- Es labprāt pagatavotu to pats sev, maģistr Kilvin.
Kilvins papurināja galvu. Ne jau bez iemesla tu rokasgrāmatās neatradi nevienu shēmu. Tu vēl neesi ticis tik tālu, lai gatavotu pats savu grammu. Darbojoties ar sigaldriju un savām asinīm, ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam.
Es pavēru muti, lai kaut ko sacītu, bet viņš mani apturēja. Un vēl svarīgāk ir tas, ka tādai ierīcei nepieciešamā sigaldrija tiek uzticēta tikai tiem, kuri sasnieguši El’thes līmeni. Rūnām, kas saistītas ar asinīm un kauliem, piemīt pārāk liels nevēlama izmantojuma potenciāls.
Viņa tonis lika saprast, ka turpmāka uzstājība ir veltīga, tāpēc es tikai atmetu ar roku, it kā man tas nemaz nerūpētu. Labi, nav svarīgi, maģistr Kilvin! Man prātā ir pietiekami daudz citu projektu, ar ko aizpildīt savu darbalaiku.
Kilvins plati pasmaidīja. Par to es nešaubos, Re’lar Kvout! Ar lielu nepacietību gaidīšu, ko tu man pagatavosi.
Man kaut kas iešāvās prātā. Vai es šim nolūkam varētu izmantot kādu no privātajām darbistabām? Patīkamāk būtu, ja neviens neskatītos man pār plecu, kamēr es strādāju.
Kilvins savilka uzacis. Tas izklausās arvien interesantāk. Viņš nolika stikla puslodi, piecēlās un atvēra galda atvilktni. Vai kāda no pirmā stāva darbistabām būs tev pa prātam? Vai varbūt sagaidāma kāda sprādzienblstamība? Tādā gadījumā es ierādīšu tev istabu trešajā stāvā. Tur ir aukstāks, taču jumts tādiem eksperimentiem ir piemērotāks.
Es brīdi raudzījos viņā, cenzdamies noprast, vai viņš joko. Pirmā stāva darbistaba man derēs ļoti labi, maģistr Kilvin. Bet man būs vajadzīga neliela kausētava un drusku vairāk telpas, lai iespējams elpot.
Kilvins kaut ko norūca pie sevis un izvilka atslēgu. Cik daudz tu grasies elpot? Divdesmit septītā istaba ir piecsimt kvadrātpēdu liela.
- Ar to vajadzētu pietikt, es teicu. Un varbūt man vēl vajadzēs atļauju saņemt “Novietnē" dārgmetālus.
Kilvins atkal klusi pasmējās un, pamājis ar galvu, iedeva man atslēgu.
- Par to es parūpēšos, Re’lar Kvout. Ar lielu interesi gaidīšu, ko tu man celsi priekšā!
* * *
Ziņa, ka piekļuve vajadzīgajai shēmai ir ierobežota, man sagādāja nepatīkamu vilšanos. Tomēr informāciju vienmēr iespējams iegūt arī citādos veidos, un vienmēr atrodas cilvēki, kuri zina vairāk, nekā tiem būtu jāzina.
Es, piemēram, nešaubījos, ka Manets zina, kā pagatavot grammu. Visi zināja, ka viņš ir E’lirs tikai nosaukuma pēc. Taču nebija nekādu cerību, ka viņš man sniegs informāciju pretēji Kilvina rīkojumiem. Universitāte bija Maneta mājas jau trīsdesmit gadu, un viņš, šķiet, bija vienīgais students, kuru izslēgšana biedēja vēl vairāk nekā mani.
Tas nozīmēja, ka manas iespējas ir ierobežotas. Vienīgais ceļš, kā patstāvīgi atrast vajadzīgo shēmu, man būtu ilgstoša Arhīvu pārmeklēšana. Kādu laiku lauzīju galvu, gudrodams labāku ceļu, un beidzot devos uz “Ķīpu un Miežiem”.
“Ķīpa” bija viens no apšaubāmākās slavas krogiem šajā upes pusē. Ankera krogs nebija noplucis vārda tiešā nozīmē: tam vienkārši trūka pretencioza smalkuma. Tas bija tīrs, bet bez puķu smaržas; lēts, bet bez vulgāras bezgaumības. Cilvēki nāca uz “Ankeru”, lai ēstu, dzertu, klausītos mūziku un paretam draudzīgi izkautos.
“Ķīpa” ierindojās vairākus pakāpienus zemāk. Tā bija netīra, tajā īpaši necienīja mūziku, un tās apmeklētājiem kautiņi bija viena no ierastākajām izklaidēm.
Gribu atgādināt, ka “Ķīpa” nebija ne tuvu tik nožēlojama kā puse no Tarbeanas krogiem. Tomēr tā bija bēdīgākā vieta Universitātes tuvākajā apkaimē. Kaut gan krogs bija noplucis, tajā bija koka grīdas un stikloti logi. Un, ja apmeklētājs dzērumā atslēdzās un pēc atgūšanās secināja, ka palicis bez naudas maka, viņš varēja uzelpot, ka nav dabūjis nazi ribās vai zaudējis turklāt ari zābakus.
Tā kā vēl bija agra stunda, kroga zālē kavējās tikai nedaudzi apmeklētāji. Es nopriecājos, redzēdams aizmugurē sēžam Slitu. Mēs nebijām pazīstami, taču es zināju, kas viņš ir. Biju dzirdējis stāstus.
Silts bija viens no retajiem cilvēkiem, bez kuriem nav iespējams iztikt, jo viņam piemita ķēriens visu nokārtot. Biju dzirdējis, ka viņš pēdējo desmit gadu laikā esot vairākas reizes pārmaiņus gan bijis students, gan pārtraucis studēt.
Tobrīd viņš sarunājās ar kādu nervoza izskata vīrieti, un es nemēģināju viņus pārtraukt. Tāpēc paņēmu divas krūzes viegla alus un gaidīdams izlikos nesteidzīgi malkojam vienu no tām.
Silts bija izskatīgs vīrietis tumšiem matiem un tumšām acīm. Kaut gan viņš nenēsāja raksturīgo bārdu, es nojautu, ka viņš vismaz pa pusei ir keldietis. Viņa ķermeņa valoda kliedzoši pauda varas apziņu. Katra kustība radīja iespaidu, ka viņš ir noteicējs par visu, kas atrodas tuvumā.
Es nebrīnītos, ja tā tas patiešām būtu. Iespējams, ka viņš pat bija “Ķīpas” īpašnieks. Tādi cilvēki kā Slīts mēdz draudzēties ar naudu.
Beidzot Slīts un raižpilnais vīrietis šķita nonākuši pie kādas vienošanās. Abi sarokojās, Silts draudzīgi pasmaidīja un paplikšķināja viņam pa plecu, un vīrietis devās projām.
Nogaidījis piemērotu bridi, es piegāju pie viņa galdiņa. Tuvodamies ievēroju, ka no pārējiem zāles galdiņiem to šķir brīva grīdas josla. Tā nebija plata, tomēr jūtami mazinātu noklausīšanās iespēju.
Kad pienācu klāt, Slīts paskatījās augšup.
- Gribēju vaicāt, vai varam aprunāties, es sacīju.
Viņš ar plašu žestu norādīja uz brīvo krēslu. Tas nu gan ir pārsteigums, viņš teica.
- Kāpēc tā?
- Gudri cilvēki pie manis parasti nenāk. Pie manis nāk izmisušie. Viņš paskatījās uz krūzēm. Vai tās abas ir tev?
- Tu vari ņemt, kuru gribi, vai abas. Es parādīju uz krūzi pa labi.
- Bet šai jau ir pieskārusies mana mute.
Viņš pārlaida krūzēm īsu, piesardzīgu skatienu, tad plati pasmaidīja, atsegdams baltus zobus, un paņēma krūzi kreisajā pusē. Spriežot pēc tā, ko es zinu par tevi, tu neesi no indētājiem.
- Izskatās, ka tu daudz zini par mani, es teicu.
Viņš paraustīja plecus tik nevērīgi, ka tā acīmredzot bija ietrenēta kustība. Es daudz zinu par visiem, viņš atbildēja. Bet par tevi zinu vairāk.
- Kāpēc?
Silts saliecās uz priekšu, atspiedās pret galdu un sazvērnieciskā toni teica: Vai tev ir kāda nojausma, cik garlaicīgs ir vidusmēra students? Puse no viņiem ir bagāti tūristi, kam mācīšanās pilnīgi nerūp. Viņš pabolīja acis un ar kustību atdarināja kaut ko līdzīgu metienam pār plecu. Otra puse ir grāmatu tārpi, kas tik ilgi ir sapņojuši par šo vietu, ka neuzdrīkstas pat elpot, beidzot iekļuvuši tajā. Staigā uz pirkstgaliem, pazemīgi kā baznīcas kalpi. Dzīvo bailēs, ka tik kāds maģistrs nepaskatītos viņu virzienā ar pārmetošu aci.
Viņš nicīgi nošņaukājās un atlaidās atpakaļ, atspiezdamies pret atzveltni. Pietiks, ja teikšu, ka tu esi tāda kā svaiga vēsma. Visi runā… Viņš apklusa un atkal ietrenēti paraustīja plecus. Nu, pats zini.
- Patiesībā nezinu gan, es atbildēju. Ko tad visi runā?
Silts veltīja man skaistu, izteiksmīgu smaidu. Ā, laikam jau tipisks gadījums! Visi zina cilvēka reputāciju, tikai viņš pats to nezina. Lielākajai daļai tas nesagādā neērtības. Bet daži ļoti pūlas spodrināt savu reputāciju. Es savējo esmu uzbūvējis ķieģeli pa ķieģelim. Tā ir noderīgs līdzeklis. Viņš viltīgi paskatījās uz mani. Cerams, tu saproti, par ko es runāju?
Es atļāvos pasmaidīt. Varbūt.
- Nu, un ko tad par mani runā? Pastāsti, un es atbildēšu ar to pašu.