- Mani dzeja nekad nav interesējusi, es teicu.
- Tu esi zaudētājs, Simmons izklaidīgi atbilēja, pāršķirdams dažas lappuses. Eldvintiešu dzeja ir nepārspējama. Tā aizķer iekšas.
- Kāds tai ir pantmērs? es jautāju, pret paša gribu juzdams interesi.
- No pantmēriem es neko nejēdzu, Simmons nevērīgi atmeta, vilkdams pirkstu pār lappusi lejup. Apmēram tāds!
“Meklējām Scrivani Surthura darbu
Zudušu dārgumu zudušām cerībām.
Izglāba draudzība palīdze daiļā.
Šurp steidzās Fela grāmatu rokā
Mirdzošām acīm košsārtām lūpām.”
- Nu, apmēram tādā garā, Simmons izklaidīgi atkārtoja, nenovērsdams acis no atvērtās lappuses sev priekšā.
Skatienā, ko Fela pievērsa Simmonam, jautās gandrīz vai pārsteigums, ka viņš patiešām ir šeit.
Nē, pareizāk būtu sacīt, ka līdz šim brīdim Simmons bija vienkārši aizpildījis vietu viņas tuvumā gluži kā mēbele. Taču šajā skatienā Fela ietvēra viņu visu. Smilškrāsas matus, zoda līniju, plecus zem krekla auduma. Šoreiz Fela viņu neapšaubāmi redzēja.
Teikšu, kā ir. Bija vērts paciest visas tracinošās, mokošās Arhīvu pārmeklēšanas stundas un dienas, lai redzētu šo vienu īso brīdi. Bija vērts liet asinis un pārciest bailes no nāves, lai redzētu, kā Felu pārņem mīlestība. Tikai viegla vēsma. Tikai pirmā liegā mīlestības elpa, tik viegla, ka viņa pati varbūt to nemanīja. Tas nebija dramatisks zibens spēriens, kam seko pērkona grāviens. Drīzāk tas bija krama trieciens pret tēraudu, kad dzirksteles izšķiļas tik strauji, ka jūs tās gandrīz nepamanāt. Un tomēr jūs zināt, ka tās tur ir, ka tās deg ar acij neredzamu kvēli.
- Kurš tev lasīja eldvintiešu dzeju? Vilems jautāja. Fela satrūkās un atkal pievērsās grāmatai.
- Lellis, Simmons atbildēja. Mūsu pirmajā iepazīšanās reizē.
- Lellis! Izskatījās, ka Vilems ir gatavs plēst sev matus. Dievs žēlīgais, kāpēc mēs neejam pie viņa? Ja šai grāmatai ir tulkojums aturiešu valodā, viņš zinās, kur to atrast.
- Es par to šajās dienās esmu domājis daudz reižu, Simmons teica.
- Bet viņam pēdējā laikā neklājas labi. Viņš mums daudz nespēs palīdzēt.
- Un Lellis zina, kas ir aizliegtajā sarakstā, Fela atgādināja. Šaubos, vai viņš kaut ko tādu nodotu mūsu rokās.
- Vai es esmu vienīgais, kurš nepazīst šo Lelli? es noprasīju.
- Skrīvi viņu pazīst, Vilems atbildēja.
- Es domāju, ka lielāko daļu no šī apraksta es spēšu atšifrēt pats, Simmons teica un paskatījās uz mani. Vai šī diagramma tev kaut ko izsaka? Man tā šķiet pilnīgi bezjēdzīga.
- Tās ir attiecīgās rūnas, es norādīju. Skaidrs kā debess diena! Un tie ir metalurģijas simboli. Ieskatījos lappusē ciešāk. Pārējais… es nezinu. Varbūt tie ir saīsinājumi. Tos mēs droši vien varētu izpētīt laika gaitā.
Es pasmaidīju un pagriezos pret Felu. Apsveicu! Tu joprojām esi vislabākais skrīvs pasaulē!
* * *
Ar Simmona palīdzību man izdevās atšifrēt Scrivani diagrammas divu dienu laikā. Pareizāk sakot, atšifrēšanai vajadzēja vienu dienu, bet vēl vienu dienu prasīja divkārša un trīskārša darba pārbaude.
Kad biju izdibinājis, kā darināms gramms, es sāku spēlēt ar Ambrozu neparastas paslēpes. Lai izveidotu gramma sigaldriju, man vajadzēja izmantot visas savas koncentrēšanās spējas. Tas nozīmēja, ka tajā laikā es nevarēju sevi aizsargāt. Tāpēc strādāt pie gramma varēju tikai tad, ja droši zināju, ka Ambrozs ir aizņemts ar kaut ko citu.
Gramma gatavošana bija sarežģīts un smalks darbs ar sīkiem gravējumiem, kuros nedrīkstēja pieļaut ne mazāko kļūdu. Tā kā man vajadzēja zagt tam laiku pa druskai, tikai šad un tad, tas stāvokli vieglāku nedarīja. Piecas minūtes, kamēr Ambrozs dzēra kafiju kopā ar jaunu sievieti publiskā kafejnīcā. Četrdesmit minūtes, kamēr viņš bija aizņemts simboliskās loģikas lekcijā. Veselas pusotras stundas, kamēr viņš sēdēja pie reģistrācijas galda Arhīvu priekštelpā.
Kad nevarēju strādāt pie gramma, veltīju laiku savam izvēlētajam projektam. Savā ziņā man bija laimējies, ka Kilvins man bija uzdevis pagatavot Re’lara cienīgu darinājumu. Tas ļāva man “Frakcijā” pavadīt neierobežoti daudz darba stundu.
Atlikušajā laikā es kavējos “Zelta Ponija” ēdamzālē. Man vajadzēja kļūt par šīs viesnīcas pastāvīgu apmeklētāju. Tādējādi situācija izskatītos mazāk aizdomīga.
DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . zādzība
KATRU VAKARU es atgriezos savā mazajā Ankera viesnīcas istabiņā. Pēc tam aizslēdzu durvis, izkāpu pa logu un aizlavījos uz Vilema vai Simmona istabu atkarībā no tā, kurš tajā naktī bija paredzējis pirmais sēdēt pie manis sardzē.
Lai cik nepatīkams bija pašreizējais stāvoklis, es zināju, ka tas kļūs ievērojami ļaunāks, ja Ambrozs izdibinās, ka iebrucējs viņa istabās esmu bijis es. Kaut gan iegūtie ievainojumi dzija, tie joprojām bija pietiekami uzkrītoši, lai apstiprinātu manu vainu. Tāpēc es ļoti centos saglabāt ikdienišķu ārieni.
Ta nu reiz vēlā vakara stundā es apņēmīgi spraigā solī iegāju Ankera viesnīcā. Mēģināju bridi pačalot niekus ar Ankera jauno apkalpotāju, tad paņēmu pusklaipu maizes un devos augšā pa kāpnēm.
Minūti vēlāk es skriešus atgriezos kroga zālē. Mana sirds panikā dauzījās, un miesu klāja baiļu sviedri.
Meitene paskatījās uz mani. Tātad tu pārdomāji un nolēmi tomēr iedzert? viņa smaidīdama jautāja.
Es papurināju galvu tik sparīgi, ka mati noplīvoja ap seju. Vai vakar, kad beidzu spēlēt, es atstāju savu lautu šeit lejā? drudžaini noprasīju.
- Tu to paņēmi līdzi kā vienmēr, meitene noraidoši atbildēja.
- Atceries, es vēl jautāju, vai tev nevajag kādu auklas gabalu, lai saturētu futrāli kopā.
Zibens ātrumā uzskrēju atpakaļ pa kāpnēm. Nepagāja ne minūte, kad atkal biju lejā. Tu esi pārliecināta? es, smagi elsodams, jautāju. Vai tu drošības dēļ varētu paskatīties aiz letes?
Viņa paskatījās, taču lautas tur nebija. Tā neatradās arī pieliekamajā telpā. Arī virtuvē ne.
Uzkāpu atkal augšā un atvēru savas mazās istabiņas durvis. Šeit nebija tik daudz vietas, lai lauta varētu palikt nemanīta. Tās nebija zem gultas. Tās nebija pie sienas blakus manam mazajam galdam. Tās nebija aizdurvē.
Lauta bija par lielu, lai ietilptu manā vecajā lādē, kas stāvēja gultas galā. Tomēr es ieskatījos arī tajā. Lautas tur nebija. Drošības labad vēlreiz paskatījos zem gultas. Lautas tur nebija.
Tad es paskatījos uz logu. Uz vienkāršo aizbīdni, ko es allaž kārtīgi ieeļļoju, lai varētu to atdarīt, stāvēdams ārpusē uz jumta.
Vēlreiz palūkojos aizdurvē. Lautas tur nebija. Tad apsēdos uz gultas. Vēl pirms brīža biju juties tikai noguris, taču tagad jutos pavisam citādi. Biju kļuvis kā izmērcēts papīra gabals. Tik tikko spēju paelpot, it kā man no krūtīm būtu izzagta sirds.
TRĪSDESMITĀ NODAĻA . vairāk nekā sāls
- ŠODIEN mēs runāsim par lietām, par kurām nevar runāt! Elodins moži paziņoja. Konkrētāk izsakoties, mēs apspriedīsim jautājumu, kāpēc dažas lietas nav apspriežamas.
Es nopūtos un noliku zīmuli. Katru dienu atkal un atkal cerēju, ka šī nodarbība beidzot būs tā, kurā Elodins mums kaut ko iemācīs. Katru dienu es ņēmu līdzi cietu paliktni un vienu no saviem dārgajiem papīra gabaliem, lai būtu gatavībā izmantot iespējamo atklāsmes mirkli. Katru dienu es klusībā cerēju, ka Elodins iesmiesies un pavēstīs, ka viņš ar šīm bezgalīgajām muļķībām ir tikai pārbaudījis mūsu apņēmību.