Bazils papurināja galvu. Viņa nebija ienākusi te, iekšā, viņš teica.
- Vismaz man tas nav zināms. Bet es pāris reižu esmu redzējis viņu ārā. Grozāmies pa pagalmu. Bazils ar galvas mājienu norādīja uz “Frakcijas” dienvidu durvīm.
- Vai tu kādam esi to teicis? es jautāju.
Bazils rādīja gauži apvainotu vaigu. Kaut ko tādu es neparko nedarītu! viņš teica. Bet varbūt tā skuķe ir runājusi ar kādu citu. Tev nudien derētu tikt no viņas vaļā. Kilvins spļaus uguni un naglas, ja uzzinās, ka tu esi pārdevis amuletus.
- Nekad neesmu to darījis, es atbildēju. Man nav ne jausmas, kas tā par meiteni. Kāda viņa izskatās?
- Jauna, Bazils atbildēja un paraustīja plecus. Keldiete nevarētu būt. Šķiet, viņai bija gaiši mati. Mugurā zils apmetnis un galvā kapuce. Es mēģināju iet klāt un runāt ar viņu, bet viņa vienkārši aizbēga projām.
Es saberzēju pieri. Brīnišķīgi!
Bazils veltīja man līdzjūtīgu skatienu. Gribēju tikai tevi pabrīdināt. Ja viņa patiešām nāks iekšā un taujās pēc tevis, man būs jāziņo
Kilvinam. Viņš savilka seju vainīgā izteiksmē. Piedod, bet man tāpat jau ir pietiekami daudz nepatikšanu.
- Saprotu, es atbildēju. Paldies par brīdinājumu!
* * *
Kad iegāju darbnīcā, mani tūlīt pārsteidza telpas savādais apgaismojums. Vispirms es paskatījos augšup, lai pārliecinātos, vai Kilvins nav pievienojis vēl kādu jaunu lampu savām stikla lodēm, kas karājās starp jumta spārēm. Cerēju, ka gaismas pārmaiņa ir saistīta ar jaunu lampu. Kilvins vienmēr bija sliktā omā, ja kāds viņa gaismeklis negaidot atteicās spīdēt.
Tomēr, pētīdams griestus, es neredzēju nevienu satumsušu lampu. Tikai pēc krietna brīža aptvēru, ka neparastās gaismas cēlonis ir reālā saulesgaisma, kas slīpi spīdēja iekšā pa zemajiem logiem austrumu puses sienā. Parasti es darbnīcā ierados tikai vēlāk.
Šajā rīta stundā darbnīcā valdīja neparasts, gandrīz rēgains klusums. Milzīgā telpa šķita tukša un nedzīva, un tikai daži studenti strādāja pie saviem projektiem. Reizē ar neparasto apgaismojumu un Kilvina negaidīto uzaicinājumu tas viesa manī jūtamu neomulību. Es nervozi šķērsoju darbnīcu, iedams uz Kilvina kabinetu.
Kaut gan vēl bija ļoti agrs, nelielā ēze Kilvina kabineta kaktā bija jau pamatīgi sakarsusi. Nostājies atvērtajās durvīs, jutu garām aizšalcam karstuma viļņus. Pēc agrīnās ziemas aukstuma, kas valdija ārā, tas bija patīkams brīdis. Kilvins stāvēja, pagriezies pret mani ar muguru, un nemainīgā ritmā darbināja plēšas.
Skaļi pieklauvēju pie durvju aplodas, lai pievērstu viņa uzmanību.
- Maģistr Kilvin? Es nupat gribēju paņemt “Novietnē” dažus materiālus. Vai kaut kas noticis?
Kilvins pameta skatienu uz manu pusi. Re'lar Kvout, es tūlīt beigšu. Nāc iekšā!
Iegāju kabinetā un cieši aizvēru smagās durvis. Ja man draud nepatikšanas, labāk lai citi to nenoklausās.
Kilvins vēl labu brīdi darbojās ar plēšām. Tikai tad, kad viņš izvilka garu cauruli, es aptvēru, ka viņš nekurina ēzi, bet darina kaut ko no stikla. Izveicīgām kustībām viņš caurules galā uzmeta kausēta stikla piku un sāka pūst stikla burbuli, kas auga arvien lielāks.
Pēc īsa brīža stikls zaudēja oranžo košumu. Plēšas! Kilvins izmeta, nepaskatīdamies uz mani, un ievietoja cauruli atpakaļ stikla darinājumā.
Es steidzos paklausīt un ritmiski darbināju plēšas, līdz stikls atkal ugunīgi iekvēlojās. Kilvins pamāja, lai pārtraucu, izvilka cauruli un vēlreiz ilgi pūta, līdz stikla burbulis bija muskatmelones lielumā.
Tad viņš atkal to ielika stikla priekšmetā, un es iedarbināju plēšas, negaidot uzaicinājumu. Kad mēs atkārtojām visu norisi trešoreiz, es biju noplūdis sviedriem. Vēlējos, kaut nebūtu aizvēris kabineta durvis, tomēr negribēju pamest plēšas, lai ietu tās atkal atvērt.
Kilvins, šķiet, nejuta karstumu. Stikla burbulis izauga manas galvas lielumā un pēc tam piepūtās kā ķirbis. Bet piektajā reizē, kad viņš izvilka to no karstuma un sāka pūst, burbulis caurules galā sašļuka, saplaka un nokrita uz grīdas.
- Kist, crayle, en kote! Kilvins neganti nolamājās un nosvieda metāla cauruli, kas spalgi nošķindēja, atsitoties pret akmens grīdu. Kraemet brevetan Aerin!
Apspiedu spēju vēlēšanos smieties. Manas siaru valodas zināšanas nebija teicamas, tomēr biju pārliecināts, ka Kilvins ir teicis: “Sūdi Dieva bārdā!”
Lācim līdzīgais maģistrs ilgi stāvēja, lūkodamies sasistajās stikla šķembās uz grīdas. Tad viņš gari un aizkaitināti nosēcās caur degunu, norāva brilles un pagriezās, lai paskatītos uz mani.
- Trīs komplekti sinhronizētu zvanu, misiņš, viņš bez jebkāda ievada teica. Viens vītņurbis un vītņgriezis, dzelzs. Četras karstuma piltuves, dzelzs. Seši sifoni, skārds. Divdesmit divas divkāršas stiprības stikla plātnes un vēl daži nejauši gabaldarbi.
Tas bija visa mana “Frakcijā” izdarītā darba uzskaitījums šajā dimestri. Vienkāršas lietas, kuras varēju īsā laikā pabeigt un pārdot “Novietnei” par tūlītēju samaksu.
Kilvins ieurbās manī ar savām tumšajām acīm. Vai šis darbs tevi apmierina, Re’lar Kvout?
- Šie projekti ir samērā viegli, maģistr Kilvin, es atbildēju.
- Tu tagad esi Re’lars, viņš teica ar bargu pārmetumu balsī. Vai tevi apmierina viegla peļņa, darinot spēļlietas bagātiem slaistiem? viņš noprasīja. Vai tāds ir tavs mērķis, strādājot “Frakcijā”? Viegls darbs?
Jutu, ka sviedru lāses krājas man matos un rit pār muguru lejup. Es lāgā neuzdrošinos sākt kaut ko patstāvīgu un nopietnu, es atbildēju.
- Jums īsti nepatika papildinājumi, ko es ieviesu savā rokaslampā.
- Tā ir gļēvuļa valoda! Kilvins noskaldīja. Ja vienreiz saņemsi rājienu, tu nekad vairs neiesi ārā no mājas? Viņš paskatījās uz mani.
- Es tev jautāju vēlreiz. Zvani. Lējumi. Vai tāds darbs tevi iepriecina, Re’lar Kvout?
- Mani iepriecina tas, ja varu samaksāt nākamā dimestra mācību maksu, maģistr Kilvin. Sviedri lija man pār seju. Mēģināju noslaucīt tos ar piedurkni, bet krekls bija jau viscaur izmircis. Pametu skatienu uz Kilvina kabineta durvīm.
- Bet pats darbs? Kilvins nerimās. Arī uz viņa tumšās pieres rasoja sviedru lāses, tomēr nebija jaušams, ka karstums viņu apgrūtinātu.
- Vai atbildēt atklāti, maģistr Kilvin? es jautāju, juzdams vieglu reiboni.
Viņš izskatījās mazliet aizvainots. Man vienmēr un visur patīk patiesība, Re’lar Kvout.
- Patiesība ir tāda, ka pagājušā gada laikā es pagatavoju astoņas klāja lampas, maģistr Kilvin. Ja vajadzēs gatavot vēl vienu, es droši vien apvemšos no garlaicības.
Kilvins izdvesa kaut ko līdzīgu smējienam, tad atplauka platā smaidā.
- Labi! Tieši tā jājūtas kārtīgam Re’laram. Viņš pastiepa pret mani savu resno pirkstu. Tu esi gudrs, un tev ir prasmīgas rokas. Es no tevis gaidu lielas lietas. Nevis vienmuļus ikdienas darbus. Pagatavo kaut ko gudru, un tu nopelnīsi vairāk nekā par lampu! Katrā ziņā vairāk nekā par gabaldarbu. Tādus niekus atstāj E’liriem! Viņš nevērīgi pamāja uz logu, kas pavēra skatu uz darbnīcu.
- Darīšu, ko spēšu, maģistr Kilvin, es teicu. Paša balss man izklausījās savāda, tālīna un neskanīga. Vai jums nebūs iebildumu, ja es atvēršu durvis un ielaidīšu šeit mazliet svaiga gaisa?
Kilvins piekrītoši noņurdēja, un es paspēru soli uz durvju pusi. Taču manas kājas bija ļenganas, un galva reiba. Es sagrīļojos un gandrīz nokritu uz grīdas, tomēr paspēju pieķerties pie darbgalda malas un nosligu tikai uz ceļiem.