* * *
- Tas ir iespaidīgi, Elksa Dals man pēc nodarbības teica. Man gadiem ilgi nav bijis audzēkņa, kurš tik ilgi paliktu neuzvarēts. Vai kāds vēl vispār uzdrošinās derēt pret tevi?
Es papurināju galvu. Tas beidzās pirms laba laika.
- Maksa par slavu! Elksa Dals pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietns.
- Gribēju tevi brīdināt, pirms paziņoju to visai grupai. Nākamajā dienkopā es laikam sākšu likt tev pretī studentus pa pāriem.
- Tātad man vajadzēs cīnīties vienlaikus pret Fentonu un Breju? es jautāju.
Dals papurināja galvu. Mēs sāksim ar diviem studentiem, kuri divkaujās ieņem zemākās vietas. Tas būs noderīgs ievads komandas darba treniņiem, ko uzsāksim dimestra beigās. Viņš pasmaidīja. Un tev tas neļaus ieslīgt pašapmierinātībā. Elksa Dals vērīgi paskatījās uz mani, un viņa smaids nodzisa. Vai tu nejūties labi?
- Tikai drebuļi, es nepārliecinoši teicu un vēlreiz nodrebinājos.
- Vai mēs varētu pieiet tuvāk ogļu tvertnei?
Nostājos tik tuvu tvertnei, cik iespējams, lai neatspiestos pret sakarsušo metālu, un izstiepu plaukstas virs karstajām, mirgojošajām oglēm. Pēc brīža drebuļi mitējās, un es ievēroju, ka Elksa Dals vēro mani ar savādu skatienu.
- Šorīt es nokļuvu “Medikā” ar nelielu karstuma dūrienu, es paskaidroju. Brīžiem vēl jūtu sekas. Tagad atkal ir labi.
Viņš sarauca pieri. Nevajag nākt uz nodarbību, ja nejūties vesels, viņš teica. Un nepavisam nevajag piedalīties divkaujās. Šāda veida simpātija prasa lielu miesas un gara piepūli. Slimības laikā ar to nedrīkst riskēt.
- Kad nācu uz nodarbību, es jutos pavisam labi, es meloju. Mans organisms tikai atgādina, ka esmu tam parādā kārtīgu naktsmiegu.
- Tad skaties, lai tu atdod savu parādu! Elksa Dals bargi noteica un pats izstiepa plaukstas virs uguns. Ja izspiedīsi no sevis pārāk daudz, vēlāk būs jāmaksā. Tu pēdējā laikā izskaties tāds kā drusku noplucis. Nē, “noplucis” nav īstais vārds.
- Saguris? es minēju.
-Jā. Saguris. Viņš pārlaida man domīgu skatienu, ar plaukstu braucīdams bārdu. Tev piemīt spēja atrast īstos vārdus. Laikam jau tas ir viens no iemesliem, kāpēc tu pieslējies Elodinam.
Uz to es neatbildēju. Droši vien tāda atbilde bija diezgan izteiksmīga, jo Elksa Dals uzmeta man ziņkāru skatienu. Kā tev veicas Elodina nodarbībās? viņš nevērīgi apjautājās.
- Itin labi, es izvairīgi atbildēju.
Viņš paskatījās uz mani.
- Ne gluži tik labi, kā biju cerējis, es atzinos. Mācības pie maģistra Elodina nav tādas, kā es gaidīju.
Elksa Dals pamāja ar galvu. Ar viņu reizēm var būt grūti.
Man prātā iešāvās jautājums. Vai jūs zināt kādus iekšējos vārdus, maģistr Dal?
Viņš nopietnā svinīgumā pamāja ar galvu.
- Kādi tie ir? es neatlaidos.
Viņš mirkli saspringa, tad atkal atslābinājās un saberzēja plaukstas virs ogļu tvertnes. Tas nav īsti pieklājīgs jautājums, viņš saudzīgi teica. Nu, ne jau gluži nepieklājīgs, tikai tāds jautājums, ko nemēdz uzdot. Tāpat kā vīrietim nemēdz jautāt, cik bieži viņš mīlējās ar sievu.
- Atvainojiet!
- Atvainoties nav iemesla, viņš teica. Tu to nevarēji zināt. Tas, šķiet, ir pieņēmums, kas saglabājies no senākiem laikiem. No tiem, kuros mums bija pamats vairāk baidīties no citiem arkanistiem. Ja zināji, kādus vārdus zina tavs ienaidnieks, tev bija iespēja izdibināt viņa stiprās un vājās vietas.
Bridi mēs abi klusējām, sildīdami rokas virs oglēm. Uguns, pēc laba laika viņš teica. Es zinu uguns vārdu. Un vēl kādu vārdu.
- Tikai divus? es nedomājot izgrūdu.
- Un cik vārdu zini tu? viņš ar draudzīgu zobgalību atjautāja. Jā, tikai divus. Bet zināt divus vārdus šodien nozīmē daudz. Elodins stāsta, ka senos laikos esot bijis citādi.
- Cik vārdu zina Elodins?
- Pat tad, ja es to zinātu, būtu ļoti nepiedienīgi tev to atklāt, viņš teica ar vieglu pārmetumu balsī. Tomēr es droši varu sacīt, ka viņš zina vairākus vārdus.
- Vai jūs man vārētu kaut ko nodemonstrēt ar uguns vārdu? es jautāju. Ja vien tas nav nepiedienīgi.
Elksa Dals bridi vilcinājās, tad pasmaidīja. Viņš cieši ieskatījās ogļu tvertnē starp mums, aizvēra acis, tad pamāja uz neaizdedzināto ogļu tvertni telpas otrā malā. Uguns, viņš teica, izrunādams to gluži kā bausli, un attālā ogļu tvertne rūkdama iedegās spožās liesmās.
- Uguns? es apmulsis jautāju. Vai tā tas ir? Vai uguns vārds ir uguns?
Elksa Dals pasmaidīja un papurināja galvu. Tas nav tas, ko es īstenībā teicu. Daļa no tavas apziņas vienkārši aizpildīja vietu ar pazīstamu vārdu.
- Vai mans dusošais prāts to pārvērta citā vārdā?
- Dusošais prāts? Viņš neizpratnē paskatījās uz mani.
- Tā Elodins sauc to mūsu prāta daļu, kas zina vārdus, es paskaidroju.
Elksa Dals paraustīja plecus un ar plaukstu nobraucīja īso, melno bārdu. Sauc to, kā gribi! Tas, ka tu dzirdēji mani vispār kaut ko sakām, laikam ir laba zīme.
- Es reizēm nesaprotu, kāpēc vispār noņemos ar vārdnieka mākslu, es atzinos. To ogļu tvertni es būtu varējis aizdedzināt ar simpātijas prasmi.
- Bez saiknes tu to nevarētu izdarīt, Elksa Dals atgādināja. Enerģijas avots bez atbilstošas sasaites…
- Tomēr tas šķiet bezjēdzīgi, es teicu. Jūsu nodarbībās es katru dienu iemācos kaut ko jaunu. Kaut ko noderīgu. Bet no visa laika, ko esmu iztērējis vārdnieka mācībām, es nevaru parādīt neko. Vai zināt, par ko Elodins stāstīja vakardienas nodarbībā?
Elksa Dals papurināja galvu.
- Par to, kāda ir atšķirība starp “kailumu” un “plikumu”, es drūmi teicu. Elksa Dals uzjautrināts iesmējās. Es runāju nopietni. Kaut gan es visiem spēkiem centos tikt viņa kursā, tagad esmu spiests domāt tikai par to, cik daudz laika esmu tur izšķiedis, ko būtu varējis izmantot lietderīgi.
- Dzīvē ir daudz lietderīgāku prasmju par vārdnieka mākslu, Elksa Dals piekrita. Bet skaties! Viņš vēlreiz saspringti pievērsās ogļu tvertnei mums priekšā, un viņa skatiens kļuva tālīns. Viņš atkal ierunājās, šoreiz čukstus, tad lēni nolaida plaukstu lejup, līdz tā bija gandrīz vienā līmenī ar kvēlojošajām oglēm.
Pēc tam Elksa Dals ar saspringtu sejas izteiksmi iebāza roku pašā uguns vidū, laizdams ogles caur izplestajiem pirkstiem tā, it kā tvertu saujā irdenu granti.
Aptvēru, ka esmu aizturējis elpu, un uzmanīgi ļāvu tai izplūst, cenzdamies neiztraucēt viņa koncentrēšanos. Kā tas iespējams?
- Vārdi, Elksa Dals noteikti sacīja un izvilka roku no oglēm. Plauksta bija mazliet notriepta ar baltiem pelniem, taču uz tās nebija nekādu ievainojumu. Vārdi atspoguļo patiesas zināšanas par lietu, un, kad tu kādu lietu patiesi saproti, tu spēj pār to valdīt.
- Bet uguns pati par sevi nav lieta! es centos iebilst. Tā ir tikai eksotermiska ķīmiska reakcija. Tā… Es sastomījos un apklusu.
Elksa Dals ievilka elpu, un brīdi man likās, ka dzirdēšu paskaidrojumu. Bet tad viņš iesmējās un bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Man nav tādas gudrības, lai tev to izskaidrotu. Pajautā Elodinam! Viņš apgalvo, ka visu to saprotot. Es šeit vienkārši strādāju.
* * *
Pēc Elksas Dala nodarbības es devos pārī upei uz Imri. Viesnīcā, kurā Denna bija apmetusies, es viņu neatradu, tāpēc devos uz “Eoliju”, kaut arī labi zināju, ka vēl ir pārāk agrs, lai sastaptu viņu tur.
Zāle kavējās tikai ducis cilvēku, tomēr bāra letes galā es ieraudzīju pazīstamu seju: grāfs Threpe sarunājās ar Stančionu. Threpe man pamāja ar roku, un es devos pie viņiem.