- Pašreizējā brīdī nav lielas nozīmes tam, kurš ir vainīgs, es teicu, piesardzīgi paskatīdamies, vai roka beigusi asiņot. Asinis bija mitējušās, un es atvilku notriepto plaukstu. Es veikšu dažus piesardzības paņēmienus. Pametu viņiem ar roku. Bet jūs abi ejiet un izgulieties!
Simmons saberzēja pieri un klusi iesmējās. Pie Dieva miesām, kā tu reizēm vari tracināt! Un ja tev uzbruks atkal?
- Kamēr mēs šeit sēžam, tas ir noticis jau divas reizes, es nevērīgi atmetu. Drusku jau kņud. Simmona seja man izraisīja smaidu. Viss būs labi, Sim! Goda vārds! Ne bez iemesla es esmu stiprākais divkauju dalībnieks Elksas Dala grupā. Man nekas nedraud.
- Kamēr tu esi nomodā, Vilems piebilda, un viņa acis bija ļoti nopietnas.
Mans smaids sastinga. Kamēr es esmu nomodā, es atkārtoju.
- Protams!
Vilems piecēlās, mēģinādams tēlot, ka ir saņēmies. Nu labi! Sakopies un veic savus piesardzības pasākumus! Viņš izteiksmīgi ieskatījās man acis. Vai mēs ar jauno Simmonu šonakt varam uzaicināt Dala stiprāko divkauju dalībnieku pārgulēt manā istabā?
Jutu, ka samulsumā drusku pietvīkstu. Jā, lai notiek! Tas nebūtu slikti.
Vilems pārspīlēti paklanījās pret mani un plati pasmīnēja. Tātad norunāts. Bet pirms nākšanas uzvelc kreklu! Es šonakt modri vērošu tevi kā zīdaini, kuru moka vēdergraizes, bet atsakos to darīt, ja gribēsi gulēt pliks!
* * *
Kad Vilems un Simmons bija aizgājuši, es izkāpu pa logu un uzrāpos uz jumta. Kreklu atstāju istabā, jo biju notriepies ar asinīm un negribēju to sabojāt. Uzticējos vakara tumsai un vēlajai stundai, cerēdams, ka neviens mani nepamanīs puskailu un asiņainu skrienam pa Universitātes jumtiem.
Aizsargāt sevi pret simpātijas iedarbību ir samērā viegli, ja vien zina, kas darāms. Ja kāds cenšas tevi sadedzināt, nodurt vai atņemt ķermeņa siltumu, līdz tu aizej bojā no hipotermijas, visi šie paņēmieni ir saistīti ar vienkāršu un tiešu spēka pielietojumu, tāpēc tiem nav grūti pretoties. Kamēr es zināju, kas notiek, un saglabāju ap sevi aizsardzību, varēju justies itin drošs.
Pašreiz mani māca citas bažas: tas, kurš man uzbruka, pēc neveiksmes varētu padoties un izmēģināt kaut ko citu. Teiksim, izdibināt manu atrašanās vietu un pēc tam īstenot ikdienišķāku uzbrukumu tādu, ko es nespētu atvairīt ar gribasspēku.
Ļaunprātīga darbība ir biedējoša, tomēr bandīts ar asu nazi, kas pārsteidz upuri tumšā ieliņā, spēj nogalināt desmit reižu ātrāk. Un, ja uzbrucējs ar upura asiņu palīdzību spēj izsekot visām viņa darbībām, pavisam viegli ir atrast brīdi, kad upuris zaudējis modrību.
Tāpēc es devos pāri jumtiem. Biju iecerējis savākt sauju rudens lapu, notriept tās ar savām asinīm un izmētāt Vēja Namā uz visām pusēm. Tādu paņēmienu es biju izmantojis jau agrāk.
Taču brīdī, kad lēcu pāri šaurai ieliņai, redzēju mākoņos atplaiksnījam zibeni un sajutu gaisā lietus smaržu. Tuvojās negaiss. Lietus ne tikai notrieks un saplacinās lapas zemē, neļaudams tām aizlidot, bet noskalos arī manas asinis.
Stāvēdams tur augšā uz jumta un juzdamies tā, it kā man cauri būtu izskrējušas visas divpadsmit elles krāsas, es sevī sadzirdēju satraucošas atbalsis no Tarbeanā pavadītajiem gadiem. Brīdi vēroju tālīnās zibens strēles un centos nepadoties tādām izjūtām. Piespiedu sevi atcerēties, ka vairs neesmu tas bezpalīdzīgais, izsalkušais bērns, kas biju tolaik.
Tad izdzirdēju tikko jaušamu dunu un jutu sev aiz muguras ieliecamies jumta skārdu. Es saspringu, bet tūlīt nomierinājos, jo nākamajā brīdī atskanēja Auri balss: Kvout?
Paskatījos pa labi un ieraudzīju desmit pēdu attālāk viņas sīko stāvu. Mākoņi aizēnoja viņas seju, taču balsī es saklausīju smaidu. Es redzēju, kā tu skrien pa jumtiem.
Es pagriezos viņai pretī, priecādamies, ka vakars ir apmācies un tumšs. Nezināju, kā Auri justos, ieraudzīdama mani puskailu un asiņainu.
- Sveika, Auri! eS teicu. Tuvojas negaiss. Šovakar tev nevajadzētu kavēties uz jumta.
Auri atmeta galvu. Bet tu pats to dari, viņa vienkārši atbildēja.
Es nopūtos. Jā. Bet tikai…
Debesīs atplaiksnīja liels, zirneklim līdzīgs zibens, ilgu sekundi apgaismodams visu apkārtni. Nākamajā brīdī tas bija pazudis, un es apžilbis skatījos tumsā.
- Auri? es iesaucos, baidīdamies, ka mans izskats aizbaidījis viņu projām.
Zibens uzliesmoja vēlreiz, un es ieraudzīju, ka Auri ir pienākusi tuvāk. Ar līksmu smaidu viņa pastiepa pirkstu pret mani. Tu izskaties pēc Amira! viņa teica. Kvouts ir viens no kiridiem!
Es paskatījos lejup uz sevi un nākamā zibens gaismā redzēju, ko viņa ir gribējusi teikt. Manas plaukstas izraibināja sakaltušas asinis, kas uz tām bija nokļuvušas, kad spiedu rokas pie ievainojumiem. Tās izskatījās gluži kā senie tetovējumi, ar kuriem Amira ordenī tika iezīmēti visaugstākās pakāpes locekļi.
Viņas izteikums mani tā pārsteidza, ka es aizmirsu galveno, ko jau sen biju uzzinājis par Auri. Aizmirsu, ka jābūt uzmanīgam, un pajautāju viņai: Auri, no kurienes tu zini par kiridiem?
Atbildes nebija. Nākamajā zibens uzplaiksnījumā es redzēju tikai tukšu jumtu un pārmetuma pilnas debesis.
DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA . Šķinda
ES STĀVĒJU uz jumta, apkārt zibēja tuvais negaiss, un mana sirds krūtis bija smaga kā akmens. Gribēju steigties Auri pa pēdām un atvainoties, taču zināju, cik tas ir bezcerīgi. Pēc nevēlamiem jautājumiem viņa allaž mēdza pazust, un, ja Auri aizbēga, viņa pazuda alā žiglāk par trus Apakšzemē bija tūkstošiem vietu, kurās viņa varēja paslēpties. Man nebija nekādu cerību viņu atrast.
Turklāt man vajadzēja domāt par ļoti svarīgiem jautājumiem. Iespējams, pat šajā brīdī kāds centās izdibināt manu atrašanās vietu. Man gluži vienkārši nebija laika.
Atpakaļceļš pāri jumtiem man prasīja gandrīz stundu. Tuvā negaisa zibens atplaiksnījumi nevis atviegloja, bet apgrūtināja iešanu, jo katrs zibsnis arī pēc nozušanas uz krietnu brīdi apžilbināja acis. Tomēr pamazām es klibodams aizkļuvu līdz “Centra” ēkas jumtam, kur parasti tikos ar Auri.
Stīvām kustībām nolaidos lejā pa ābeles stumbru līdz slēgtajam iekšpagalmam. Grasījos iesaukties cauri smagajai metāla restei, kas iezīmēja ceļu uz Apakšzemi, bet tad netālu krūmos pamanīju tikko jaušamu kustību.
Centos ieskatīties tumsā, taču redzēju tikai neskaidrus apveidus. -V Auri? es iesaucos pēc iespējas maigā balsī.
- Man nepatīk stāstīt, viņa klusi atbildēja, un vārdos skanēja asaras. No visiem atbaidošajiem pārdzīvojumiem, ar ko biju sastapies pēdējo dienu laikā, šis bija neapšaubāmi sāpīgākais.
- Lūdzu, lūdzu, piedod, Auri! es teicu. Vairāk es neko nejautāšu. Es apsolu!
Krūmāja ēnās atskanēja tikko dzirdams šņuksts, kas sastindzināja manu sirdi un atlauza no tās krietnu gabalu.
- Ko tu šovakar darīji tur augšā uz jumtiem? es jautāju. Zināju, ka tāds jautājums ir drošs. Biju daudz reižu uzdevis to jau agrāk.
- Skatījos uz zibeni, Auri šņukstēdama atbildēja. Pēc brīža viņa piebilda: Es redzēju vienu, kas izskatījās pēc koka.
- Kas bija tajā zibenī? es klusi pavaicāju.
- Galvaniska jonizācija, Auri atbildēja. Pēc ilgāka klusuma brīža viņa piebilda: Un upes ledus. Un vilkvālīšu šūpošanās.
- Kaut es būtu to redzējis! es teicu.
- Un ko tu darīji tur augšā uz jumtiem? viņa jautāja un uz brīdi apklusa, sīki iesmiedamās starp žagām. Tāds kā jucis un gandrīz pliks!
Mana sirds mazliet norima. Meklēju vietu, kur atstāt savas asinis, es atbildēju.