Vaska atveidojums nodrebēja, rokas un kājas nokrita, galva atšķēlās un, aizripojusi pāri galdam, nokrita uz grīdas. Es sajutu spēju grūdienu.
it kā būtu nokritis no vairāku pēdu augstuma uz akmens grīdas. Tas bija baigi, bet ne tik ļauni, kā varēja gaidīt. Cauri šausmām es kaut kur dziļumos izjutu bijīgu apbrīnu par viņas precizitāti un kontroles spēju.
Sasaiste, kas bija turējusi mani gūstā, pazuda, un es dziļi ievilku elpu. Es saprotu, Devi, es teicu, bet vai varētu…
- ĀRĀ! viņa iekliedzās.
Es devos ārā. Man patiktu sacīt, ka darīju to ar pašcieņu, taču tā nebūtu patiesība.
DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . spiediens
VILEMS UN Simmons gaidīja mani Ankera kroga zāles tālākajā kaktā. Es aiznesu turp divas krūzes alus un paplāti ar svaigu maizi un sviestu, sieru un augļiem un bļodiņas ar biezu, karstu zupu, kurā bija bagātīga vēršgaļas un rāceņu deva.
Vilems ar plaukstu saberzēja vienu aci. Aiz tumšās keldieša ādas jautās tāds kā sakritums, bet nekā citādi trīs maz gulētās naktis nelika sevi manīt. Kas šis ir par īpašu gadījumu?
- Gribu tikai palīdzēt jums uzturēt enerģiju, es atbildēju.
- Tur es esmu tev priekšā, sacīja Simmons. Sublimācijas lekcijas laikā es veselīgi nosnaudos. Zem acīm viņam bija jaušamas nelielas tumšas ēnas, tomēr kopumā viņš izskatījās itin možs.
Vilems sāka likt ēdienu šķīvī. Tu teici, ka tev esot jaunumi. Kādi tie ir?
Dažādi, es atbildēju. Ko jūs gribat dzirdēt vispirms: labo vai slikto ziņu?
- Vispirms labāk slikto, Simmons atbildēja.
- Kilvins atsakās dot man plānus, kas vajadzīgi, lai es pagatavotu pats sev grammu. Tas ir iesaistītās sigaldrijas dēļ. Asiņu un kaulu rūnas, un tā tālāk. Viņš uzskata, ka Re’lariem tās mācīt ir bīstami.
Simmona acis ziņkāri iezibējās. Vai viņš paskaidroja, kāpēc?
- Nē, nepaskaidroja, es sacīju. Tomēr varu iedomāties. Es tās varētu izmantot, lai pagatavotu dažādas nelāgas lietas. Piemēram, mazu metāla disku, kurā ir caurums. Ja tādā iepilina kāda asinis, ar tā palīdzību var sadedzināt upuri dzīvu.
- Ak Dievs, cik baismīgi! Simmons izdvesa un nolika karoti. Vai tu vispār spēj domāt par kaut ko jauku?
-Jebkurš Arkanuma biedrs spētu izdarīt to pašu ar galvenajām simpātijas prasmēm, Vilems atgādināja.
- Tur ir liela atšķirība, es teicu. Līdzko es būtu pagatavojis tādu rīku, to varētu izmantot jebkurš. Un daudzas reizes.
- Galīgs murgs! Simmons iesaucās. Kāpēc lai kāds gribētu kaut ko tādu gatavot?
- Naudas dēļ, drūmi sacīja Vilems. Cilvēki vienmēr ir darījuši nejēdzības naudas dēļ. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani. Piemēram, aizņēmušies naudu no asinskāriem gattesor.
- Te mēs nonākam pie manas otrās ziņas, es, neveikli juzdamies, teicu. Es biju pie Devi.
- Viens pats? Simmons noprasīja. Vai tu esi galīgi stulbs?
- Jā, es atbildēju. Bet ne tādā ziņā, kā tu domā. Tikšanās izvērtās diezgan nepatīkama, bet tagad vismaz es skaidri zinu, ka viņai nav sakara ar šiem uzbrukumiem.
Vilems sarauca pieri. Ja tā nav viņa, kurš cits tas var būt?
- Uz to ir tikai viena jēdzīga atbilde, es teicu. Tas ir Ambrozs.
Vilems papurināja galvu. Par to mēs jau runājām. Ambrozs nekad
tā neriskētu. Viņš…
Pacēlu roku, lai viņu pārtrauktu. Ambrozs nekad neriskētu veikt ļaunprātību pret mani, es piekritu. Bet, manuprāt, viņš nezina, kuram uzbrūk.
Vilems aizvēra muti un centās pārdomāt dzirdēto.
Es turpināju: Padomā labi! Ja Ambrozs nojaustu, ka tas esmu es, viņš iesniegtu maģistriem apsūdzību pret mani. Tā viņš ir darījis jau agrāk. Es paberzēju pārsieto roku. Viņi atklātu manus ievainojumus, un es būtu iekritis.
Vilems pievērsa skatienu galdam. Kraem, viņš teica. Tur ir sava jēga. Viņam varētu būt aizdomas, ka tu esi nolīdzis zagli, bet diez vai viņš pieļauj iespēju, ka tu biji ielīdis pie viņa pats. Jo viņš nekad tā nedarītu.
Es pamāju ar galvu. Droši vien viņš cenšas atrast to, kurš bija ielauzies viņa istabās. Vai vismaz vēlas tam kaut cik atriebties. Tas izskaidro, kāpēc šie uzbrukumi pastiprinās. Varbūt viņam ir aizdomas, ka zaglis aizbēdzis uz Imri vai Tarbeanu.
- Mums jāziņo maģistriem! sacīja Simmons. Lai tie šovakar pārmeklē viņa istabas! Par to viņu nopērs un izslēgs. Simmona sejā parādījās plats, ļaunīgs smaids. Ak Dievs, es maksātu desmit talantus, ja man Jautu paņemt pātagu!
Mani sasmīdināja viņa asinskārīgais tonis. Vajadzēja pamatīgu iemeslu, lai izvilinātu virspusē Simmona dabas ļaunāko daļu, bet, ja tas reiz notika, tad atpakaļceļa vairs nebija. To mēs nevaram, Sim.
Simmons veltīja man ļoti neticīgu skatienu. Tu taču nerunā nopietni! Pēc tādām izdarībām viņu nedrīkst palaist sveikā!
- Visupirms izslēgtu mani par ielaušanos viņa istabās. “Par nepiedienīgu uzvedību”.
- Par to tevi neizslēgtu, Simmons teica, taču viņa balss nepavisam neskanēja pārliecinoši.
- Es negribu riskēt, es sacīju. Hemme mani ienīst. Branders iet Hemmes pavadā. Un es joprojām esmu Lorrena melnajā sarakstā.
- Un viņš joprojām spēj tēlaini izteikties, Vilems nomurmināja.
- Tātad trīs balsis pret mani ir pavisam drošas.
- Es domāju, ka tu nepietiekami novērtē Lorrenu, sacīja Vilems.
- Tomēr tev ir taisnība. Tevi izslēgtu. Kaut vai tādēļ, lai nogludinātu attiecības ar baronu Džekisu.
Simmons paskatījās uz Vilemu. Vai tu patiešām tā domā?
Vilems apstiprinoši pamāja. Iespējams, ka Ambrozu nemaz neizslēgtu, viņš teica. Ambrozs ir Hemmes mīlulis, un maģistri zina, ka viņa tēvs var sagādāt Universitātei lielas nepatikšanas. Vilems nicīgi nošņaukājās. Iedomājieties, kādas cūcības Ambrozs varēs pastrādāt, kad stāsies tēva vietā! Vilems nolaida skatienu un papurināja galvu.
- Es piekrītu Kvoutam, Sim.
Simmons gari un gurdi nopūtās. Brīnišķīgi! viņš noteica. Tad, piemiedzis acis, viņš paskatījās uz mani. Es tev jau teicu! No paša sākuma teicu, lai tu liec Ambrozu mierā! Ielaisties ķildā ar viņu ir tikpat kā iekāpt lāču lamatās.
- Lāču lamatās? es domīgi pārjautāju.
Viņš enerģiski pamāja ar galvu. Kāja ieiet iekšā viegli, bet ārā vairs nekādi nav dabūjama.
- Lāču lamatas, es atkārtoju. Tieši tas man vajadzīgs.
Vilems drūmi iesmējās.
- Pavisam nopietni, es teicu. Kur es varu dabūt lāču lamatas?
Vilems un Simmons dīvaini paskatījās uz mani, un es nolēmu neizaicināt likteni. Tas bija tikai joks, es meloju, negribēdams sarežģīt stāvokli vēl vairāk. To, kas man vajadzīgs, es varēju atrast pats.
- Mums jābūt pilnīgi drošiem, ka vainīgais ir Ambrozs, Vilems teica.
Es piekritu. Ja nākamajās uzbrukuma reizēs viņš būs ieslēdzies
savās istabās, tas būs pietiekami drošs apliecinājums.
Saruna pierima, un kādu laiku mēs ēdām klusēdami, katrs nogrimis savās domās.
- Nu labi! Simmons teica, šķiet, nonācis pie kāda secinājuma. Nekas nav īpaši mainījies. Tev joprojām ir vajadzīgs gramms. Taisnība? Viņš paskatījās uz Vilemu, kurš piekrītoši pamāja, tad atkal pievērsās man. Ašāk saki savu labo ziņu, kamēr man vēl ir pacietība klausīties!
Es pasmaidīju. Fela piekrita palīdzēt man pārmeklēt Arhīvus, lai atrastu gramma shēmu. Es ar izteiksmīgu žestu pamāju uz abiem draugiem. Ja jūs abi mums piebiedrotos, tas jums nozimētu garas cītīga darba stundas ciešā saskarē ar visskaistāko sievieti šajā Omethi upes pusē.