- Cilvēki parasti atstāj tās sevī iekšā, Auri teica. Tā ir ērtāk.
- Lielāko daļu arī es gribu atstāt iekšā, es paskaidroju. Bet man ir bažas, ka mani kāds meklē.
- Ā! Auri atsaucās, it kā viņai viss būtu skaidrs. Krūmājā kaut kas sakustējās, un pustumsas fonā izslējās tumšāka ēna: Auri piecēlās stāvus. Tev jānāk man līdzi uz “Šķindu”!
- “Šķindu” es laikam neesmu redzējis, es teicu. Vai tu mani agrāk esi vedusi uz turieni?
Sīkā, šalcošā kustība varēja nozīmēt noraidošu galvas purināšanu.
- Tā ir privāta vieta.
Dzirdēju metālisku troksni, tad čaboņu un pēc tam ieraudzīju zem paceltajām restēm uzzibam zilgani zaļu gaismu. Nokāpu lejā un tunelī atkal sastapu Auri.
Gaismeklis viņas rokā apspīdēja tumšus plankumus uz viņas sejas; tie droši vien bija radušies, kad viņa slaucīja asaras. Šī bija pirmā reize, kad es redzēju Auri notriepušos. Viņas acis bija tumšākas nekā parasti un deguns bija sarkans.
Auri nošņaukājās un noberzēja savu plankumaino seju. Ek, tu! viņa nopietni sacīja. Tu esi īsts biedēklis!
Es paskatījos lejup uz savām asiņainajām rokām un krūtīm. Esmu gan, es piekritu.
Tad viņa veltīja man tikko jaušamu, bet varonīgu smaidu. Šoreiz es pārāk tālu neaizbēgu, viņa teica un lepni izslēja zodu.
- Par to man prieks, es teicu. Un vēlreiz piedod!
- Nevajag! Viņa īsi, bet enerģiski papurināja galvu. Tu esi mans kirids, tāpēc vienmēr būsi pasargāts no pārmetumiem. Pastiepusi roku, viņa piedūra pirkstu manām asiņainajām krūtīm. Ivare enim euge.
* * *
Auri veda mani pa tuneļu labirintu, kas veidoja Apakšzemi. Mēs devāmies arvien dziļāk, izgājām cauri “Lēcieniem” un pagājām garām “Čirkstūdenim”. Pēc tam, izlīkumojuši pa vairākiem izlocītiem gaiteņiem, devāmies vēl dziļāk pazemē pa riņķveida akmens kāpnēm, kuras es nekad agrāk nebiju redzējis.
Kāpdams es jutu mikla akmens smaržu un dzirdēju vienmērīgas tekoša ūdens čalas. Ik pa laikam atskanēja čerkstoša skaņa, it kā stikla drumslas berzētos pret akmeni, vai ari dzidrākas šķindas, it kā stikls sistos pret stiklu.
Apmēram pēc piecdesmit pakāpieniem platās riņķveida kāpnes beidzās pie plaša, melna ūdens laukuma. Klusībā prātoju, cik dziļi kāpnes turpinās zem ūdens virsmas.
Gaisā nebija jaušama nekāda puvekļu vai sastāvējuša ūdens smaka. Ūdens bija tīrs un dzidrs, un es redzēju sīkus vilnīšus virmojam ap kāpnēm un tālāk tumsā, kur mūsu apgaismojums vairs nesniedzās. Atkal dzirdēju stikla šķindoņu un ieraudzīju divas pudeles, kas griezās un riņķoja virs ūdens vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viena no tām pazuda zem ūdens un vairs neizpeldēja augšup.
No sienā iemontēta lāpas misiņa turekļa lejup karājās brezenta maiss. Auri pasniedzās tajā un izvilka masīvu, aizkorķētu pudeli, kurā, pēc visa spriežot, kādreiz bija glabājies Bredona alus.
Viņa pasniedza pudeli man. Tās var pazust uz stundu. Reizēm tikai uz minūti. Reizēm uz vairākām dienām. Un dažreiz vispār neatgriežas. Viņa izvilka no maisa vēl vienu pudeli. Vislabāk ir palaist vismaz četras vienlaikus. Tad, statistiski ņemot, divām vienmēr vajadzētu peldēt.
Es piekrītoši pamāju, izvilku no apspurušā maisa atrisušu šķiedru un notriepu to ar asinīm no savas plaukstas. Tad atkorķēju pudeli un iemetu šķiedru tajā.
- Matus ari, Auri teica.
Es izrāvu no galvas dažus matus un iebīdīju tos pudeles kaklā. Pēc tam cieši uzspiedu korķi un iemetu pudeli ūdenī. Tā sāka lēni peldēt, mezdama saraustītus apļus.
Auri iedeva man vēl vienu pudeli, un mēs visu atkārtojām vēlreiz. Kad virmojošajā ūdenī sāka riņķot ceturtā pudele, Auri pamāja ar galvu un enerģiski saberzēja plaukstas.
- Nu tā! viņa teica ar lielu gandarījumu balsī. Ļoti labi! Tagad mēs esam drošībā.
* * *
Pēc pāris stundām nomazgājies, uzlicis tīrus pārsējus un krietni piedienīgāk apģērbies, es devos uz Vilema istabu “Steliņģos”. Tonakt un vēl daudzas citas naktis Vilems un Simmons pēc kārtas sēdēja sardzē, kamēr es gulēju, un ar savu Alaru gādāja par manu drošību. Viņi bija vislabākie draugi pasaulē. Tādi, ko vēlētos ikviens, bet tikai retais ir pelnījis vismazāk jau es.
DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . nelikumīga piesavināšanās
PAR SPĪTI Vilema un Simmona pārliecībai, es nespēju ticēt, ka ļaunprātībā pret mani būtu vainojama Devi. Kaut gan es sāpīgi apzinājos, ka par sievietēm nezinu gandrīz neko, viņa pret mani vienmēr bija izturējusies draudzīgi. Brīžiem pat mīļi.
Tiesa, viņai bija biedējoša slava. Taču es labāk par daudziem citiem zināju, cik aši sīkas baumas var pārvērsties brīnumstāstos.
Daudz ticamāk likās, ka mans nezināmais uzbrucējs varētu būt kāds nelabvēlīgs students, kuram skauž mani panākumi Arkanumā. Lielākā daļa studentu mācījās vairākus gadus, pirms kļuva par Re’lariem, turpretī es biju to panācis triju dimestru laikā. Tas varēja būt arī kāds, kurš vienkārši neieredzēja Edema Rū cilti. Ne jau pirmoreiz man tāpēc būtu jāsastopas ar naidu.
Savā ziņā pat nebija svarīgi, kurš tieši ir atbildīgs par šiem uzbrukumiem. Svarīgi bija tos apturēt. Es nevarēju gaidīt, lai Simmons un Vilems mani uzmanītu visu turpmāko mūžu.
Man bija vajadzīgs noturīgāks risinājums. Man bija vajadzīgs gramms.
Gramms ir meistarīgs artefakcijas izgudrojums, kas paredzēts tieši šādu problēmu risināšanai. Tās ir savdabīgas simpātijas bruņas, kas nevienam neļauj izdarīt sasaisti ar tavu ķermeni. Es nezināju, kā tieši tās darbojas, taču zināju, ka tādas pastāv. Un zināju, kur izdibināt, kā tādas var pagatavot.
* * *
Kad tuvojos Kilvina kabinetam, viņš pacēla galvu un paskatījās uz mani. Ar atvieglojumu redzēju, ka viņa stikla darināšanas iekārta ir auksta un tumša.
- Ceru, ka tu esi vesels, Re’lar Kvout? Kilvins jautāja, nepieceldamies no darbgalda. Vienā rokā viņš turēja lielu stikla puslodi, bet otrā dimanta irbuli.
- Jā, maģistr Kilvin, es meloju,
- Vai esi padomājis par savu nākamo projektu? viņš jautāja. Vai esi sapņojis gudrus sapņus?
- Patiesībā es meklēju shēmu gramma pagatavošanai, maģistr Kilvin. Taču man nav izdevies to atrast nevienā slēptuvē vai rokasgrāmatā.
Kilvins uzmeta man savādu skatienu. Un kāpēc tev būtu vajadzīgs gramms, Re’lar Kvout? Tāda vēlme neliecina par labticību pret līdzbiedriem arkanistiem.
Nesaprazdams, vai viņš runā nopietni vai joko, es nolēmu iet vienkāršāko ceļu. Mēs padziļinātās simpātijas kursā mācāmies par izslīdēm. Es domāju, ja gramms atvaira ārēju iedarbību…
Kilvins klusi pasmējās. Elksa Dals tevi ir sabiedējis, ko? Labi. Un tev ir taisnība: gramms palīdzētu nodrošināties pret izslīdi… Viņš vērīgi paskatījās uz mani ar savām tumšajām keldieša acīm. Līdz zināmai robežai. Tomēr šķiet, ka gudram studentam vajadzētu vienkārši iemācīties uzdoto un izvairīties no izslīdēs ar pienācīgu uzmanību un piesardzību.
- Esmu apņēmies to darīt, maģistr Kilvin, es teicu. Tomēr gramms man šķiet ļoti noderīgs darinājums.
- Tur ir sava taisnība, Kilvins atzina, pamādams ar pinkaino galvu.
- Bet dažādu remontdarbu un mūsu rudens pasūtījumu dēļ mums trūkst darbaroku. Viņš pamāja uz logu, kas pavēra skatu uz darbnīcu. Es nevaru atļauties nodarbināt savus ļaudis ar tādu meistarojumu. Un pat tad, ja varētu, man būtu jādomā par izmaksām. Gramms prasa rūpīgu, izsmalcinātu darbu, un zelts ir vajadzīgs inkrustācijām.