- Tas ietver sigaldriju, ko Kilvins ļauj izmantot tikai tiem, kuri ir El’thes vai augstākā pakāpē.
Slīts lietišķi pamāja ar galvu. Un cik drīz tev to vajag? Pēc dažām stundām? Pēc dažām dienām?
Iedomājos Vilemu un Simmonu, kuriem būs jāstāv sardzē vairākas naktis. Jo drīzāk, jo labāk.
Slīta skatiens domīgi kavējās tukšumā. Tas šo to maksās, un es nevaru garantēt, ka sagādāšu to precīzi norunātajā laikā. Viņš paskatījās uz mani. Un, ja tiksi pieķerts, apsūdzība būs vismaz “par nelikumīgu piesavināšanos”.
Es pamāju ar galvu.
- Un tu zini, kāds par to ir sods?
- “Par maģijas noslēpumu nelikumīgu piesavināšanos, kas nenodara kaitējumu citam cilvēkam,” es noskaitīju, “vainīgajam studentam var piespriest soda naudu ne vairāk kā divdesmit talantu apmērā, pērienu ne vairāk kā desmit sitienu robežās, Arcanum tiesību atņemšanu uz noteiktu laiku vai izslēgšanu no Universitātes.”
- Man piesprieda samaksāt visus divdesmit talantus un izmeta uz diviem dimestriem, Silts ar rūgtumu noteica. Un tā bija tikai nieka Re’lara pakāpes alķīmija. Ja mums ir darīšana ar El’thes līmeņa materiālu, tev var klāties sliktāk.
- Cik? es noprasīju.
- Lai to sagādātu dažās dienās… Viņš brīdi lūkojās griestos. Trīsdesmit talantu.
Jutos kā saņēmis mokošu triecienu pakrūtē, tomēr saglabāju neizteiksmīgu seju. Vai varam kādās robežās patirgoties?
Silts atkal plati pasmaidīja, pazibinādams spoži baltus zobus. Varam vienoties arī par pakalpojumiem, viņš teica. Bet trīsdesmit talantu vērts pakalpojums būs ļoti nopietns. Viņš pārlaida man domīgu skatienu. Par kaut ko tādu mēs varam padomāt. Bet tādā gadījumā mans pienākums ir paziņot: kad es teikšu, ka šis pakalpojums jāveic, tad tas būs jāveic. Par to vairs nekādas kaulēšanās nebūs.
Rāmi pamāju ar galvu, apliecinādams, ka esmu sapratis. Tomēr pakrūtē jutu žņaudzošu kamolu. Šī nebija laba doma. To es apjautu kaut kur pašos dziļumos.
- Vai tu esi vēl kādam parādā? Slīts jautāja. Un nemelo, jo es tikpat uzzināšu!
- Sešus talantus, es nevērīgi atbildēju. Jāatdod dimestra beigās.
Viņš saprotoši pamāja. Es nojaušu, ka tev neizdevās dabūt naudu
no ģildes augļotāja. Vai tu gāji pie Hefrona?
Es papurināju galvu. Pie Devi.
Pirmo reizi mūsu sarunas laikā Slīts zaudēja savaldību un viņa pievilcīgais smaids pazuda bez pēdām. Devi? Viņš izslējās krēslā taisni, un viņa augums spēji saspringa. Nē, nedomāju vis, ka mēs varēsim vienoties. Ja tev būtu skaidra nauda, tad cita lieta. Viņš papurināja galvu. Bet tagad nē. Ja Devi jau pieder daļa no tevis…
Viņa reakcija mani izbiedēja, bet tad es sapratu, ka viņš gluži vienkārši mēģina uzsist cenu. Un ja nu es aizņemtos naudu no tevis, lai nokārtotu parādu ar viņu?
Slīts papurināja galvu, atgūdams savu satricināto nevērību. 71 būtu visīstākā svešu tiesību aizskaršana, viņš atbildēja. Devi ir tevī ieguldījusi zināmas intereses. Tu esi viņas investīcija. Viņš iedzēra malku un zīmīgi nokremšļojās. Viņa nav sajūsmā, ja citi iejaucas viņas interešu jomā.
Es izbrīnījies savilku uzacis. Laikam jau esmu ļāvis tavai reputācijai aizmiglot acis, es teicu. Nudien, muļķīgi no manas puses!
Viņa seja īdzīgi savilkās. Ko tu ar to gribi teikt?
Es atmetu ar roku. Lūdzams, pagodini mani kaut tik daudz, lai piedēvētu man pusi no tās gudrības, ko esi saklausījis! es teicu. Ja tu nevari dabūt to, kas man vajadzīgs, tad saki skaidri! Netērē manu laiku, nosakot nesasniedzamas cenas vai aizbildinoties ar samudžinātiem ieganstiem!
Slīts izskatījās neziņā, vai viņam pienāktos apvainoties vai ne. Kas tev tur likās samudžināts?
- Izbeidz! es atmetu. Tu esi gatavs pārkāpt Universitātes likumus, riskēt ar maģistru nelabvēlību, konsteblu iejaukšanos un Aturas dzelzs likumu. Un sīks skuķēns liek tev raustīties? Es nicīgi nosēcos un atdarināju viņa neseno žestu, izlikdamies, ka saņemu kaut ko saujā un aizsviežu pāri plecam.
Slīts brīdi raudzījās manī, tad ļāva vaļu smiekliem. Jā, tieši tā tas ir! viņš teica, notrauzdams no vaigiem neviltota uzjautrinājuma asaras. Acīmredzot arī man tava reputācija aizmigloja acis. Ja tu uzskati Devi par sīku skuķēnu, tad ne tuvu neesi tik gudrs, kā biju iedomājies!
Skatīdamies man pāri plecam, Slīts pamāja kādam, ko es neredzēju, un noraidoši atmeta ar roku. Taisies projām! viņš teica. Es veicu darījumus ar racionāliem cilvēkiem, kuri daudzmaz pazīst pasauli. Tu lieki tērē manu laiku!
Manī uzbangoja durstošs aizkaitinājums, tomēr es papūlējos neielaist to sejā. Vēl man ir vajadzīgs stops, es teicu.
Viņš noraidoši papurināja galvu. Es jau sacīju: nē! Es nenodarbojos ne ar aizdevumiem, ne ar labdarību.
- Es varu piedāvāt kaut ko pretī.
Slīts skeptiski paskatījās uz mani. Kādu stopu tev vajag?
- Jebkādu, es atbildēju. Nav jābūt smalkam. Pietiek, ja tas darbojas.
- Astoņi talanti, viņš teica.
Es bargi paskatījos uz viņu. Neapvaino mani! Tā ir ikdienišķa manta. Varu likt desmit pret vienu, ka tu to vari sagādāt pāris stundās. Ja gribi mani apkrāpt, es došos pāri upei un dabūšu to no Hefrona.
- Ja dabūsi no Hefrona, tev tas būs jānes visu ceļu no Imres, viņš sacīja. Konstebliem būs interesanti to redzēt.
Paraustīju plecus un cēlos kājās.
- Trīs talanti un pieci, viņš teica. Bet ņem vērā, ka tas būs lietots. Un ar kāpsli, nevis ar kloķi.
Izdarīju galvā aprēķinus. Vai tu pieņemsi unci sudraba un spoli smalkas zelta stieples? es jautāju un izvilku no apmetņa kabatas minētās lietas.
Slita acis mazliet aizplīvurojās, kamēr viņš izdarīja pats savus aprēķinus. Tu proti kaulēties! Viņš paņēma zelta stieples spoli un sudraba stienīti. Aiz Grimsona miecētavas stāv lietusūdens muca. Stops tevi gaidīs tajā pēc piecpadsmit minūtēm. Viņš uzmeta man aizskartu skatienu. Pāris stundās? Tu par mani nezini vispār neko!
* * *
Dažas stundas vēlāk starp Arhīvu plauktiem iznira Fela un ieraudzīja mani stāvam ar paceltu roku pie četru plātņu durvīm. Es necentos tās dabūt vaļā. Tikai viegli piespiedu. Tikai pārbaudīju, vai tās ir stingri aizdarītas. Jā, tās bija ciet.
- Laikam jau skriviem nestāsta, kas aiz tām slēpjas? es jautāju bez īpašām cerībām.
- Vismaz man līdz šim nav nekas stāstīts, Fela atbildēja un, pienākusi tuvāk, pārlaida pirkstus akmeni iekaltajiem burtiem: Valaritas.
- Reiz es sapņoju par šīm durvīm, viņa teica. Valaritas bija sena, miruša karaļa vārds. Aiz durvīm atradās viņa kapenes.
- Oho! es izmetu. Tas ir labāk par sapņiem, kādi rādās man.
- Kādi ir tavi sapņi? Fela jautāja.
- Reiz es sapņoju, ka pa atslēgas caurumiem redzu gaismu, es teicu. Bet visbiežāk es vienkārši te stāvu, skatos un mēģinu tikt iekšā. Uzmetu durvīm piktu skatienu. It kā nepietiktu ar nomācošu stāvēšanu ārpusē, kad esmu nomodā, vēl tas jādara arī miegā!
Fela klusi iesmējās, tad aizgriezās no durvīm un palūkojās uz mani.
- Es saņēmu tavu zīmīti, viņa teica. Kas tas par pētījumu projektu, par ko tu tik neskaidri izteicies?
- Aiziesim aprunāties kādā privātā vietā! es ierosināju. Tas ir garāks stāsts.
Mēs aizgājām uz vienu no lasāmkambariem, un, kad durvis bija aizvērtas, es izstāstīju viņai visu: gan notikumus, gan savu apjukumu un neizpratni. Kāds pret mani īsteno ļaunprātīgu darbību. Pie maģistriem vērsties es nevaru, jo baidos, ka līdz ar to viņi atklātu, kurš bija ielauzies Ambroza istabās. Man vajadzīgs gramms, lai sevi pasargātu, bet es nezinu vajadzīgo sigaldriju, lai to pagatavotu.