- Kvout, manu zēn! Threpe jūsmīgi iesaucās. Neesmu tevi redzējis veselu mūžību!
- Otrā upes krastā šis laiks ir bijis diezgan drudžains, es teicu, nolikdams lautas futrāli uz soliņa.
Stančions mani nopētīja. Tā izskatās gan, viņš atklāti sacīja. Tu esi pavisam bāls! Tev jāēd vairāk sarkanās gaļas. Vai arī vairāk jāguļ. Viņš norādīja uz bāra soliņu sev blakus. Un es tev izmaksāšu kausu meteglīna.
- Par to es teikšu paldies! es sacīju un uztrausos uz soliņa. Brīnišķi bija atvieglot smeldzošās kājas no neizbēgamā svara.
- Ja tev vajadzīga laba gaļa un miegs, Threpe iztapīgi teica, tev jāatnāk uz vakariņām manā muižā. Es tev apsolu lielisku ēdienu un tik garlaicīgas sarunas, ka tu iesnaudīsies turpat uz vietas un nejutīsi, ka būtu kaut ko zaudējis. Viņš lūdzoši paskatījās uz mani. Atnāc gan, un, ja vajag, es kaut vai palūgšos! Cilvēku būs ne vairāk par desmit. Es jau mēnešiem ilgi degu nepacietībā parādīt tevi viesiem.
Pacēlu meteglīna kausu un paskatījos uz Threpi. Viņa samta svārki bija koši zili ar violetu nokrāsu un zamša zābaki bija pieskaņotā tonī. Es nevarēju ierasties viņa namā uz svinīgām vakariņām, ģērbies apdilušās ceļojuma drēbēs, taču citas apģērba kārtas man nebija.
Threpem nepiemita nekā no dižmanības, taču viņš bija dzimis un audzis dižciltīgā vidē. Viņam droši vien neienāca pat prātā, ka man nav grezna apģērba. Man nebija iemesla viņam to pārmest. Lielākā daļa Universitātes studentu bija vismaz mēreni turīgi. Kā gan citādi viņi spētu samaksāt par mācībām?
Patiesībā man būtu ļoti gribējies piedalīties elegantās vakariņās un iepazīties ar dažiem vietējiem aristokrātiem. Labprāt būtu piedalījies bezrūpīgās sarunās pie dzēriena glāzes, kaut cik atjaunojis savu Ambroza nomelnoto reputāciju un varbūt piesaistījis kāda iespējama patrona uzmanību.
Taču es nevarēju atļauties augsto cenu. Piedienīgi eleganta drēbju kārta maksātu vismaz pusotra talanta pat tad, ja es to pirktu no krāmu tirgotāja. Apģērbs nenosaka cilvēka vērtību, taču katrai lomai ir nepieciešams konkrēts kostīms.
Stančions Threpem aiz muguras pārspīlēti enerģiski māja ar galvu.
- Es ļoti gribētu piedalīties vakariņās, es teicu Threpem. Apsolu to darīt, līdzko Universitātē radīsies brīvāks brīdis.
- Lieliski! Threpe jūsmīgi atsaucās. Es tevī turēšu pie vārda! Nemēģini izvairīties! Un es atradīšu tev patronu, manu zēn. Tādu, kā nākas. Es zvēru!
Stančions viņam aiz muguras atzinīgi pamāja ar galvu.
Uzsmaidīju viņiem abiem un iedzēru vēl vienu malku meteglīna. Pametu skatienu uz kāpnēm, kas veda uz otro stāvu.
Stančions to ievēroja. Viņas šeit nav, viņš itin kā atvainodamies teica. Patiesībā es neesmu redzējis viņu jau vairākas dienas.
Pa “Eolijas” durvīm ienāca pulciņš apmeklētāju un uzsauca kaut ko illiešu valodā. Stančions pamāja viņiem ar roku un piecēlās. Pienākums sauc! viņš teica un devās tiem pretī, lai sasveicinātos.
-Ja runājam par patroniem, es sacīju Threpem, es gribētu pavaicāt pēc padoma. Pieklusināju balsi. Būtu vēlams, lai tas paliek tikai starp mums.
Threpes acis ziņkārīgi iezibējās, un viņš pieliecās man tuvāk.
Es iedzēru vēl vienu malku meteglīna un mēģināju sakopot domas. Dzēriens skurbināja vairāk, nekā biju gaidījis. Patiesībā tas bija gluži patīkami, jo mazināja manu daudzo ievainojumu sāpes. Man šķiet, ka jūs pazīstat gandrīz visus iespējamos patronus tuvāko simt jūdžu apkārtnē.
Threpe paraustīja plecus, necenzdamies tēlot liekuļotu kautrību.
- Katrā ziņā daudzus. Visus, kuriem ir nopietna attieksme pret mūziku. Un visus, kuriem ir nauda.
- Man ir kāda paziņa, es teicu. Iesācēja mūzikas jomā. Viņa no dabas ir ļoti apdāvināta, bet nav daudz skolojusies. Kāds cilvēks viņai tuvojās un piedāvāja palīdzību, solīja sameklēt patronu… Es apklusu, nezinādams, kā turpināt.
Threpe saprotoši pamāja ar galvu. Un tu gribi zināt, vai viņš ir kārtīgs cilvēks. Tādas bažas ir saprotamas. Daži iedomājas, ka viņiem ir tiesības ne tikai uz mūziku. Threpe norādīja uz Stančionu. Ja gribi šai sakarā dzirdēt dažus stāstus, pajautā viņam par to reizi, kad šeit brīvdienās ieradās hercogiene Samista! Threpes guldzošais smējiens izskanēja gluži kā vaids, un viņš saberzēja acis. Lai sīkie Dievi man palīdz, tā bija nepārspējama sieviete!
- Tieši par to es raizējos, sacīju Threpem. Es nezinu, vai viņš ir uzticams.
- Es varu šur tur apvaicāties, Threpe teica. Kā viņu sauc?
- Arī tā ir daļa no bēdas, es atbildēju. Es nezinu tā cilvēka vārdu. Un domāju, ka arī viņa to nezina.
To dzirdēdams, Threpe sarauca pieri. Kā tas iespējams, ka viņa nezina tā vīra vārdu?
- Viņš it kā nosauca vārdu, es paskaidroju. Bet viņa nav pārliecināta, ka tas ir īstais vārds. Šķiet, viņš ir ļoti piesardzīgs attiecībā uz savu privāto dzīvi un ir pieteicis, lai nevienam par viņu nestāstot. Viņi nekad nesatiekas divreiz vienā un tajā pašā vietā. Nekad nesatiekas citu cilvēku klātbūtnē. Reizēm viņš pazūd uz vairākiem mēnešiem. Es paskatījos uz Threpi. Kā tas izklausās?
- Ne visai labi, Threpe atbildēja ar jaušamu nepatiku balsī. Ļoti iespējams, ka tas vīrs nemaz nav kārtīgs patrons. Izklausās, ka viņš tavu paziņu varbūt tikai izmanto.
Es drūmi pamāju ar galvu. Tieši tā šķiet arī man.
- Bet nevar noliegt, ka daži patroni labprāt rīkojas slepenībā, Threpe turpināja. Atrod topošu zvaigzni, rūpējas par viņu, nevienam nezinot, un pēc tam… Viņš izdarīja dramatisku žestu ar roku. Gluži kā burvju triks! Piepeši viņš pasniedz publikai spožu mūziķi kā no zila gaisa.
Threpe draudzīgi pasmaidīja. Biju iedomājies, ka tieši tā kāds ir darījis ar tevi, viņš atzinās. Tu uzradies ne no kurienes un tūlīt dabūji stabulītes. Nodomāju, ka tevi kāds turējis slepenībā, līdz biji gatavs krāšņam uznācienam.
- Man tas nebija ienācis prātā, es teicu.
- Tā gadās, Threpe sacīja. Tomēr visas tās dīvainās tikšanās vietas un vēl apstāklis, ka viņa nezina tā cilvēka vārdu… Saraucis pieri, viņš papurināja galvu. Labākajā gadījumā tas ir vienkārši nepiedienīgi. Vai nu tas vīrs izklaidējas, tēlodams cilvēku ārpus likuma, vai patiešām ir blēdis.
Kādu brīdi Threpe sēdēja, iegrimis domās, un bungoja ar pirkstiem pa leti. Saki, lai tava paziņa ir uzmanīga un tur acis vaļā! Ir briesmīgi, ja patrons izmanto sievieti. Tā ir nodevība. Taču es esmu pazinis tādus, kuri neko nepūlas darīt, bet tēlo patronus, lai iegūtu sievietes uzticību. Viņa seja bija barga. Tas ir visbēdīgākais.
Kad biju nogājis pusi ceļa atpakaļ uz Universitāti un tālumā jau redzēju Akmens tiltu, sajutu rokā nepatīkamu, durstošu karstumu. Vispirms nodomāju, ka vainīgas divkārt liktās šuves uz elkoņa, jo tās bija dedzinājušas un niezējušas jau visu dienu.
Taču karstums nemitējas, bet izplatījās arvien tālāk pa roku un krūšu kreiso pusi. Es sāku svīst, it kā mani būtu pārņēmis drudzis.
Noņēmu apmetni, lai atvēsinātos, un sāku atpogāt kreklu. Dzestrais rudens vējš palīdzēja, un es apvēdināju sevi ar apmetņa malu. Tomēr karstums pastiprinājās un kļuva pat sāpīgs, it kā es būtu aplējies ar verdošu ūdeni.
Par laimi, šis ceļa posms veda gar upīti, kura ietecēja netālajā Omethi upē. Nespēdams izdomāt neko labāku, es nometu zābakus, noņēmu no pleca lautu un ielēcu ūdenī.
Nokļuvis saltajā straumē, es ieelsojos un sāku sprauslāt, tomēr ūdens atvēsināja svilstošo miesu. Stāvēju, cenzdamies neizskatīties pārlieku muļķīgs, līdz garām pagāja jauns pāris, sadevušies rokās un uzsvērti nepievērsdami man uzmanību.