Plati iepletusi acis, Devi izmisīgi mēģināja pakustēties. Kā tu uzdrīksties! viņa iekliedzās. Kā tu uzdrīksties!
- Kā tu uzdrīksties! es saniknots izgrūdu. Nesaprotu, kā varēju tev uzticēties! Aizstāvēju tevi pret saviem draugiem… Es aprāvos, jo notika kaut kas neiedomājams. Par spīti manai sasaistei. Devi sāka kustēties, un viņas roka lēni virzījās uz vaļējās atvilktnes pusi.
Pastiprināju koncentrēšanās spēku, un Devi roka sastinga. Pēc brīža tā atkal sāka kustēties un ieslīdēja atvilktnē. Es nespēju tam noticēt.
- Tu iedomājies, ka vari atnākt šurp un man draudēt? Devi iešņācās, un viņas seja bija pārvērtusies naida maskā. Tu domā, ka es nepratīšu par sevi parūpēties? Es kļuvu par Re’laru, pirms mani izmeta no turienes, tu sīkais nejēga! Es to nopelnīju! Mans Alars ir kā okeāns vētrā. Viņas roka gandrīz vairs nebija redzama.
Jutu, ka manu pieri pārklāj lipīgi sviedri, un es sašķēlu savu prātu vēl trijās daļās. Nomurmināju vajadzīgos vārdus vēlreiz, likdams katrai daļai veidot atsevišķu sasaisti un koncentrēties uz viņas sastindzināšanu. Vilku karstumu no sava ķermeņa un jutu, ka manas rokas pārņem aukstums. Tās bija piecas sasaistes vienlaikus. Mana galējā robeža.
Devi kļuva nekustīga kā akmens, tomēr dziļi, dobji iesmējās un pasmīnēja. 0 jā, tu esi lielisks! Tagad es gandrīz ticu stāstiem par tevi. Bet kāpēc tu iedomājies, ka spēj to, ko nespēja pat Elksa Dals? Kā tev šķiet, par ko mani izslēdza no Universitātes? Viņi baidījās no sievietes, kura jau otrajā gadā spēja mēroties ar maģistru! Gaišie, sviedros samirkušie mati lipa viņai pie pieres. Viņa sakoda zobus, un ļaunīgā, apņēmīgā seja kļuva gluži mežonīga. Viņas roka atkal sakustējās.
Tad Devi ar spēju, strauju kustību izvilka roku no atvilktnes, it kā izrautu to no muklāja. Viņa uzmeta uz galda kaut ko apaļu un metālisku, un lampas liesma noplandījās un sarāvās. Tas nebija mans atdarinājums. Tā nebija pudelīte ar manām asinīm.
- Tu, pretekli! viņa iesaucās gandrīz vai dziedošā balsi. Tu iedomājies, ka es neesmu gatava tādiem izlēcieniem? Tu iedomājies, ka esi pirmais, kurš mēģina mani pieveikt? Viņa pagrieza metāla lodes augšdaļu. Tā skanīgi noklikstēja, un viņa lēni atvilka roku. Par spīti visiem pūliņiem, es nespēju apturēt viņas kustības.
Tad es pazinu ierīci, kuru Devi bija izņēmusi no atvilktnes. Par tādām es biju mācījies iepriekšējā dimestri pie Maneta. Kilvins tās sauca par “autonomiem eksotermiskiem akseleratoriem”, bet visiem citiem tie bija vienkārši “kabatu sildītāji” vai “apaļkārbas”.
Tajos bija petroleja, ligroins vai cukurs. Līdzko šādu ierīci aktivizēja, degviela tajos sāka degt un piecas minūtes izdalīja tik daudz karstuma kā ēzes uguns. Pēc tam to vajadzēja izjaukt, iztīrīt un piepildīt no jauna. Tas bija neērts un bīstams darinājums, kas straujās degšanas un atdzišanas dēļ viegli varēja salūzt. Taču īsu brīdi tas nodrošināja simpātistam vesela ugunskura enerģiju.
Es iegāju Akmens Sirdī un atšķēlu vēl vienu prāta daļu, nomurminādams sasaisti. Pēc tam mēģināju vēl septīto, tomēr cietu neveiksmi. Jutos paguris un samocīts. Saltums spiedās manī arvien dziļāk, un pēdējo dienu laikā es biju daudz pārcietis. Tomēr sakodu zobus un piespiedu sevi klusi nomurmināt vajadzīgos vārdus.
Devi, šķiet, pat nepamanīja sesto sasaisti. Kustēdamās tik lēni kā pulksteņa rādītājs, viņa norāva sev no piedurknes vaļīgu diegu. No ierīces atskanēja čerkstoša, metāliska skaņa, un karstums sāka plūst trīsošiem viļņiem.
- Man pašlaik nav jēdzīgas saiknes ar tevi, Devi teica, un viņas roka ar atrauto diegu lēni slīdēja atpakaļ pie apaļkārbas. Bet, ja tu tūlīt neatbrīvosi savu sasaisti, es izmantošu šo, lai sadedzinātu pēdējo skrandu tev mugurā un smaidot noskatīšos, kā tu brēksi!
Savādi, kādas domas mēdz uzzibēt galvā šādās situācijās. Mana pirmā doma nebija tāda, ka es cietīšu smagus apdegumus. Mana pirmā doma bija tāda, ka bojā ies Felas dāvātais apmetnis un man paliks tikai divi krekli.
Uzmetu zibenīgu skatienu Felas rakstāmgaldam, kura virsmā apkārt velnišķajai ierīcei jau veidojās burbuļojošas lakas gredzens. Jutu sejā strāvojam karstumu.
Es zinu, kad jāsamierinās ar sakāvi. Pārtraucu sasaistes, vieglā reibonī juzdams, ka nošķirtās prāta daļas atkal saslīd kopā.
Devi iztaisnoja plecus. Laid to vaļā! viņa teica.
Atvēru plaukstu, un vaska lelle nevarīgi nokrita uz galda. Paliku sēžam, rokas salicis klēpī, un nekustējos, vairīdamies viņu izbiedēt vai apdraudēt.
Devi piecēlās un pārliecās pāri galdam. Pastiepusi roku, viņa ielaida pirkstus man matos, tad savilka tos dūrē un izrāva šķipsnu. Pret savu gribu es iesmilkstējos.
Devi apsēdās, paņēma vaska lelli un apmainīja savus matus pret vairākiem manējiem. Tad viņa nomurmināja sasaisti.
- Devi, tu nesaproti! es izdvesu. Man tikai vajadzēja…
Sasaistīdams Devi, es biju koncentrējies uz viņas rokām un kājām.
Tas ir visiedarbīgākais veids, kā apturēt otra kustības. Biju izmantojis visu izmantojamo siltumu un nevarēju tērēt enerģiju vairs nekam citam.
Taču Devi rīcībā pašlaik bija siltuma rezerve, un viņas sasaiste bija kā dzelzs spīles. Nespēju pakustināt ne rokas, ne kājas, ne žokļus, ne mēli. Tik tikko spēju elpot, vilkdams sīkas, seklas ieelpas, kas neprasīja krūškurvja kustības. Sajūta bija briesmīga, it kā kāds būtu sažņaudzis manu sirdi.
- Es tev uzticējos. Devi balss bija klusa un skarba kā smalks ķirurga zāģis, kas atdala amputējamu kāju. Es tev uzticējos! Viņa uzmeta man skatienu, kas pauda neslēptu naidu un riebumu. Pie manis patiešām bija atnācis kāds, kurš interesējās, vai varētu nopirkt tavas asinis. Par piecdesmit pieciem talantiem. Es viņu aizraidīju projām. Es pat noliedzu, ka tevi pazīstu, jo mums ar tevi bija darījumu attiecības. Es godīgi ievēroju savus līgumus.
Kurš? Man gribējās iekliegties. Taču es spēju izdvest vienīgi neartikulētu ūhūhūū.
Devi paskatījās uz vaska lelli sev rokā un pēc tam uz apaļkārbu, kas veidoja tumšu apli uz viņas galda. Tagad mūsu lietišķās attiecības ir galā, viņa ledaini teica. Es pieprasu, lai tu atdod parādu. Līdz dimestra beigām tev jāatmaksā man visa nauda. Deviņi talanti. Ja nokavēsi kaut vai pussekundi, es pārdošu tavas asinis, lai atgūtu savu ieguldījumu un tiktu no tevis vaļā.
Viņa nenovērsa no manis savu salto skatienu. Tas ir labāk, nekā tu būtu pelnījis. Tavas asinis joprojām ir pie manis. Ja tu vērsīsies pie Universitātes maģistriem vai Imres konstebliem, tev būs ārkārtīgi jānožēlo.
Tagad no galda virsmas augšup cēlās dūmi, un Devi pacēla roku ar lelli virs čerkstošās ierīces metāla. Viņa klusi nomurmināja vārdus, un es jutu visā ķermenī iestrāvojam karstumu. Sajūta bija tieši tāda kā dažu pēdējo dienu drudža uzplūdu laikā.
- Kad es atbrīvošu šo sasaisti, tu teiksi: “Es saprotu, Devi.” Un pēc tam iesi projām. Dimestra beigās tu atsūtīsi kādu ar naudu, ko esi man parādā. Pats tu vairs nedrīksti nākt šurp. Es nekad tevi vairs negribu redzēt.
Devi paskatījās uz mani ar tādu nicinājumu, ka man pārskrien tirpas, to atceroties. Tad viņa raidīja man spļāvienu, un sīkas siekalu piles trāpīja apaļkārbai un šņākdamas pārvērtās tvaikos. Ja es tevi kādreiz redzēšu kaut vai ar acs kaktiņu, tev klāsies ļoti bēdīgi!
Viņa pacēla vaska lelli virs galvas, tad strauji nosvieda to uz galda un uzlika tai virsū plaukstu. Ja es būtu spējis sarauties vai panikā iekliegties, tas noteikti būtu noticis.