- Šo un to, es atbildēju. Ka tu labi mākot uzzināt, kas jāuzzina. Ka tu esot diskrēts, bet dārgs.
Viņš pikti atmeta ar roku. Blēņas un iedomas! Stāsta skeletu veido detaļas. Dod šurp skeletu!
Es bridi domāju. Esmu dzirdējis, ka tu pagājušajā dimestrl esot pārdevis vairākas pudelītes ar Regim Ignaul Neratum. Tas esot noticis pēc ugunsgrēka Kilvina darbnīcā, kur tās visas, pēc kopējā atzinuma, bija aizgājušas bojā.
Slīts pamāja ar galvu, un viņa seja nenodeva nekādas emocijas.
- Tu esot pamanījies nogādāt ziņu Veiana tēvam uz Emlinu par spīti tam, ka tur ir ieildzis aplenkums. Vēl viens galvas mājiens. Jaunai prostitūtai, kas strādājusi “Pogās”, tu esot pagādājis dokumentus, kuri pierāda viņas attālu radniecību ar baronetu Gamri, tāpēc viņa bez skandāla varējusi apprecēt kādu cienījamu jaunu džentlmeni.
Silts pasmaidīja. Ar to es lepojos.
- Kad tu biji E’lirs, es turpināju, tev uz diviem dimestriem apturēja studiju tiesības, pamatojoties uz apsūdzību “par nelikumīgu piesavināšanos”. Divus gadus vēlāk tev piesprieda soda naudu un apturēja studijas vēlreiz “par neatļautu Universitātes iekārtas izmantojumu “Tīģelī””. Stāsta, ka Džamisonam esot zināms, ar ko tu nodarbojies, bet viņš saņemot maksu, lai pievērtu acis. Starp citu, pēdējai ziņai es neticu.
- Pareizi, Slīts sacīja. Es arī ne.
- Par spīti tavām daudzpusīgajām aktivitātēm, tu tikai vienu reizi esi tiesāts pēc dzelzs likuma, es turpināju. Par kontrabandas vielu pārvadāšanu, vai ne?
Slīts pablenza uz mani. Sasodīts, arī to tu zini? Bet toreiz es biju bez vainas. Hefrona puikas samaksāja konsteblam par viltus liecībām. Apsūdzību atcēla jau pēc divām dienām. Viņš pikti sarauca pieri.
- Bet maģistrus tas pilnīgi neinteresēja. Viņiem rūpēja tikai tas, ka es esmu metis ēnu uz Universitātes labo vārdu. Slīta balsī skanēja dziļš rūgtums. Pēc tam viņi uzkrāva man trīsreiz augstāku mācību maksu.
Nolēmu rīkoties mazliet aktīvāk. Pirms pāris mēnešiem tu saindēji jaunu grāfa meitu ar venitasīnu un iedevi viņai pretindi tikai pēc tam, kad viņa pārrakstīja tev lielākās lēņu muižas, ko bija paredzējusi mantot. Pēc tam tu nokārtoji visu tā, it kā viņa būtu tās zaudējusi, spēlējot “faraonu” uz augstām likmēm.
Slīts savilka uzacis. Vai cilvēki runā arī par iemesliem?
- Nē, es atbildēju. Domāju, ka viņa mēģināja izvairīties no parāda, ko vajadzēja tev atdot.
- Tur ir daļa taisnības, viņš atzina. Tomēr situācija bija drusku sarežģītāka. Un tas nebija venitasīns. Tā būtu nepieļaujama pārdrošība. Slīts nopurināja piedurkni, izskatīdamies aizvainots un acīmredzami aizkaitināts. Vai vēl kas?
Brīdi klusēju, prātodams, vai derētu iegūt apstiprinājumu tam, kas man jau ilgāku laiku bija izraisījis aizdomas. Vēl nesen, pagājušajā dimestri, tu savedi Ambrozu Džekisu kopā ar diviem vīriem, kuri ir pazīstami algoti slepkavas.
Slīta seja palika bezkaislīga, augums rāms un atbrīvots. Tomēr es redzēju, ka viņa pleci ir mazliet saspringti. Ja es kaut ko uzmanīgi vēroju, man reti kas paslīd garām nepamanīts. Ak par to ari runā?
Es paraustīju plecus vēl izteiksmīgāk nekā viņš. Tas izdevās tik nevērīgi, ka pat sētas kaķī varētu iesvelt skaudību. Es esmu mūziķis. Katru dienkopu es trīs vakarus spēlēju ļaužu pilnā krogā. Tur var uzzināt visu, ko vēlies. Es pasniedzos pēc alus krūzes. Un ko tu esi dzirdējis par mani?
- To pašu, ko visi citi, protams. Tu pārliecināji maģistrus, ka tevi jāuzņem Universitātē, kaut gan biji tīrais kucēns, neņem ļaunā. Divas dienas vēlāk tu apkaunoji maģistru Hemmi viņa nodarbībā, visu studentu priekšā, un tiki cauri sveikā.
- Ja neņem vērā pērienu.
-Ja neņem vērā pērienu, viņš apstiprināja. Un tā laikā nepūlējies ne drusciņas iebļauties, ne asiņot. Es neticētu, ja to nebūtu redzējuši vairāki simti liecinieku.
- Pūlis bija iespaidīgs, es piekritu. Todien bija pērienam labvēlīgi laika apstākļi.
- Esmu dzirdējis, ka daži pārmēru jūtelīgi cilvēki tāpēc sauc tevi par Bezasiņu Kvoutu, viņš teica. Tomēr nojaušu, ka daļēji tāds apzīmējums radies tāpēc, ka tu esi no Edema Rū cilts, un tas nozīmē, ka tevī nav nekā no tīrasiņu aristokrāta.
Es pasmaidīju. Laikam iemesls ir gan viens, gan otrs.
Slīts brīdi kavējās domās. Esmu dzirdējis, ka tu esot “Patvērumā” cīnījies ar maģistru Elodinu. Jūs esot ņēmuši talkā visādas baigas burvestības, un beigu beigās viņš uzvarējis, izmetis tevi cauri akmens sienai un pēc tam nosviedis lejā no jumta.
- Vai cilvēki runā arī par cīniņa iemeslu? es jautāju.
- Runā visu ko, viņš izvairīgi atbildēja. Apvainojums. Pārpratums. Tu esot mēģinājis pievākt viņa maģiju. Viņš esot mēģinājis pievākt tavu sievieti. Parastās blēņas.
Slīts saberzēja seju. Apkoposim ziņas! Tu diezgan labi spēlē lautu un esi lepns kā patriekts kaķis. Tev ir sliktas manieres, asa mēle un pilnīgs cieņas trūkums pret augstākstāvošajiem, tātad faktiski gandrīz pret visiem, ja atceras tavu zemo izcelsmi.
Jutu, ka man sejā ieplūst dusmu sārtums un visam augumam pāršalc karsts, durstīgs vilnis. Es esmu vislabākais mūziķis, kādu tev jebkad izdosies redzēt pat pa gabalu! es teicu, visiem spēkiem cenzdamies runāt mierīgi. Un es esmu Edema Rū cilts piederīgais no papēžiem līdz matu galiem. Tas nozīmē, ka manas asinis ir sarkanas. Tas nozīmē, ka es brīvi elpoju un eju turp, kur kājas mani nes. Es nezemojos un neklanos goda nosaukumiem kā nožēlojams pakalpiņš. Cilvēkiem, kuri visu mūžu iztapīgi locījuši muguru, tā šķiet nepieļaujama lepnība.
Slīts laiski pasmaidīja, un es sapratu, ka viņš cenšas mani izaicināt.
- Vēl esmu dzirdējis, ka tev esot ellīga daba. Un zinu vēl veselu lēveni līdzīgu blēņu stāstu, kas riņķo ap tavu personu. Tu naktī guļot tikai vienu stundu. Tev esot dēmona asinis. Tu spējot sarunāties ar mirušajiem…
Es ieinteresēts saliecos uz priekšu. Tādas baumas es pats nebiju izraisījis. Patiešām? Vai es sarunājos ar gariem vai izroku līķus no zemes?
/
- Laikam ar gariem, viņš atbildēja. Par kapu aplaupīšanu es neko neesmu dzirdējis.
Es pamāju ar galvu. Vai vēl kas?
- Tikai tas, ka pagājušajā dimestrī divi algoti slepkavas esot iedzinuši tevi tumšā šķērsielā. Un, kaut gan abi bijuši bruņoti ar nažiem un pārsteiguši tevi pavisam negaidot, tu vienu esot padarījis aklu, bet otru piekāvis līdz nesamaņai, izsaukdams uguni un zibeni kā Taborlins Lielais.
Labu laiku mēs lūkojāmies viens otrā. Klusums bija visai neomulīgs.
- Vai tu savedi viņus kopā ar Ambrozu? es beidzot jautāju.
- Tas nav labs jautājums, Slīts atklāti atbildēja. Tas nozīmē, ka es pārrunāju privātus darījumus pēc notikuša fakta. Viņš paskatījās man tieši acīs, un ne acīs, ne lūpās nebija jaušama ne mazākā smaida atblāzma. Turklāt vai tu gribētu dzirdēt godīgu atbildi?
Es saraucu pieri.
- Tomēr droši varu teikt, ka šo stāstu dēļ neviens vairs nevēlas uzņemties līdzīgu darbu, Slīts it kā starp citu izmeta. Patiesībā jau šajā apkaimē tāds pieprasījums ir diezgan niecīgs. Mēs visi esam satriecoši civilizēti.
- Ja tādi darījumi tomēr notiktu, diez vai tu par tiem uzzinātu.
Smaids atgriezās viņa sejā. Tieši tā! Viņš saliecās uz priekšu.
- Labi, gana pļāpāts! Ko tu īsti meklē?
- Man vajadzīga shēma vienam artefakcijas darinājumam.
Slīts atbalstīja elkoņus pret galdu. Un…