievēro precizitāte!
Bazils pasmīnēja. Tev labi padodas viņa akcents. Viņš atvēra reģistru grāmatu. Ko lai es tev atnesu?
- Ķeršos pie kāda gabaldarba, jo pašlaik nekam sarežģītākam nejūtos gatavs, es teicu. Kā būtu…
- Pagaidi! Bazils mani pārtrauca, ar sarauktu pieri skatīdamies reģistru grāmatā.
- Kas ir?
Viņš apgrieza grāmatu pret mani un pabakstīja ar pirkstu. Tavam vārdam blakus ir piezīme.
Es paskatījos lejup. Kilvina dīvaini bērnišķīgajā rokrakstā ar zīmuli bija uzrakstīti daži vārdi: “Neizsniegt Re’laram Kvoutam nekādus materiālus vai instrumentus. Sūtīt viņu pie manis. Klvn.”
Bazils līdzjūtīgi paskatījās uz mani. Skābe ir jāpievieno ūdenim, viņš draudzīgi pajokoja. Vai tu ari biji to aizmirsis?
- Kaut tā būtu! es teicu. Tad es vismaz zinātu, kas sagaidāms. Bazils nervozi paskatījās apkārt, tad paliecās uz priekšu un pučukstā
teica: Paklausies, es redzēju to meiteni vēlreiz!
Es neizpratnē pablisināju acis pret viņu. Ko?
- To meiteni, kura bija atnākusi un meklēja tevi! viņš paskaidroja.
- Tāda jauniņa skuķe, kura meklēja sarkanmatainu burvi un teica, ka viņš tai pārdevis amuletu.
Es aizvēru acis un saberzēju seju. Viņa bija vēlreiz atnākusi šurp? Tas nu ir pēdējais, kas man šobrīd vajadzīgs!