- Es varētu atlicināt laiku, Vilems nevērīgi sacīja.
Simmons pasmīnēja.
* * *
Tā sākās mūsu kopīgie meklējumi Arhīvos.
Interesanti, ka sākumā tā bija gandrīz vai izklaide, tāda kā rotaļa. Mēs visi četri izklīdām pa dažādām Arhīvu vietām, tad atkal sanācām kopā un četratā pārlapojām atrastās grāmatas. Vairākas stundas pagāja čalojot un jokojot, un mums sagādāja prieku izaicinošais mērķis un pārējo klātbūtne.
Bet, stundām pārtopot neauglīgu meklējumu dienās, pacilātība pamazām zuda, atstājot tikai drūmu apņēmību. Vilems un Simmons naktīs joprojām sēdēja pie manis sardzē, aizstāvēdami mani ar savu Alaru. Daudzas naktis viņi pārlaida, neizgulējušies, kā nākas, un kļuva drūmi un ērcīgi. Es saīsināju savus miega periodus līdz piecām stundām, lai viņiem klātos kaut cik vieglāk.
Parastos apstākļos piecas miega stundas man būtu pietiekami daudz, taču es vēl nebiju atspirdzis pēc saviem ievainojumiem. Turklāt man pastāvīgi vajadzēja saglabāt Alaru, lai es būtu drošībā. Tas bija liels garīgo spēku patēriņš.
Trešajā meklējumu dienā es metalurģijas mācību laikā aizsnaudos. Tas ilga tikai pusminūti, līdz mana galva noslīga lejup, un es uztrūkos. Bet visu pārējo dienas daļu mani pavadīja saltas bailes. Ja Ambrozs būtu man uzbrucis tieši tajā brīdī, es varētu būt pagalam.
Kaut gan nevarēju to atļauties, es šī iemesla dēļ sāku tērēt savus trūcīgos līdzekļus, lai pirktu kafiju. Daudzas viesnīcas un kafejnīcas Universitātes tuvumā rūpējās par aristokrātiskas gaumes apmierināšanu, tāpēc kafija vienmēr bija dabūjama, taču tā nekur nebija lēta. Nālrauts izmaksātu mazāk, taču tam bija iespējamas drūmākas sekas, un es nevēlējos riskēt.
Savu cītīgo meklējumu starplaikos mēs centāmies atrast liecības, ka uzbrukumu vaininieks patiešām ir Ambrozs. Vismaz šie meklējumi bija veiksmīgāki. Vilems novēroja Ambrozu, kad tas pēc retorikas lekcijas atgriezās savās istabās, un tieši tajās reizēs man vajadzēja atvairīt sasaistītāja drebuļus. Fela noskatījās, kā viņš dodas mājās pēc pusdienām, un stundas ceturksni vēlāk es sajutu svīšanu un manas rokas un muguru durstīja karstuma adatiņas.
Vēlāk vakarā es vēroju, kā Ambrozs pēc savas darba maiņas Arhīvos atgriežas “Zelta Ponijā”. Pavisam drīz pēc tam sajutu tikko jaušamu spiedienu abos plecos un sapratu, ka viņš mēģina man iedurt. Pēc tam sekoja vairāki grūdieni intīmākās vietās.
Vilems un Simmons piekrita, ka tā nevar būt sagadīšanās: vainīgais ir Ambrozs. Un sevišķi nozīmīgs bija secinājums, ka tas, ar ko Ambrozs iedarbojas uz mani, atrodas viņa istabās.
DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . kvēle
UZBRUKUMI NEBIJA sevišķi bieži, taču tie nāca bez iepriekšēja brīdinājuma.
Piektajā dienā, kopš bijām sākuši shēmas meklējumus, Ambrozs acīmredzot jutās sevišķi aizkaitināts vai garlaikots, jo es tos piedzīvoju astoņas reizes: viens notika pamošanās brīdī Vilema istabā, divi pusdienlaikā, divi, kad “Medikā” apguvu fizionomijas mācību, un trīs nākamie sekoja cits citam ar īsiem pārtraukumiem, kad “Frakcijā” apstrādāju dzelzi.
Nākamajā dienā nebija neviena uzbrukuma. Savā ziņā tas bija pat ļaunāk. Tas nozīmēja sasprindzinātas gaidīšanas stundas.
Tā es iemācījos saglabāt tēraudcietu Alaru arī tad, kad ēdu, mazgājos, apmeklēju nodarbības un sarunājos ar skolotājiem vai draugiem. Es to saglabāju pat divkauju laikā padziļinātās simpātijas nodarbībās. Mūsu meklējumu septītajā dienā šī dalītā uzmanība un vispārējais nogurums izraisīja manu pirmo sakāvi cīņā ar diviem biedriem, un ar to beidzās mana nepārspētā divkauju dalībnieka uzvaru virkne.
Es varētu teikt, ka jutos pārāk noguris, lai par to skumtu, taču tā nebūtu gluži patiesība.
* * *
Devītajā meklējumu dienā, kad Vilems, Simmons un es atkal sēdējām mazajā lasītavā un šķirstījām grāmatas, atvērās durvis un pa tām ieslīdēja Fela. Šoreiz viņa nenesa līdzi veselu kaudzi grāmatu kā citkārt, bet turēja rokā tikai vienu grāmatu. Viņa strauji elpoja.
- Es to atradu! Fela mirdzošām acīm pavēstīja. Viņas balsī skanēja tāds satraukums, ka tā izklausījās gluži svešāda. Es atradu vajadzīgo eksemplāru! Viņa pastiepa grāmatu uz mūsu pusi, un uz platās ādas muguriņas mēs izlasījām zeltītiem burtiem iespiestu virsrakstu “FacciMoen ve Scrivani".
Par Scrivani mēs bijām uzzinājuši jau savu meklējumu sākumā. Tas bija plašs dažādu shēmu sakopojums, ko savācis sen miris artefakcijas meistars, vārdā Surthurs. Tas sastāvēja no divpadsmit sējumiem ar sīki izstrādātām diagrammām un aprakstiem. Kad bijām atraduši alfabētisko satura rādītāju, šķita, ka mūsu pūliņi ir gandrīz galā, jo tajā izlasījām rindu: “Vērtīga, sīki izstrādāta Piec-Gramma uzbūve. Ļoti iedarbīgs līdzeklis ļaunprātīgas simpātijas atvairīšanai.” Norādītā vieta: devītais sējums, astoņdesmit otrā lappuse.
Arhīvos mēs bijām atraduši astoņas Scrivani versijas, tomēr pilnu komplektu sameklēt nebija izdevies. Visos gadījumos trūka septītā, devītā un vienpadsmitā sējuma tie, bez šaubām, bija noglabāti Kilvina privātajā bibliotēkā.
Pēc divu pilnu dienu meklējumiem mēs beidzot bijām atmetuši ar roku Scrivani cerībām. Taču tagad Fela bija atradusi nevis gabaliņu no bilžu mīklas, bet visu grāmatu.
- Vai tas ir īstais sējums? Simmons jautāja, un neticība viņa balsī mijās ar sajūsmu.
Fela lēni atvilka roku no vāka apakšējās daļas, atsedzot spoži zeltītu deviņnieku.
Es uzslējos no krēsla, steigā to gandrīz apgāzdams, un nepacietīgi pastiepu roku pēc grāmatas. Bet Fela pasmaidīja un pacēla grāmatu augstu virs galvas. Vispirms apsoliet izmaksāt man vakariņas! viņa teica.
Es iesmējos un sniedzos pēc grāmatas. Kad būsim ar šo galā, es jūs visus aizvedīšu vakariņās!
Fela nopūtās. Un tev jāpasaka man, ka es esmu vislabākais skrīvs pasaulē.
- Tu esi vislabākais skrīvs pasaulē! es nevilcinādamies iesaucos.
- Divreiz labāka, nekā Vilems spētu būt pat tad, ja viņam būtu desmit roku un simt acu!
- Der. Viņa iedeva man sējumu. Lūdzu, te būs!
Aizsteidzies atpakaļ pie galda, es atvēru vāku.
-Tur noteikti trūks vajadzīgo lappušu vai atklāsies kaut kas līdzīgs, Simmons klusi sacīja Vilemam. Pēc visa, kas bijis, tik viegls atrisinājums nav iespējams. Tūlīt mēs noteikti ieraudzīsim kādu sprunguli spieķos.
Es pārstāju šķirt lappuses un izberzēju acis. Pārlaidu skatienu rakstu rindām.
- Tas bija skaidrs! iesaucās Simmons un, atgāzis krēslu atpakaļ uz divām kājām, gurdi aizsedza seju ar plaukstām. Ļaujiet minēt: lapās ir pelēkā puve. Vai arī tās sagrauzuši tārpi. Vai abi.
Fela piegāja tuvāk un paskatījās man pār plecu. Ai nē! viņa izmisusi iesaucās. Es pat neieskatījos! Biju pārāk satraukta. Viņa palūkojās uz mums visiem pēc kārtas. Vai kāds no jums prot lasīt eldvintiešu valodā?
- Es māku lasīt tos penterus, ko jūs saucat par aturiešu valodu, Vilems īgni norūca. Un uzskatu sevi par labu valodu pratēju.
- Es zinu pavisam nedaudz, es teicu. Dažus desmitus vārdu.
- Es to protu! sacīja Simmons.
- Tiešām? Manī atkal iekvēlojās cerība. Kad tu to paguvi iemācīties?
Simmons pievilka krēslu tuvāk, līdz varēja saskatīt grāmatas tekstu.
- Kad biju E’lirs, pirmajā dimestrī dzirdēju šo to no eldvintiešu dzejas. Trīs dimestrus studēju to nodarbībās pie rektora.