- Tas ir gluži vienalga, es teicu. Mēs zinām, ka aiz tā visa stāv viņš.
Vilems paskatījās uz mani, saraucis pieri. Tu nedomā sakarīgi. Es
nesaku, ka Ambrozs nav maita. Skaidrs, ka ir! Bet viņš ir slīpēts maita. Prot turēties drošā attālumā no visa, ko dara.
Simmona sejā bija lasāma neziņa. Viļam ir sava taisnība. Kad tevi nolīga par mūziķi “Zirgā un Četrotnē”, viņš nenopirka to māju un neizmeta tevi aiz durvīm. Viņš parūpējās, lai to izdarītu barona Petres znots. Ar Ambrozu pašu tam nebija nekādas saistības.
- Saistības nav arī šeit, es teicu. Tāda ir simpātijas būtība. Tā darbojas netieši.
Vilems vēlreiz papurināja galvu. Ja tevi nodurtu tumšā šķērsielā, cilvēki būtu satriekti. Bet tādas lietas notiek visā pasaulē katru dienu. Bet ja tu ļaunprātīgas darbības rezultātā nokristu publiskā vietā un sāktu asiņot? Visus pārņemtu šausmas. Maģistri apturētu nodarbības. Bagāti tirgotāji un aristokrāti, to uzzinājuši, izņemtu savus bērnus no Universitātes. No Imres ierastos konstebli.
Simmons saberzēja pieri un domīgi paskatījās griestos. Tad viņš pamāja ar galvu vispirms lēni, pie sevis, tad arvien noteiktāk. Tur ir sava jēga, viņš teica. Ja Ambrozs būtu atradis asinis, viņš būtu varējis nodot tās Džamisonam un likt, lai sameklē zagli. Nebūtu nekādas vajadzības uzdot, lai “Medikas” ļaudis raugās pēc aizdomīgiem ievainojumiem vai tamlīdzīgi.
- Ambrozam patīk atriebties, es teicu. Viņš varēja noslēpt asinis no Džamisona. Paturēt tās sev.
Vilems noraidoši purināja galvu.
Simmons nopūtās. Viļam ir taisnība. Simpātistu nav tik daudz, un visi zina, ka Ambrozam uz tevi ir zobs. Viņš ir pārāk uzmanīgs, lai uzsāktu kaut ko tādu. Tas pārāk skaidri norādītu uz viņu.
- Un vēl kas, sacīja Vilems. Cik ilgi tas jau turpinās? Daudzas dienas. Vai tu patiešām domā, ka Ambrozs būtu tik ilgi cieties, neko nelikdams tev manīt? Pat ne drusciņas?
- Tur man jāpiekrīt, es negribīgi atzinu. Tas neizskatās pēc viņa.
Bet es zināju, ka tam jābūt Ambrozam. Jutu to dziļi kaulu smadzenēs. Savā ziņā man gandrīz vai gribējās, lai tas būtu viņš. Tas darītu stāvokli vienkāršāku.
Tomēr ar gribēšanu parasti ir par maz. Es dziļi ievilku elpu un piespiedu sevi pārdomāt notikušo racionāli.
- No viņa puses tas būtu neprāts, es beidzot sacīju. Un viņš nav no tiem, kuri gatavi smērēt rokas. Es nopūtos. Jauki. Lieliski. It kā nepietiktu ar vienu personu, kas cenšas man sabojāt dzīvi!
- Kurš tas varētu būt? Simmons prātoja. Vidusmēra cilvēks nespētu neko tādu izdarīt ar matu, vai ne?
- Elksa Dals spētu, es atbildēju. Kilvins ari.
- Laikam var teikt diezgan droši, Vilems sausi noteica, ka neviens no maģistriem nemēģina tevi nogalināt.
- Tādā gadījumā vainīgajam jābūt kādam, kurš ieguvis Kvouta asinis, Simmons sacīja.
Centos nepievērst uzmanību baisajai sajūtai, kas sažņaudza manu pakrūti. Tāds cilvēks ir, es teicu. Bet es neticu, ka to varētu būt darījusi viņa.
Vilems un Simmons pagriezās un paraudzījās uz mani, un es tūlīt nožēloju, ka esmu to pateicis. Kāpēc lai kādam būtu tavas asinis? Simmons noprasīja.
Es brīdi vilcinājos, tad sapratu, ka pašreizējā stāvoklī nav jēgas no viņiem to slēpt. Es dimestra sākumā aizņēmos naudu no Devi.
Ne viens, ne otrs nereaģēja uz šo paziņojumu tā, kā es biju gaidījis. Proti, nekādas reakcijas vispār nebija.
- Kas tā par Devi? Simmons jautāja.
Es mazliet nomierinājos. Varbūt viņi par Devi vispār nav dzirdējuši. Tas daudz ko atvieglotu. Gaelete, kas dzīvo otrā upes pusē, es paskaidroju.
- Tā, Simmons bezrūpīgi izmeta. Un ko nozīmē “gaelete”?
- Vai atceries, kā mēs kopā skatījāmies “Spoku un gani”? es atjautāju. Ketlers bija gaelets.
- Ā, vara vanags! Simmons attapās, un viņa seja atskārsmē atplauka, bet tūlīt atkal apmācās, jo viņš apjauta kopsakaru. Es nezināju, ka šajā apkaimē tādi cilvēki vispār darbojas.
- Tādi cilvēki darbojas visur, es atbildēju. Bez viņiem pasaule nepastāvētu.
- Pagaidi! Vilems pēkšņi iesaucās un pacēla roku. Vai tu teici, ka tava… Viņš brīdi klusēja, cenzdamies atcerēties atbilstošo vārdu aturiešu valodā. Tavu aizdevēju, tavu gatessor, sauc Devi? Izrunājot viņas vārdu, Vilema keldiešu akcents kļuva sevišķi jūtams, un tas izklausījās gandrīz kā Devid.
Es apstiprinoši pamāju. Tieši tādu reakciju es biju gaidījis.
- Ak Dievs! Simmons iztrūcies iesaucās. Vai tu runā par Dēmonu Devi?
Es nopūtos. Utad jūs tomēr esat dzirdējuši par viņu.
- Dzirdējuši? Simmons atjautāja, un viņa balsi ieskanējās spalgi toņi. Mana pirmā dimestra laikā viņu izslēdza no Universitātes! Tas bija iespaidīgs notikums.
Vilems tikai aizvēra acis un papurināja galvu, it kā nespētu skatīties uz tādu nejēgu kā es.
Simmons pacēla rokas dramatiskā žestā. Viņu izslēdza par ļaunprātību! Ko īsti tu domāji?
- Nē, Vilems izlaboja. Viņu izslēdza “par nepiedienīgu uzvedību”. Ļaunprātībai nebija nekādu pierādījumu.
- Es tiešām nedomāju, ka tā varēja būt viņa, es teicu. Viņa ir gluži lādzīga. Draudzīga. Turklāt mans parāds ir tikai seši talanti, un es neesmu aizkavējis maksājumus. Viņai nav nekāda iemesla tā rīkoties pret mani.
Vilems veltīja man ilgu un ciešu skatienu. Papētīsim visas iespējas, viņš lēni sacīja. Vai tu varētu drusku pacensties man par prieku?
Es pamāju ar galvu.
- Atsauc atmiņā savas pēdējās sarunas ar viņu! Vilems teica. Paklusē kādu brīdi un pārdomā visu pēc kārtas un pa vārdam. Centies atcerēties, vai neesi pateicis kaut ko tādu, kas būtu varējis viņu aizvainot vai satraukt!
Domās pārcilāju mūsu pēdējo sarunu, atkārtodams sevī visu runāto.
- Viņu interesēja kāda konkrēta informācija, kuru es atteicos viņai dot.
- Cik liela bija viņas interese? Vilema balss bija lēna un pacietīga, it kā viņš runātu ar neattapīgu bērnu.
- Diezgan liela, es atbildēju.
- “Diezgan” neko daudz neizsaka.
Es nopūtos. Nu labi! Ārkārtīgi liela. Pietiekami liela, lai… Es apklusu.
Vilems visgudri paskatījās uz mani, savilcis uzacis. Jā? Ko tu tikko atcerējies?
Brīdi vilcinājos. Laikam viņa piedāvājās arī pārgulēt ar mani, es atbildēju.
Vilems rāmi pamāja ar galvu, it kā būtu kaut ko tādu gaidījis. Un kā tu atbildēji uz šo jaunās sievietes augstsirdīgo piedāvājumu?
Jutu, ka man pietvīkst vaigi. Es… es tam nepievērsu uzmanību.
Vilems atkal aizvēra acis, un viņa seja pauda pagurumu un dzijas bažas.
- Tas ir daudz sliktāk nekā ar Ambrozu, sacīja Simmons, saņemdams galvu rokās. Devi nav jābēdā par maģistriem vai tamlīdzīgiem iemesliem. Un runā, ka viņa spējot panākt astoņkārtlgu sasaisti! Astoņkārtīgu!
- Es biju bezizejā! mazliet pikti izmetu. Man nebija nekā, ko piedāvāt ķīlai. Atzīstu, ka tā nebija labākā doma. Kad viss būs noskaidrots, varam noturēt simpoziju par manu muļķību! Bet pagaidām varbūt turpināsim? Es lūdzoši paskatījos uz viņiem.
Vilems ar plaukstu paberzēja acis un gurdi pamāja ar galvu.
Simmons ar visai pieticīgiem panākumiem centās atvairīt šausmu izteiksmi sejā. Viņš krampjaini norija siekalas. Lai notiek! Tātad ko mēs darām tālāk?