Dīvainais karstums izplatījās pa visu manu ķermeni, it kā manī degtu uguns, kas meklē ceļu uz āru. Tas sākās kreisajā pusē, tad pārgāja uz kājām un pēc tam atkal atgriezās labajā rokā. Kad tas pārņēma manu galvu, es ieniru ūdenī.
Pēc dažām minūtēm nepatīkamā sajūta pārgāja, un es izkāpu no upes. Drebinādamies ietinos apmetnī un nopriecājos, ka uz ceļa nav neviena gājēja. Tā kā nekas cits man neatlika, es uzmetu plecā lautu un turpināju garo atpakaļceļu uz Universitāti ar pilošām drēbēm un nepatīkamām bailēm sirdī.
DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA . principi
- ES IZSTĀSTĪJU Molai, sacīju, jaukdams kārtis. Viņa teica, ka tas viss esot tikai man galvā, un izstūma mani pa durvīm.
- Varu tikai nojaust, kāda tev bija sajūta, Simmons drūmi noteica.
Es paskatījos uz viņu, izbrīnījies par skarbo balss toni, taču neko
nepaguvu pajautāt, jo sastapu Vilema skatienu: neuzkrītoši papurinādams galvu, viņš brīdināja mani neko neteikt. Zinādams šo to par Simmona agrākajām dēkām, es nojautu, ka viņš ari šoreiz piedzīvojis īsas un sāpīgas beigas īsām un sāpīgām attiecībām.
Nesacīju ne vārda un vēlreiz izdalīju kārtis “elpas” spēlei. Mēs trijatā kavējām laiku, gaidīdami, kad piepildīsies zāle un es varēšu spēlēt ierastajam Savaldīšanas vakara apmeklētāju pulkam Ankera krogā.
- Kā tev pašam šķiet, no kā tas varētu būt? jautāja Vilems.
Es brīdi vilcinājos, baidīdamies, ka skaļi izteiktas bažas mistiskā kārtā var kļūt par patiesību. Varbūt esmu saskāries ar kādu bīstamu vielu “Frakcijā”.
Vilems paskatījās uz mani. Piemēram?
- Varbūt ar kādu no maisījumiem, ko mēs izmantojam darbā, es teicu. Ir tādi, kas iespiežas tieši caur ādu un nogalina astoņpadsmit lēnos veidos. Atcerējos dienu, kad man “Frakcijā” bija saplīsusi tentena glāze. Atcerējos vienīgo pilienu, kas no pārneses vielas bija nokļuvis man uz krekla. Tā bija pavisam sīka lāsīte, tikai mazliet lielāka par naglas galviņu. Biju juties pilnīgi pārliecināts, ka tā nav pieskārusies man pie ādas. Ceru, ka šis nav tas gadījums. Tomēr nevaru iedomāties nevienu citu iemeslu.
- Varbūt tās ir ieilgušas sekas no tā plūmju draņķa? Simmons drūmi prātoja. Ambrozs nav nekāds jēdzīgais alķīmiķis. Un, cik saprotu, viena no galvenajām sastāvdaļām ir svins. Ja viņš brūvēja to pats, pilnīgi iespējams, ka tavu organismu ir ietekmējuši kādi snaudoši principi. Vai tu šodien ēdi vai dzēri kaut ko citādu nekā parasti?
Bridi es kavējos domās. “Eolijā” iedzēru drusku meteglīna, es atzinos.
- Tas jebkuram var uzsūtīt slimību, norūca Vilems.
- Man tas garšo, pavēstīja Simmons. Bet pēc savas būtības tas ir ļoti universāls līdzeklis. Tajā notiek daudzi un dažādi procesi. Nekādas alķīmijas tur nav, bet tur ir muskatrieksts, timiāns, krustnagliņas visdažādākās garšvielas. Nav izslēgts, ka viena no tām ir iedarbinājusi kādu brīvo principu, kas slepeni mājo tavā organismā.
- Brīnišķīgi, es norūcu. Un kā lai es to konstatēju?
Simmons bezpalīdzīgi noplātīja rokas.
- Tā jau es domāju! es teicu. Tomēr tas izklausās labāk nekā saindēšanās ar metālu.
Gudri izmantodams kārtis, Simmons paņēma četrus stiķus pēc kārtas, un partijas beigās viņš atkal plati smaidīja. Simmons nekad ilgstoši neļāvās drūmām pārdomām.
Vilems savāca kārtis, un es atstūmu krēslu no galda.
- Nospēlē dziesmu par piedzērušo govi un sviesta ķērni! Simmons ierosināja.
Es nespēju apvaldīt smaidu. Varbūt mazliet vēlāk, atbildēju un, paņēmis savu lautu ar futrāli, kas izskatījās arvien bēdīgāks, devos uz zāles centru, retu, bet pazīstamu aplausu pavadīts. Vajadzēja krietnu bridi, lai es atdarītu futrāli, jo aizdares slēdzi joprojām aizvietoja savīta stieple.
Nākamās divas stundas es visu uzmanību veltīju spēlei. Nodziedāju “Vara podu”, “Ceriņa zaru” un “Emmas tantes toveri”. Klausītāji smējās, aplaudēja un gavilēja. Laizdams pirkstus pār stīgām, es jutu, ka visas manas raizes atkāpjas tālumā. Mūzika man vienmēr ir bijusi labākās zāles melna noskaņojuma ārstēšanai. Dziedāšanas laikā šķita, ka atkāpjas pat ievainojumu fiziskās sāpes.
Tad piepeši es sajutu saltumu, it kā skurstenī man aiz muguras būtu ielauzusies ziemas vētras brāzma. Apspiedu drebuļus un pabeidzu “Ābolu liķiera” pēdējo pantu, ko biju atstājis uz beigām, lai sagādātu prieku Simmonam. Kad biju nospēlējis pēdējo akordu, publika aplaudēja un telpu pamazām atkal piepildīja apmeklētāju sarunas.
Pametu skatienu uz kamīnu sev aiz muguras, taču liesmas plīvoja spraigi un nekas nelika domāt par negaidītu vēja plūsmu. Nokāpu no paaugstinājuma un pagājos tālāk no kamīna, cerēdams, ka daži izvingrināšanās soļi kliedēs dīvaino saltumu. Tomēr jau pēc pirmajiem soļiem es sapratu, ka tā nenotiks. Saltums bija pārņēmis mani līdz kauliem. Atgriezos pie kamīna un pacēlu rokas virs uguns, cenzdamies sasildīties.
Nākamajā brīdī ieraudzīju sev blakus Vilemu un Simmonu. Kas noticis? Simmons noprasīja. Tu izskaties galīgi nevesels!
- Tāds laikam arī esmu, es atbildēju un sakodu zobus, lai tie neklabētu. Ejiet un pasakiet Ankeram, ka es jūtos slims un šovakar beigšu agrāk. Pēc tam aizdedziniet sveci no šī kamīna un uznesiet to manā istabā! Paskatījos uz draugu nopietnajām sejām. Vil, vai tu vari man palīdzēt aiziet no šejienes? Es negribētu pievērst sev publikas uzmanību.
Vilems pamāja ar galvu un pasniedza man elkoni. Es atbalstījos pret viņu un pūlējos apvaldīt drebuļus, kamēr mēs kopā aizgājām līdz kāpnēm. Kroga apmeklētāji nepievērsa mums īpašu uzmanību. Droši vien es izskatījos tikai pavairāk iereibis. Manas plaukstas bija nejutīgas un smagas. Manas lūpas šķita saltas kā ledus.
Uzkāpis pirmo kāpņu posmu, es vairs nespēju apvaldīt drebēšanu. Joprojām spēju paiet, taču kājas man raustījās līdz ar katru soli.
Vilems apstājās. Mums jāiet uz “Mediķu”! viņš teica. Kaut gan viņa balss bija tikpat bezkaislīga kā vienmēr, keldieša akcents spēcīgāk lika sevi manīt, turklāt viņš palaikam izlaida kādu vārdu. Tā bija zīme, ka Vilems ir nopietni uztraucies.
Es enerģiski papurināju galvu un paliecos uz priekšu, likdams saprast, ka viņam vai nu jāpalīdz man uzkāpt līdz galam, vai arī jāļauj krist. Vilems aplika man apkārt roku un, pa pusei balstīdams, pa pusei nesdams, uzdabūja mani līdz augšstāvam.
Nokļuvis savā mazajā istabiņā, es aizstreipuļoju līdz gultai. Vilems aplika man ap pleciem segu.
Gaitenī atskanēja soļi, un durvīs parādījās Simmona satrauktā seja. Viņš turēja rokā sveces galu, ar otru plaukstu sargādams liesmu. Es to atnesu! Bet kam tev to vispār vajag?
- Noliec tur! es parādīju uz naktsskapīti blakus gultai. Vai tu to aizdedzināji pie kamīna?
Simmona acīs vīdēja nepārprotamas bailes. Kādas tev lūpas! viņš izdvesa. Pilnīgi bez krāsas!
Es atplēsu skabargu no raupjā naktsskapīša koka un spēcīgi iedūru to plaukstas pamatnē. Izsprāga asinis, un es grozīju tajās garo skabargu, cenzdamies to viscaur saslapināt. Aizver durvis! es teicu.
- Nevar būt, ka tu dari to, ko es domāju! Simmons bažīgi sacīja.
Es iegrūdu garo skabargu sveces mīkstajā vaskā blakus degošajai
daktij. Liesma mazliet nosprauslājās, un skabarga aizdegās. Vienu pēc otras es nomurmināju divas sasaistes, runādams lēni, lai sastingušās lūpas neizdvestu nepareizas skaņas.