- Sauss. Liekvārdīgs. Garlaicīgs.
- Un bilžu ari tur nav, viņa sausi noteica. Bet tas nav svarīgi.
- Viņa teorijas par percepciju kā aktīvu spēku ir diezgan interesantas, es atzinu. Bet viņš raksta tā, it kā baidītos, ka lasītājs viņu patiešām var saprast.
Devi piekrītoši pamāja un savilka lūpas. Apmēram tā likās arī man. Pastiepusies pār galdu, viņa pievilka grāmatu sev tuvāk. Un kāda tev šķita nodaļa par propriocepciju?
- Man šķita, ka viņš smeļ argumentus no dziļas nezināšanas akas, es atbildēju. “Medikā” esmu redzējis cilvēkus ar amputētām rokām vai kājām. Domāju, ka Malkafs tādus nav redzējis.
Uzmanīgi vēroju Devi, cenzdamies pamanīt viņā varbūtēju vainas apziņu, neapzinātu mājienu, ka viņa ir veikusi ļaunprātīgas darbības pret mani. Tomēr nekā tāda es neredzēju. Viņa izskatījās gluži ikdienišķa, tikpat moža un atjautīga kā vienmēr. Taču es biju uzaudzis aktieru vidū. Zinu, cik daudzveidīgas ir iespējas noslēpt savas patiesās jūtas.
Devi pārspīlētās bažās savilka uzacis. Tu izskaties briesmīgi nopietns! Par ko tu domā?
- Man ir daži jautājumi, es izvairīgi atbildēju. Nebija patīkami uzsākt šo sarunu. Bet tie nav par Malkafu.
- Mani ir nogurdinājuši komplimenti manam intelektam! Devi atspiedās pret atzveltni un izstiepa rokas virs galvas. Kad es beidzot atradīšu jauku puisi, kurš vienkārši grib mani pašu? Viņa tīksmīgi izstaipījās, bet tad aprāvās un neizpratnē paskatījās uz mani. Es gaidu atjautīgu atbildi. Parasti tev tās padodas ātrāk.
Es vārgi pasmaidīju. Man ir pārāk pilna galva. Šodien laikam nespēšu ar tevi mēroties.
- Nekad neesmu domājusi, ka tu atjautībā spētu mēroties ar mani! Devi atmeta. Tomēr drusku paķircināties man palaikam patīk. Viņa saliecās uz priekšu un uzlika rokas uz galda. Kas tie ir par jautājumiem?
- Vai tu Universitātē daudz nodarbojies ar sigaldriju?
- Tātad personīgi jautājumi. Viņa sarauca pieri. Nē, sigaldrija man nepatika. Pārāk daudz sīkas skrubināšanās, lai tā būtu manā gaumē.
- Tu nemaz neizskaties pēc sievietes, kurai nepatiktu reizēm ap šo to paskrubināties, es teicu, izmocīdams smaidu.
- Tas jau ir labāk, Devi atzinīgi sacīja. Es zināju, ka tu to spēj.
- Tad j au laikam tev neatradīsies grāmatas par padziļinātu sigaldriju? es jautāju. No tādām, kas Re’lariem Universitātē nav pieejamas?
Devi papurināja galvu. Nē. Bet man ir daži vērtīgi materiāli par alķīmiju. Tādi, ko tu nekad neatradīsi savos dārgajos Arhīvos. Izrunājot pēdējo vārdu, viņas balsi ieskanējās nepārprotams rūgtums.
Tad manā prātā viss nostājās savās vietās. Devi nekad nebūtu tik neuzmanīga, lai Jautu kādam nozagt manas asinis. Un viņa tās nepārdotu, lai iegūtu ātru pejņu. Nauda viņai nebija vajadzīga. Un viņa neturēja ļaunu prātu uz mani.
Taču Devi pārdotu visu iespējamo, lai iekļūtu Arhīvos.
- Dīvaini, ka tu pieminēji alķīmiju, es teicu, cik mierīgi vien spēdams. Vai tu esi dzirdējis par vielu, kuru sauc “plūmju mikslis”?
- Esmu gan! viņa bezrūpīgi atbildēja. Tas ir nejauks maisījums. Domāju, ka man ir recepte. Viņa mazliet pagrieza krēslu, lai ieskatītos plauktos. Vai gribi to redzēt?
Devi seja viņu nenodeva, taču pienācīgs treniņš ikvienam ļauj valdīt pār saviem vaibstiem. Ari viņas ķermeņa valoda neraidīja nekādas zīmes. Jaušams bija vienīgi neliels sasprindzinājums plecos un tikko jaušama vilcināšanās.
Tomēr Devi nodeva viņas acis. Līdzko es pieminēju plūmju miksli, pamanīju tajās iezibamies uguntiņu. Tā nebija tikai atskārsme. Tā bija vainas apziņa. Protams! Viņa ir pārdevusi recepti Ambrozam!
Un kāpēc lai viņa to nedarītu? Ambrozs bija augsta līmeņa skrivs. Viņš varēja ievest Devi Arhīvos. Sasodīts, ar viņa līdzekļiem un iespējām nebūtu jāpūlas darīt pat to! Visi zināja, ka Lorrens palaikam piešķir atjauju izmantot Arhīvus ari cilvēkiem ārpus Arkanuma, it sevišķi tad, ja viņu patroni ir gatavi bruģēt ceju ar dāsnu ziedojumu. Lai sariebtu man, Ambrozs reiz bija nopircis veselu viesnīcu. Cik viņš būtu ar mieru maksāt, lai iegūtu manas asinis?
Nē. Vilemam un Simmonam bija taisnība. Ambrozs nebija tāds cilvēks, kurš smērētu rokas tur, kur no tā iespējams izvairīties. Daudz vienkāršāk viņam būtu nolīgt šim darbam Devi. Viņa jau bija izslēgta no Universitātes. Viņa neko nevarēja zaudēt, bet iegūt varēja visus Arhīvu noslēpumus.
- Nē, paldies! es teicu. Ar alķīmiju es nenodarbojos. Dziļi ievilku elpu un nolēmu runāt atklātu valodu. Bet es gribu redzēt savas asinis.
Devi sejas izteiksme acumirkli sastinga. Mute joprojām smaidīja, bet acis bija ledainas. Kā, lūdzu? Bet tas nebija jautājums.
- Man jāredz asinis, ko es šeit atstāju pie tevis, es teicu. Man jāredz, vai tās ir drošībā.
- Diemžēl tas nav iespējams. Smaids pilnīgi pazuda no Devi sejas, un mute savilkās šaurā, taisnā svītrā. Tas neiederas manos darījumos. Turklāt, vai tu domā, ka esmu tik dumja, lai glabātu tās šeit?
Sajutu pakrūtē mokošu nelabumu un joprojām nespēju ticēt. Mēs varam aiziet uz vietu, kur tu tās glabā, vienalga, kur tas būtu, es mierīgi teicu. Kāds pret mani veic ļaunprātīgas darbības. Man jāpārliecinās, vai manām asinīm nav piekļuvis svešinieks. Tas ir viss.
- It kā es būtu ar mieru tev rādīt, kur es tās glabāju! Devi indīgi atcirta. Tev kāds ir iesitis pa galvu vai izdarījis ko tamlīdzīgu?
- Diemžēl man jāuzstāj.
- To tu vari darīt! Devi raudzījās manī ar naidīgu skatienu. Uzstāj vesels! Tas neko nemainīs.
Tātad tomēr viņa! Atteikumam un slēpšanai nevarēja būt nekādu citu iemeslu. Ja tu atsakies tās rādīt, es turpināju, cenzdamies runāt pēc iespējas rāmāk un bezkaislīgāk, man jātic, ka tu esi vai nu pārdevusi manas asinis, vai kaut kāda iemesla dēļ esi pagatavojusi manu atdarinājumu.
Devi atlaidās dziļāk krēslā un izteiksmīgā vienaldzībā sakrustoja rokas uz krūtīm. Tu vari ticēt, kādām muļķībām vien vēlies! Savas asinis tu redzēsi tad, kad nokārtosi manu parādu, un ne mirkli agrāk.
Es izvilku no apmetņa apakšas vaska lelli un noliku roku uz galda, lai viņa to varētu redzēt.
- Vai tā esmu domāta es? Devi iesmējās. Ar tādiem gurniem? Tomēr jautrie vārdi bija tikai čaula, instinktīva reakcija. Viņas balss bija salta un dusmīga. Viņas skatiens bija ledains.
Ar otru roku es izvilku īsu, iesarkani blondu matu un piespiedu to lellei pie galvas. Devi plauksta neviļus pieskārās pašas matiem, un viņas sejā parādījās satriekta izteiksme.
- Kāds man atkārtoti uzbrūk, es teicu. Man jāpārliecinās, vai manas asinis…
Kad es šoreiz pieminēju asinis, redzēju, ka Devi acis mirkli pievēršas vienai no rakstāmgalda atvilktnēm. Viņas pirksti mazliet noraustījās.
Mūsu skatieni sastapās. Nedari to! es drūmi teicu.
Devi roka zibenīgi noslīdēja pie atvilknes un atrāva to vaļā.
Es ne mirkli nešaubījos, ka atvilktnē atrodas mans atdarinājums. Nedrīkstēju pieļaut, ka viņa to paņem. Koncentrējos un nomurmināju sasaisti.
Devi roka spēji sastinga pusceļā uz atvērto atvilktni.
Es nebiju darījis neko tādu, lai viņai kaitētu. Nebija dedzināšanas, nebija sāpju, nebija nekā tāda, ko viņa pēdējo dienu laikā bija darījusi man. Šī bija sasaiste, kas tikai atņēma kustību spēju. Kad iegriezos krogā sasildīties, es no kamīna biju paņēmis šķipsnu pelnu. Tas nebija labākais avots un atradās tālāk, nekā es vēlētos, tomēr tas bija vairāk nekā nekas.
Tomēr tā noturēt viņu es varēju tikai dažas minūtes kamēr paņemtu no kamīna tik daudz karstuma, lai uguns nodzistu. Bet ar tām vajadzēja pietikt, lai piespiestu Devi pateikt man patiesību un atdot viņas pagatavoto lelli.