- Ļaunprātība, Fela klusi sacīja, satraukti papurinādama galvu.
- Vai tu esi pārliecināts?
Es atpogāju kreklu un atsedzu plecu, parādīdams tumšo zilumu pēc uzbrukuma, kuru man tikai daļēji bija izdevies novērst.
Viņa pieliecās tuvāk, lai to nopētītu. Un tu patiešām nezini, kurš tas varētu būt?
- īsti nezinu, es atbildēju, cenzdamies nedomāt par Devi. Šo nepatīkamo pieļāvumu es pagaidām gribēju paturēt pie sevis. Man patiešām žēl, ka es ievelku tevi šai lietā, bet tu esi vienīgā…
Fela enerģiski savēcināja rokas. Beidz par to runāt! Es tev jau teicu, lai tu runā ar mani, kad vien tev vajadzīgs pakalpojums, un priecājos, ka tu to dari.
- Es priecājos, ka tu priecājies, es teicu. Ja tu mani šai sakarā izpestīsi, tad es kļūšu tavs parādnieks. Es pamazām apgūstu Arhīvu pārmeklēšanas gudrības, tomēr esmu vēl jauns un zaļš.
Fela apstiprinoši pamāja. Lai apgūtu “Krātuves” iemaņas, ir vajadzīgi gadi. Tā ir gluži kā vesela pilsēta.
Es pasmaidīju. Tieši tā es jūtos. Neesmu šajā pilsētā dzīvojis tik ilgi, lai būtu iepazinis visus taisnākos ceļus.
Fela mazliet saviebās. Un es nojaušu, ka tev tādi būs vajadzīgi. Ja Kilvins patiešām uzskata, ka sigaldrija ir bīstama, tad lielākā daļa tev vajadzīgo grāmatu atrodas viņa privātajā bibliotēkā.
Jutu, ka man uzgulst vilšanās mākonis. Privātajā bibliotēkā?
- Visiem maģistriem ir savas privātās bibliotēkas, Fela lietišķi paskaidroja. Es zinu šo to no alķīmijas, tāpēc palīdzu atrast grāmatas ar formulām, kuras Mandrags negribētu nodot nevēlamās rokās. Skrīvi, kuri pārzina sigaldriju, to pašu dara attiecībā uz Kilvinu.
- Bet tad jau tam visam nav vairs jēgas! es teicu. Ja Kilvins visas attiecīgās grāmatas ir ieslēdzis savos plauktos, man nav iespējas atrast to, ko es meklēju.
Fela pasmaidīja un papurināja galvu. Šī sistēma nav perfekta. Tikai aptuveni trešā daļa no Arhīvu krājumiem ir iekļauta sistemātiskos katalogos. Tas, ko tu meklē, visticamāk, joprojām atrodas kaut kur “Krātuvē”. Galvenais ir to atrast.
- Man nebūtu vajadzīga pat visa shēma, es teicu. Ja es zinātu kaut vai dažas atbilstošās rūnas, droši vien pārējo es spētu izprātot pats.
Fela uzmeta man noraizējušos skatienu. Vai tas būtu gudri darīts?
- Gudrība ir greznība, ko es nevaru atļauties, es teicu. Vilems un Simmons jau divas naktis ir sēdējuši pie manis sardzē. Viņi nevar pārmaiņus sargāt mani vēl nākamos desmit gadus.
Fela dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. Labi. Mēs varam sākt ar katalogos iekļautajām grāmatām. Varbūt tas, kas tev vajadzīgs, ir paslīdējis skrīviem garām.
Mēs izvēlējāmies vairākus dučus grāmatu par sigaldriju un apmetāmies nomaļā ceturtā stāva lasāmkambarī. Tad sākām tās citu pēc citas pārlapot.
Mēs sākām ar cerību atrast pilnīgu gramma shēmu, tomēr, stundām ritot, mūsu cerības sašaurinājās. Ja neatradīsim veselu shēmu, varbūt uziesim kādas shēmas aprakstu. Varbūt kādu norādi uz izmantotajām rūnām. Varbūt vienas atsevišķas rūnas nosaukumu. Mājienu. Pavedienu. Kādu drumstalu. Gabaliņu no risināmās mīklas.
Aizvēru pēdējo grāmatu no visām, ko bijām atnesuši uz mazo lasītavu. Vāki ar cienīgu būkšķi sakļāvās ap lapām.
- Nekā? Fela gurdi jautāja.
- Nekā. Es ar abām plaukstām saberzēju seju. Vai es neesmu veiksminieks?
Fela paraustīja plecus un mazliet saviebās, tad piešķieba galvu uz sāniem, lai izvingrinātu stīvo kaklu. Bija vien jāsāk ar visredzamāko, viņa teica, bet šīs ir tās pašas vietas, ko skrīvi ir daudzkārt pārcilājuši Kilvina vajadzībām. Mums jārokas dziļāk.
Es izdzirdēju tālīnu zvana torņa skaņu un pārsteigts satrūkos, saskaitījis sitienus. Mēs bijām darbojušies vairāk nekā četras stundas. Tu esi nokavējusi nodarbību, es teicu.
- 11 bija tikai ģeometrija, Fela atbildēja.
- Tu esi vienkārši brīnišķīga! es sacīju. Un ko vislabāk būtu darīt tālāk?
- Lēni un ilgi ķemmēt “Krātuvi”, viņa teica. Bet tas būtu līdzīgi zelta meklēšanai. Neskaitāmas stundas, turklāt abiem kopā, lai mēs katrs neatkārtotu vienu un to pašu.
- Es varu atvest palīgā Vilemu un Simmonu, es ierosināju.
- Vilems šeit strādā, Fela atbildēja, bet Simmons nekad nav bijis skrivs, un viņš droši vien tikai maisīsies pa kājām.
Es izbrīnījies paskatījos uz viņu. Vai tu Simmonu labi pazīsti?
- Ne visai, Fela atzinās. Esmu tikai redzējusi pa gabalu.
- Tu viņu nenovērtē, es teicu. Viņš ir ļoti lādzīgs. Labsirdīgs, bet daudzi to uzskata par vājuma pazīmi. Un viņš ir apmierināts, bet daudzi to uzskata par muļķības izpausmi.
- Es tā nedomāju, Fela iebilda.
- Zinu, es sacīju, berzēdams seju. Piedod! Pēdējās dienas man ir bijušas grūtas. Biju iedomājies, ka Universitāte būs citāda nekā pārējā pasaule, taču šeit viss ir tāpat kā citur: cilvēki klanās iedomīgiem, rupjiem kretīniem kā Ambrozs, bet lāga dvēseles kā Simmons nicīgi uzlūko par vientiešiem.
- Pie kuriem piederi tu? Fela smaidīdama vaicāja, likdama kaudzē grāmatas. Pie iedomīgiem kretīniem vai pie lāga dvēselēm?
- To es papētīšu vēlāk, es atbildēju. Pagaidām man ir steidzamākas rūpes.
DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA . uzticēšanās
KAUT GAN es biju gandrīz pārliecināts, ka Devi nav vaininiece ļaunprātībai pret mani, būtu muļķīgi aizmirst to apstākli, ka viņas rīcībā bija manas asinis. Tāpēc, kad kļuva skaidrs, ka gramma izgatavošanai vajadzēs daudz laika un enerģijas, nospriedu, ka jāaiziet turp un jāpārliecinās, ka viņa patiešām nav atbildīga par notikušo.
Diena bija nejauka un auksta, pūta drēgns vējš, kas dzēla cauri visam apģērbam. Man nebija ne cimdu, ne cepures, tāpēc uzvilku uz galvas kapuci un, savilcis apmetni ciešāk ap pleciem, paslēpu tajā rokas.
Uz Akmens tilta man prātā iešāvās jauna doma: varbūt kāds ir nozadzis Devi manas asinis? Tāda iespēja šķita ticamāka par citām. Man vajadzēja pārliecināties, ka pudelīte ar manām asinīm atrodas drošībā. Ja tā joprojām būs pie Devi un nebūs aiztikta, es zināšu, ka viņa šajos notikumos nav iesaistīta.
Aizgājis līdz Imres rietumu daļai, es apstājos kādā krodziņā, lai izdzertu nelielu alus kausu un sasildītos pie uguns. Pēc tam devos tālāk pa tagad jau pazīstamo šķērsielu un uzkāpu pa šaurajām kāpnēm aiz skārņa. Par spīti aukstumam un nesenajam lietum, gaisā joprojām valdīja sastāvējušu tauku smaka.
Es dziļi ievilku elpu un pieklauvēju pie durvīm.
Pēc mirkļa tās pavērās, un šaurajā spraugā parādījās Devi seja. A, sveiks! viņa teica. Vai tu nāc darīšanās vai izklaides pēc?
- Galvenokārt darīšanās, es atbildēju.
- Žēl gan! Viņa atvēra durvis plašāk.
Ieiedams istabā, es paklupu pār slieksni, neveikli uzgrūdos viņai virsū un uz brīdi pieķēros viņai pie pleca, lai atgūtu līdzsvaru. Piedod! es samulsis atvainojos.
- Tu izskaties briesmīgi, Devi teica, aizbultēdama durvis. Ceru, ka nenāc vēlreiz aizņemties naudu! Es neaizdodu cilvēkiem, kuri izskatās kā pēc triju dienu plostošanas.
Es gurdi atlaidos krēslā. Atnesu tavu grāmatu, es sacīju, izņemdams to no apmetņa apakšas un nolikdams uz viņas rakstāmgalda.
Devi pamāja ar galvu un mazliet pasmaidīja. Un ko tu domā par veco labo Malkafu?