Es dziļi ievilku elpu un ļāvu tai izplūst. Puslīdz jā, es atzinu.
- Es to izvēlējos tāpēc, ka tas izklausās pēc ēzeļa, Vilems paskaidroja.
- Es zināju, ka jūs abi noteikti esat tur iesaistīti! Mola teica, un viņas balsī skanēja tāda kā atvainošanās. Godīgi sakot, jūs visi trīs esat mīcīti no viena māla, un to es saku no tiesas un ar visiem iespējamiem gudriem zemtekstiem. Viņa apgāja apkārt gultai un kritiski nopētīja manu savainoto elkoni. Kurš no jums abiem uzlika šuves?
- Es, Simmons atbildēja un saviebās. Zinu, ka nesanāca, kā vajag.
- Tas ir maigi sacīts, Mola teica, nicinoši pētīdama Sima veikumu.
- Iespaids ir tāds, it kā tu būtu mēģinājis iešūt tur savu vārdu, bet kļūdījies ar pareizrakstību.
- Manuprāt, viņš visu izdarīja gluži labi, Vilems iebilda un paskatījās Molai tieši acīs. Ņemot vērā, ka viņam nav atbilstošas apmācības un viņš palīdzēja draugam nebūt ne ideālos apstākļos.
Mola pietvīka. Es tā negribēju! viņa aši teica. Strādājot šeit, ir viegli aizmirst, ka ne jau katrs… Viņa pagriezās pret Simmonu.
- Piedod!
Simmons izlaida pirkstus caur saviem smilškrāsas matiem. Varbūt tu kādreiz varētu man to kompensēt, viņš ar puicisku smīnu teica.
- Kā būtu ar rītdienas pēcpusdienu? Ja tu ļautu man izmaksāt pusdienas? Viņš ar cerību paraudzījās uz Molu.
Mola pablisināja acis un nopūtās, un uzjautrinājums viņā jaucās ar aizkaitinājumu. Nu labi!
- Es savu esmu izdarījis! Vilems paziņoja. Eju projām. Es neciešu šo vietu.
- Paldies, Vil! es teicu.
Viņš nevērīgi pamāja pāri plecam un aizvēra durvis no ārpuses.
* * *
Mola piekrita neminēt ziņojumā manus aizdomīgos ievainojumus un palikt pie sākotnējās diagnozes par karstuma dūrienu. Viņa turklāt atārdīja Simmona uzliktās šuves un no jauna iztīrīja, sašuva un pārsēja manu roku. Tas nebija patīkams pārdzīvojums, taču es zināju, ka pēc viņas pieredzējušā pieskāriena un rūpēm brūce sadzīs ātrāk.
Pirms promiešanas viņa ieteica man dzert daudz ūdens, izgulēties un citreiz nākamajā dienā pēc kritiena no jumta atturēties no lielas fiziskas piepūles karstā telpā.
DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA . izslīde
ELKSA DALS visu šo dimestri bija mācījis mums padziļinātās simpātijas teoriju. Cik daudz gaismas iespējams radīt no desmit taumiem nepārtraukta siltuma, izmantojot dzelzi? Izmantojot bazaltu? Izmantojot cilvēka ķermeni? Mēs iegaumējām skaitļu tabulas un mācījāmies, kā aprēķināt kvadrātisku pieaugumu, kustības leņķisko momentu un pastiprināto noārdīšanos.
Vienkārši izsakoties, tā bija prāta apdullināšana.
Nepārprotiet mani! Es zināju, ka tā ir būtiska informācija. Sasaistes, kuras mēs rādījām Dennai, bija vienkāršas. Bet, ja vajadzēja darīt kaut ko sarežģītāku, prasmīgam simpātistam bija jāveic daži visai āķīgi aprēķini.
Attiecībā uz enerģiju nav lielas atšķirības starp sveces aizdedzināšanu un tās izkausēšanu tauku peļķē. Vienīgā atšķirība izpaužas fokusā un kontrolē. Ja svece atrodas tev priekšā, tas ir samērā viegli. Tikai jāskatās uz degli un jāpārtrauc pievadīt siltumu, ieraugot pirmo liesmas zibsni. Bet, ja svece atrodas ceturtdaļjūdzes attālumā vai citā telpā, fokusu un kontroli saglabāt ir attiecīgi grūtāk.
Turklāt nepietiekami uzmanīgam simpātistam ir jāsastopas ar lielākiem sarežģījumiem nekā izkausētas sveces. “Eolijā” Denna bija uzdevusi būtiski svarīgu jautājumu: “Kur aiziet papildu enerģija?”
Kā bija paskaidrojis Vilems, daļa no tās aiziet gaisā, daļa saiknes priekšmetos un pārējais ieplūst simpātista ķermenī. Tehniskais apzīmējums tam bija “taumiskā pārpildīšanās”, taču pat Elksa Dals tiecās saukt to par “izslīdi”.
Apmēram reizi gadā kāds neuzmanīgs simpātists ar spēcīgu Alaru caur neveiksmīgu saikni aizvadīja tik daudz siltuma, lai satricinātu sava ķermeņa temperatūru un iemantotu smagu drudzi. Elksa Dals pastāstīja mums kādu ārkārtēju gadījumu, kad students pilnīgi izdedzinājis sevi no iekšpuses uz āru.
Nākamajā dienā pēc nodarbības, kurā Elksa Dals bija mums stāstījis šo gadījumu, es par to ieminējos Manetam. Biju gaidījis, ka viņš kopā ar mani veselīgi pazobosies melnā humora garā, taču izrādījās, ka Manets minētā notikuma laikā ir mācījies tajā pašā grupā.
- Smirdēja kā sivēna cepetis! Manets drūmi izmeta. Tas bija kaut kas vājprātīgs. Protams, mēs jutāmies draņķīgi viņa dēļ, bet tāds žēlums var būt tikai pret idiotu. Nelielu izslīdi šur vai tur var pat lāgā nepamanīt, bet viņam, pēc visa spriežot, bija izslīdējuši divsimt tūkstoš taumu divās sekundēs. Manets papurināja galvu, nepaceldams skatienu no skārda gabala, kurā gravēja rūnas. Viss “Centra” spārns pievilkās ar dūmu smaku. Tās istabas veselu gadu nevarēja lietot.
Es klausījos un raudzījos viņā platām acīm.
- Termiskā izslīde vispār ir diezgan parasta parādība, Manets turpināja. Bet kinētiskā izslīde… Viņš vērtējoši savilka uzacis. Pirms divdesmit gadiem viens stulbs El’the piedzērās un saderēja, ka uzcels mēslu ratus uz Maģistru zāles jumta. Norāva sev roku līdz plecam.
Manets atkal pievērsās skārda gabalam, rūpīgi vilkdams rūnu zīmi.
- Tur jābūt īpaša tipa idiotam, lai sadomātu darīt kaut ko tādu!
Nākamajā dienā es ar pastiprinātu uzmanību klausījos, ko stāsta Elksa Dals.
Viņš mūs dīdīja bez žēlastības. Entalpijas aprēķini. Diagrammas, kas rāda sairuma attālumu. Vienādojumi, kuri apraksta entropijas līknes, kas prasmīgam simpātistam jāsaprot gandrīz vai instinktīvā līmenī.
Bet Elksa Dals nebija muļķis. Lai mēs nesāktu garlaikoties un nekļūtu pavirši, viņš mūsu mācības pārvērta sacensībā.
Viņš lika mums vilkt siltumu no dīvainiem avotiem no sarkani nokaitētas dzelzs, no ledus klučiem, no pašu asinīm. Aizdedzināt sveces attālās telpās bija visvieglākais uzdevums. Aizdedzināt vienu no divpadsmit identiskām svecēm jau bija grūtāk. Aizdedzināt sveci, kuru nekad neesi redzējis un kura atrodas nezināmā vietā… tas bija kaut kas līdzīgs žonglēšanai tumsā.
Viņš rīkoja precizitātes sacensības. Izsmalcinātu paņēmienu sacensības. Fokusa un kontroles sacensības. Pēc divām dienkopām es biju izcīnījis augstāko vietu mūsu divdesmit trīs Re’laru grupā. Fentons, otrās vietas ieguvējs, cītīgi mina man uz papēžiem.
Sagadījās tā, ka nākamajā dienā pēc manas ielaušanās Ambroza istabās mūsu grupa sāka divkaujas padziļinātas simpātijas mākslā. Divkaujās bija jāpielieto visi izsmalcinātie paņēmieni un kontrole, ko bijām apguvuši iepriekšējās sacensībās, turklāt apstākļos, kad tavam Alaram aktīvi pretojas otrs students.
Par spīti nesenajai karstuma dūriena ārstēšanai “Medikā” es izkausēju caurumu ledus klucī, kas atradās attālā telpā. Par spīti divām trūcīgi gulētām naktīm es tieši par desmit grādiem paaugstināju temperatūru pintei dzīvsudraba. Par spīti smeldzošajiem sasitumiem un durstīgām sāpēm pārsietajā rokā es pārplēsu uz pusēm pīķa kungu, atstājot pārējās kārtis neskartas.
Visus šos uzdevumus es paveicu nepilnās divās minūtēs par spīti tam, ka Fentons darbojās man pretī ar visu savu Alara spēku. Ne jau bez iemesla mani nodēvēja par Kvoutu Arkanu. Mans Alars bija ass kā Ramstona tērauda asmens.