- Ko tu dari? Simmons noprasīja. Vai grasies pats sevi izcept? Kad es neatbildēju, viņš paspēra soli uz priekšu, it kā tiekdamies apgāzt sveci.
Vilems satvēra viņu aiz rokas. Kvouta plaukstas ir aukstas kā ledus, viņš klusi teica. Viņš ir nosalis. Ļoti, ļoti nosalis.
Simmona skatiens nervozi šaudījās starp mums abiem. Viņš atkāpās soli atpakaļ. Tikai… tikai esi uzmanīgs!
Bet es viņam vairs nepievērsu uzmanību. Aizvēru acis un sasaistīju sveces liesmu ar uguni lejasstāva kamīnā. Tad uzmanīgi izdarīju otru sasaisti starp asinīm uz skabargas un asinīm manā ķermenī. Šīs bija ļoti līdzīgas darbības tām, ko es “Eolijā” biju veicis ar vīna pilienu. Tikai šoreiz es, protams, nevēlējos, lai manas asinis sāktu vārīties.
Pirmajā brīdī sajutu īslaicīgu karstuma uzplūdu, bet tas nebija pietiekams. Koncentrējos ar lielāku piepūli un jutu, ka manī ieplūst visaptverošs siltuma vilnis, ļaudams tīkami atslābināties. Neatvēru acis, veltīdams visu uzmanību sasaistēm, līdz spēju izdarīt vairākas garas, dziļas ieelpas netrīcēdams un nedrebēdams.
Atvēru acis un redzēju, ka abi draugi raugās manī ar gaidām un cerībām sejā. Es uzsmaidīju viņiem. Viss ir kārtībā!
Taču nebiju paguvis vēl to pateikt, kad sāku svīst. Pēkšņi man bija pārāk silti, neizturami silti. Es pārtraucu abas sasaistes tik strauji, kā cilvēks atrauj roku no karstas dzelzs.
Pāris reižu dziļi ieelpoju, tad piecēlos kājās un aizgāju līdz logam. Atvēru to un smagi atspiedos pret palodzi, ar patiku vilkdams krūtīs auksto rudens gaisu, kas smaržoja pēc vītušām lapām un gaidāma lietus.
Iestājās ilgs klusums.
- Tas izskatījās pēc sasaistītāja drebuļiem, beidzot sacīja Simmons.
- Pēc ļoti nelāgiem sasaistītāja drebuļiem.
- Apmēram tā es jutos, es teicu.
- Varbūt tavs ķermenis ir zaudējis spēju regulēt savu temperātu? Vilems minēja.
- Temperatūru, Simmons izklaidīgi izlaboja.
- No tā nevarēja rasties apdegums uz krūtīm, es teicu.
Simmons piešķieba galvu. Apdegums?
Tagad es biju slapjš no sviedriem, tāpēc priecājos par ieganstu atpogāt kreklu un novilkt to pāri galvai. Uz krūtīm un rokas augšdelma āda bija koši sarkana spilgts kontrasts ar manu raksturīgo ādas krāsu. Mola teica, ka tie esot izsitumi un es satraucoties kā veca sieva. Bet līdz brīdim, kad es ielēcu upē, nekā tāda nebija.
Simmons pieliecās un ieskatījās ciešāk. Es joprojām domāju, ka tie ir kādi atbrīvojušies principi, viņš teica. Tie ar cilvēku var izdarīt visādus brīnumus. Mums pagājušajā dimestrī bija kāds E’lirs, kurš neuzmanīgi rīkojās ar faktorizāciju. Viss beidzās ar to, ka viņš gandrīz divas dienkopas nespēja ne aizmigt, ne pievērst skatienu vienam punktam.
Vilems atkrita krēslā. Kas var likt cilvēkam salt, pēc tam svīst un tad atkal salt?
Simmons skopi pasmaidīja. Izklausās pēc miklas.
- Ciest nevaru mīklas! es teicu un pasniedzos pēc krekla. Nākamajā brīdī iesmilkstēdamies saķēru atsegto kreisās rokas muskuli. Starp pirkstiem spiedās asinis.
Simmons pielēca kājās un drudžaini paskatījās apkārt, acīmredzami nesaprazdams, ko iesākt.
Es jutos kā saņēmis dūrienu ar neredzamu nazi. Nolādēta pasaule! izgrūdu caur sakostiem zobiem. Atvilcis plaukstu, ieraudzīju rokā mazu, apaļu brūci, kas bija radusies gluži ne no kurienes.
Simmons lūkojās tajā ar šausmu pilnu izteiksmi, plati ieplestām acīm, ar rokām aizsedzis muti. Viņš kaut ko teica, taču es biju pārāk sakoncentrējis uzmanību, lai klausītos. Turklāt es jau zināju, ko viņš saka: ļaunprātība. Protams! Tā bija nenoliedzama ļaunprātība. Kāds centās man uzbrukt.
Es ieslēdzos Akmens Sirdī un, cik vien spēdams, sakopoju visu savu Alaru.
Taču mans nezināmais uzbrucējs velti netērēja laiku. Es sajutu asas sāpes krūtīs pleca tuvumā. Šoreiz āda netika ievainota, bet es redzēju, kā man zem ādas uzplaukst sulīgi tumšs zilums.
Es vēl vairāk sasprindzināju savu Alaru, un nākamais dūriens bija tīrais mušas kodums. Pēc tam es ātri sadalīju savu prātu trijās daļās un divām uzdevu saglabāt Alaru, kas deva man aizsardzību.
Tikai pēc tam es dziļi izelpoju un teicu: Viss kārtībā!
Simmons izdvesa smieklus, kas pārtapa šņukstā. Viņš joprojām bija aizsedzis muti ar plaukstu. Kā tu tā vari teikt? bezgala satriekts, viņš izgrūda.
Es paskatījos lejup uz sevi. Asinis joprojām sūcās man starp pirkstiem un pilēja lejup pār plaukstu un rokas apakšdelmu.
- Tā ir, es viņam teicu. Tik tiešām, Sim!
- Bet ļaunprātība! viņš iesaucās. Tā taču nedara!
Es apsēdos uz gultas malas, neatlaizdams plaukstu no brūces. Manuprāt, mums ir nepārprotami pierādījumi, ka dara gan.
Vilems apsēdās agrākajā vietā. Es piekritu Simmonam. Nekad nebūtu kaut kam tādam ticējis! Viņš nikni savēcināja roku. Arkanisti tā vairs nedara! Tas ir vājprāts! Viņš paskatījās uz mani. Par ko tu smaidi?
- Jūtos atvieglots, es atklāti atbildēju. Biju nobažījies, ka esmu saindējies ar kadmiju vai saķēris kādu mīklainu slimību. Bet tagad ir skaidrs, ka mani kāds vienkārši cenšas piebeigt.
- Kā tas iespējams? Simmons jautāja. Es nedomāju morālā ziņā. Kā viņš varēja dabūt tavas asinis vai matu?
Vilems paskatījās uz Simmonu. Ko tu izdarīji ar pārsējiem pēc tam, kad biji viņu sašuvis?
- Sadedzināju! Simmons aizstāvēdamies atbildēja. Neesmu jau idiots!
Vilems nomierinoši pamāja ar roku. Es tikai pārdomāju visas iespējas. “Mediķa” ari nevar būt vainīga. Viņi tur šajā ziņā ir ļoti uzmanīgi.
Simmons piecēlās. Mums tas kādam ir jāizstāsta. Viņš paskatījās uz Vilemu. Vai Džamisons šajā vakara stundā vēl varētu būt kabinetā?
- Sim, es teicu, ja nu mēs drusku nogaidītu?
- Ko? Simmons nesaprata. Kāpēc?
- Mūsu vienīgais pierādījums ir mani ievainojumi, es atgādināju.
- Tas nozīmē, ka viņi gribēs, lai kāds no “Medikas” mani izmeklē. Un kad tas notiks… Ar vienu plaukstu joprojām spiezdams asiņaino roku, es pakustināju pārsieto elkoni. Es izskatos apbrīnojami līdzīgs kādam, kurš pirms pāris dienām nokrita no jumta.
Simmons atkrita atpakaļ krēslā. Pagājušas ir tikai trīs dienas, vai ne?
Es pamāju ar galvu. Mani izslēgtu no Universitātes. Un Molai būtu nepatikšanas, jo viņa neziņoja par maniem ievainojumiem. Tādās lietās maģistrs Arvils ir nepielūdzams. Droši vien arī jūs abi tiktu tur iepīti. Es to negribu.
Bridi valdīja klusums. Vienīgās skaņas bija attālas šķindas apmeklētāju pilnajā lejasstāva zālē. Es apsēdos uz gultas.
- Vai mums vispār jāgudro, kurš to dara? Simmons jautāja.
- Ambrozs, es atbildēju. Tas vienmēr ir Ambrozs. Acīmredzot viņš ir atradis manas asinis uz kāda no jumta dakstiņiem. To man jau sen vajadzēja iedomāties.
- Kā viņš varēja zināt, ka tās ir tavējās? jautāja Simmons.
- Tāpēc, ka es viņu ienīstu, es rūgti atbildēju. Protams, viņš zina, ka tas biju es.
Vilems lēni papurināja galvu. Nē. Tas neizskatās pēc viņa.
- Neizskatās pēc viņa? Simmons noprasīja. Viņš uzdeva tai sievietei sazāļot Kvoutu ar plūmju miksli! Tas ir tikpat kā inde. Un pagājušajā dimestrī viņš nolīga tos divus bandītus, kuri tumšā ieliņā uzbruka Kvoutam!
- Tieši to es gribu teikt, sacīja Vilems. Ambrozs pats Kvoutam neko nedarītu. Tādai vajadzībai viņš sameklē citus. Viņš atrada sievieti, kas tevi sazāļoja. Samaksāja bandītiem, lai tie tevi nodur. Esmu pārliecināts, ka ari šoreiz viņš pats nav darījis neko. Varu derēt, ka viņa vietā to visu ir nokārtojis kāds cits.