Brīdis, kad mani cietušie ceļgali atsitās pret grīdu, bija mokošs. Tomēr es neiekliedzos un pat neievaidējos. Patiesībā sāpes šķita nākam no liela attāluma.
* * *
Atguvos apdullis, un mute šķita sausāka par zāģskaidām. Acis miglojās, un domas bija tik neskaidras, ka es krietnu brīdi nejutu un nepazinu kodīgo antiseptiskā līdzekļa smaržu, kas valdīja gaisā. Kad to apjautu un secināju, ka guļu zem palaga kails, sapratu, ka atrodos “Medikā”.
Pagriezu galvu un ieraudzīju īsus gaišus matus un tumšo mediķu formas tērpu. Atslīgu atpakaļ spilvenā. Sveika, Mola! es ieplaisājušā balsī izdvesu.
Viņa pagriezās un nopietni paskatījās uz mani. Kvout, kā tu jūties? viņa profesionālā tonī jautāja.
Vēl nebiju īsti atguvies, tāpēc man vajadzēja padomāt. Apdullis, es teicu. Tad piebildu: Man slāpst.
Mola atnesa man glāzi un palīdzēja padzerties. Šķidrums šķita saldens un tāds kā čirkstigi smilšains. Pagāja krietns bridis, līdz iztukšoju glāzi, tomēr jau pirms tam sāku justies ievērojami labāk.
- Kas man notika? es jautāju.
- Tu “Frakcijā” zaudēji samaņu, viņa paskaidroja. Kilvins pats atnesa tevi šurp. Vispār tas bija diezgan aizkustinoši. Man vajadzēja viņu gandrīz vai dzīšus aizdzīt projām.
Jutu, ka visu mani ķermeni pārņem svelošs kauns, iedomājoties, ka lācīgais maģistrs ir stiepis mani šurp pa Universitātes ielām. Droši vien es viņa rokās izskatījos pēc lupatu lelles. Es zaudēju samaņu?
- Kilvins paskaidroja, ka tu esot uzturējies ļoti karstā telpā, Mola teica. Un visas tavas drēbes bija sasvīdušas slapjas. Tu burtiski pludoji sviedros. Viņa norādīja uz galdu, kur gulēja mans krekls un bikses.
- Karstuma dūriens? es jautāju.
Mola pacēla roku, pārtraucot mani. Tāda bija mana pirmā diagnoze, viņa teica. Apskatot tevi tuvāk, es secināju, ka tu vakar vakarā esi cietis no sāpīga kritiena pa logu. Viņa zīmīgi paskatījās uz mani.
Es spēji samulsu. Nevis par savu kailumu, bet par nepārprotamajiem ievainojumiem, ko biju ieguvis, krizdams no “Zelta Ponija” jumta. Pametu skatienu uz durvīm un ar atvieglojumu redzēju, ka tās ir aizvērtas. Mola stāvēja un lūkojās manī ar piesardzīgi neizteiksmīgu seju.
- Vai to ir redzējis vēl kāds? es jautāju.
Mola papurināja galvu. Mums bija ļoti aizņemta diena.
Jutu nelielu atvieglojumu. Tas jau ir labāk.
Viņas seja bija drūma. Šorīt Arvils deva rīkojumu ziņot par jebkādiem aizdomīgiem ievainojumiem. Iemesls ir skaidrs. Ambrozs ir izsludinājis ievērojamu atlīdzību tam, kurš palīdzēs viņam notvert zagli. Kāds esot ielauzies viņa istabās un nozadzis vairākas vērtslietas, to skaitā gredzenu, ko māte nodevusi viņam, gulēdama uz miršanu.
- Nelietis! es saniknots izgrūdu. Es neko nenozagu!
Mola izbrīnā sarauca uzacis. Tik vienkārši? Nekādas liegšanās? Nekāda… vispār nekā?
Izpūtu garu izelpu pa degunu, cenzdamies savaldīties. Es nedomāju mest apvainojumu tavam saprātam. Tāpat skaidri redzams, ka es neesmu nokritis pa kādām nezināmām kāpnēm. Dziļi ievilku elpu. Paklausies, Mola! Ja tu kādam to pastāstīsi, mani izslēgs. Es neko nenozagu. Bija iespēja, bet es to neizmantoju.
- Tad kāpēc… Viņa vilcinājās, acīmredzami juzdamās neveikli. Ko tu tur darīji?
Es nopūtos. Vai tu ticēsi, ja teikšu, ka tas bija pakalpojums draugam?
Mola vērīgi paskatījās uz mani, un viņas zaļās acis cieši lūkojās manējās. Tā vien izskatās, ka tu pēdējā laikā aktīvi nodarbojies ar pakalpojumiem!
- Es… ko? Manas domas joprojām ritēja pārāk gausi, lai es saprastu viņas teikto.
- Kad tu biji šeit iepriekšējā reizē, es tev ārstēju apdegumus un saindēšanos ar dūmiem pēc tam, kad tu biji iznesis no ugunsgrēka Felu.
- Ā! es atmetu. Tas nebija nekāds pakalpojums. Tā būtu darījis katrs.
Mola pētoši raudzījās manī. Tu tā patiešām domā, vai ne? Viņa mazliet papurināja galvu, tad paņēma žurnālu cietos vākos un kaut ko tajā pierakstīja, acīmredzot ziņas par ārstēšanu. Es tomēr uzskatu to par pakalpojumu. Kad mēs ar Felu šeit bijām jauniņās, mūsu kopmītnes guļvietas atradās blakus. Kaut arī tu domā citādi, ļoti daudzi tomēr to nebūtu darījuši.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un no gaiteņa atplūda Simmona balss: Vai drīkstam ienākt? Negaidīdams atbildi, viņš atvēra durvis un ievilka istabā samulsušo Vilemu.
- Mēs dzirdējām… Simmons aprāvās un paskatījās uz Molu. Viņš izķepurosies, vai ne?
- Viņš būs vesels kā rutks! Mola atbildēja. Ja vien nesacelsies temperatūra. Paņēmusi termometru, viņa iebāza to man mutē. Es zinu, ka tev būs grūti, bet pacenties vienu minūti turēt muti ciet!
- Tādā gadījumā runāšu es, Simmons smīnēdams teica. Mēs dzirdējām, ka Kilvins esot tevi paaicinājis zem četrām acīm un parādījis kaut ko tādu, no kā tu noģībis kā jaunkundze.
Es nikni pablenzu uz viņu, tomēr neatvēru muti.
Mola atkal pievērsās Vilemam un Simmonam. Kājas viņam kādu laiku sāpēs, bet paliekošas sekas nav gaidāmas. Ari elkonim drīz vajadzētu sadzīt, kaut ari šuves nekur neder. Bet, sasodīts, kas jums visiem bija meklējams Ambroza istabās?
Vilems vienkārši paskatījās uz viņu rāmām, tumšām acīm un sev raksturīgo savaldību.
Ar Simmonu nebija tādas veiksmes. Kvoutam vajadzēja atrast savas sirdspuķītes gredzenu! viņš bezbēdīgi nočiepstēja.
Mola pagriezās pret mani ar dusmīgu sejas izteiksmi. Ir nu gan tev iekšas, ka tu varēji man tā melot, acīs skatoties! viņa izmeta, un acis viņai bija dzedras un saniknotas kā aizkaitinātai kaķei. Labi vismaz, ka tu negribēji mest apvainojumu manam saprātam un tā tālāk!
Es dziļi ievilku elpu un pasniedzos, lai izņemtu termometru no mutes.
- Pie velna, Sim! es pikti iesaucos. Kādu dienu es tevi iemācīšu melot!
Simmons vairākas reizes paskatījās no manis uz Molu un atpakaļ, pietvīcis panikā un samulsumā. Kvoutam tajā upes pusē dzīvo sirdsdāma, viņš aizstāvēdamies paskaidroja. Ambrozs bija pievācis viņas gredzenu un nedeva atpakaļ. Mēs tikai…
Mola ar asu kustību viņu pārtrauca. Kāpēc tu man to neteici? viņa man pikti noprasīja. Visi taču zina, kāds Ambrozs ir pret sievietēm!
- Tāpēc arī neteicu, es atbildēju. Tas izklausītos pēc ļoti ērtiem meliem. Un vēl jāpiebilst, ka tā nepavisam nav tava darīšana.
Molas sejas izteiksme nocietinājās. Tu esi ļoti pašpārliecināts un varens savā…
- Izbeidziet! Vienkārši izbeidziet! iesaucās Vilems, spēji pārtraukdams mūsu vārdu apmaiņu. Viņš pievērsās Molai. Ko tu vispirms darīji, kad Kvoutu atnesa šurp bez samaņas?
- Pārbaudīju viņa acu zīlītes, lai zinātu, vai bijusi galvas trauma, Mola automātiski atbildēja. Sasodīts, kāds tam sakars ar visu pārējo?
Vilems norādīja uz manu pusi. Paskaties tagad viņam acīs!
Mola paskatījās. Tās ir tumšas, viņa izbrīnījusies teica. Tumši zaļas. Kā priedes zars.
Vilems turpināja: Kad viņa acis tā satumst, nestrīdies ar viņu! Tur nekas labs nesanāks.
- Tas ir kaut kas līdzīgs klaburčūskas troksnim, piebilda Simmons.
- Drīzāk jau saboztai suņa spalvai, Vilems izlaboja. No tā redzams, ka viņš ir gatavs kost.
- Ejiet jūs visi ellē! es iesaucos. Vai arī iedodiet man spoguli, lai es redzu, par ko jūs runājat! Man vienalga, vai jūs darīsiet vienu vai otru.
Vilems nepievērsa man uzmanību. Mūsu jaukajam Kvoutam temperaments ir kā karsta panna, bet, ja ļausi tai mirkli atdzist, viņš pats sapratīs patiesību. Vilems izteiksmīgi paskatījās uz mani. Viņš nepārdzīvo to, ka tu viņam neuzticējies, vai to, ka tu izprovocēji Simu. Viņš pārdzīvo to, ka tu atklāji, līdz kādai ēzelībai viņš ir gatavs iet, lai atstātu iespaidu uz sievieti. Vilems vēlreiz paskatījās uz mani. Vai ēzelība ir pareizs vārds?