Un katru dienu es piedzīvoju vilšanos.
- Lielais vairākums svarīgo lietu nav tieši pasakāmas, Elodins teica.
- Tās nevar izteikt skaidros vārdos. Tās var nosaukt tikai netieši. Viņš pārlaida skatienu mazajai studentu saujiņai gandrīz tukšajā lekciju zālē.
- Nosauc kaut ko tādu, ko nevar izskaidrot! Viņš parādīja uz Urešu.
- Runā!
Urešs bridi domāja. Humors. Ja joku izskaidro, tas vairs nav joks. Elodins piekrītoši pamāja un norādīja uz Fentonu.
- Vārdnieka prasmes? Fentons jautājoši teica.
- Tā ir lēta atbilde, Re’lar, Elodins sacīja ar pārmetuma pieskaņu balsī. Tomēr tu pareizi nojaut manas lekcijas tematu, tāpēc mēs to piecietīsim. Tad viņš norādīja uz mani.
- Nav nekā tāda, ko nevarētu izskaidrot, es pārliecinoši teicu.
- Ja kaut kas ir saprotams, tad tas ir ari izskaidrojams. Iespējams, ka cilvēks neprot to labi izdarīt. Bet tas nozīmē tikai to, ka tas ir grūti, nevis neiespējami.
Elodins pacēla pirkstu. Tas nav ne grūti, ne neiespējami. Tikai bezjēdzīgi. Un dažas lietas ir tikai noģiedamas. Viņš veltīja man tracinošu smaidu. Starp citu, tavai atbildei vajadzēja būt “mūzika”.
- Mūzika izskaidro sevi pati, es teicu. Tā ir ceļš, un tā ir karte, kas rāda ceļu. Abi kopā.
- Bet vai tu vari izskaidrot, kā mūzika darbojas? Elodins jautāja.
- Protams! es atbildēju. Tomēr klusībā nejutos par to pārliecināts.
- Vai tu vari izskaidrot, kā mūzika darbojas, neizmantojot mūziku?
Tas lika man sastomīties. Kamēr centos izdomāt atbildi, Elodins pagriezās pret Felu.
- Mīlestība? Fela minēja.
Elodins savilka uzacis, it kā justos mazdrusciņ sašutis par tādu atbildi, bet tad atzinīgi pamāja ar galvu.
- Pagaidiet mirkli! es teicu. Mēs vēl neesam beiguši. Es nezinu, vai mācētu izskaidrot mūziku, neizmantojot mūziku, taču tas nav būtiski. Tas nav skaidrojums, tā ir interpretācija.
Elodina seja atplauka. Tieši tā! viņš iesaucās. Interpretācija. Visas tiešās zināšanas ir interpretētas zināšanas, un jebkāda interpretācija ir nepilnīga.
- Tātad visas tiešās zināšanas ir nepilnīgas? es jautāju. Pasakiet maģistram Branderam, ka ģeometrija ir subjektīva! Es labprāt noklausītos tādu diskusiju.
- Visas zināšanas ne, Elodins piekrita. Tomēr lielākā daļa.
- Pierādiet to! es teicu.
- Nevar pierādīt to, kas neeksistē, lietišķi iestarpināja Urešs. Viņa balsī skanēja aizkaitinājums. 11 ir kļūdaina loģika.
Es sakodu zobus. Tā tiešām bija kļūdaina loģika. Es nekad nebūtu tā kļūdījies, ja būtu pienācīgi atpūties. Nu tad demonstrējiet!
- Ļoti labi! Elodins aizgāja līdz vietai, kur sēdēja Fela. Mēs izmantosim Felas piemēru. Satvēris Felu aiz rokas, viņš uzvilka to kājās un ar rokas mājienu lika man sekot.
Es negribīgi piecēlos, un Elodins nostādīja mūs abus vienu otram pretī, sāniski pret pārējiem. Te mums ir divi jauni, pievilcīgi cilvēki! viņš teica. Viņu acis sastopas pāri telpai.
Elodins pagrūda mani aiz pleca, un es paklupu pussoli uz priekšu.
- Viņš sveicina. Viņa sveicina. Viņa pasmaida. Viņš neveikli mīņājas no vienas kājas uz otru. Es pārstāju mīņāties, un studentu pulciņam pāršalca klusi smiekli.
- Gaisā ir kaut kas efemers, Elodins teica un aizgāja Felai aiz muguras. Uzlicis rokas viņai uz pleciem, vārdu maģistrs pieliecās viņai pie pašas auss. Viņa mīl šī vīrieša aprises, Elodins klusi sacīja. Viņu aizrauj šī vīrieša mutes līnija. Viņa domā, vai šis vīrietis varētu būt īstais un vienīgais un vai viņa varētu atklāt tam savas sirds slepenākos stūrīšus. Fela nolaida acis, un viņas vaigi koši iekvēlojās.
Elodins apgāja mums apkārt un nostājās man aiz muguras. Kvouts skatās uz viņu un pirmo reizi izprot impulsus, kas jau izsenis vedinājuši vīriešus gleznot. Veidot skulptūras. Dziedāt.
Viņš apmeta mums vēl vienu apli un visbeidzot nostājās starp mums kā priesteris, kas gatavojas vadīt kāzu ceremoniju. Starp viņiem pastāv kaut kas smalks un trausls. Viņi abi to jūt. Kā elektrību gaisā. Izsmalcinātu kā sarma.
Elodins ieskatījās man tieši sejā. Viņa acis bija nopietnas. Tā. Un ko jūs tagad darāt?
Es pilnīgā nesaprašanā paskatījos uz viņu. Ja es kaut ko pārzināju vēl sliktāk par vārdnieka mākslu, tad tā bija sieviešu aplidošana.
- Pastāv trīs ceļi, Elodins sacīja studentu grupai. Viņš pacēla vienu pirkstu. Pirmais. Mūsu jaunie mīlētāji var mēģināt izpaust, ko jūt. Viņi var mēģināt nospēlēt tikko dzirdamo dziesmu, ko dzied viņu sirdis.
Lielāka efekta labad viņš ieturēja pauzi. Tas ir godīga muļķa ceļš, un tas nevedīs pie laba iznākuma. Tas, kas notiek starp jums, ir pārlieku vārs, lai par to runātu. Tā ir tikko jaušama dzirkstele, kuru var nodzēst pat niecīga elpa.
Vārdu maģistrs papurināja galvu. Pat tad, ja jūs esat gudri un protat rīkoties ar vārdiem, šajā gadījumā esat lemti neveiksmei. Jo, kaut gan jūsu mutes runā vienā valodā, jūsu sirdis to neprot. Viņš vērīgi paskatījās uz mani. Te nu mēs nonākam pie jautājuma par tulkojumu, par interpretāciju.
Elodins pacēla divus pirkstus. Otrais ceļš nozīmē uzmanīgāku pieeju. Jūs sarunājaties par mazsvarīgiem sīkumiem. Par laika apstākļiem. Par pazīstamu lugu. Jūs pavadāt laiku viens otra sabiedrībā. Jūs sadodaties rokās. To darīdami, jūs lēnām mācāties viens otra vārdu slepenās nozīmes. Tādējādi, kad pienāks laiks, jūs pratīsiet sarunāties ar slēptu nozīmi aiz ārējiem vārdiem, rodot abpusēju saprašanos.
Ar plašu žestu viņš norādīja uz mani. Un vēl ir trešais ceļš. Kvouta ceļš. Elodins nostājās man blakus ar seju pret Felu. Tu jūti, ka starp jums kaut kas pastāv. Kaut kas brīnišķīgs, smalks un trausls.
Viņš izdvesa romantisku nopūtu, atdarinādams nelaimīgu mīlētāju.
- Un, tā kā tu visur meklē noteiktību, tu nolem iet taisni uz priekšu. Tu izvēlies īsāko ceļu. Pēc tavām domām, vienkāršākais ir labākais. Elodins izstiepa rokas un izdarīja tādu kā satvēriena kustību Felas virzienā.
- Tāpēc tu pastiepies un sagrāb šīs jaunās sievietes krūtis.
Visapkārt atskanēja pārsteiguma smiekli, kuros neiesaistījāmies tikai mēs ar Felu. Es pikti blenzu caur pieri. Fela sakrustoja rokas uz krūtīm, un viņas pietvīkums no sejas nolaidās lejup, pārņēma kaklu un pazuda zem krekla.
Elodins pagrieza viņai muguru un paskatījās man acīs.
- Re’lar Kvout! viņš nopietni teica. Es cenšos atmodināt tavu dusošo prātu, lai tas saprastu izsmalcināto valodu, kurā čukst pasaule. Es cenšos izvilināt tavu sapratni. Es cenšos tevi mācīt. Elodins paliecās uz priekšu, līdz viņa seja gandrīz skāra manējo. Beidz grābt mani aiz pupiem!
* * *
Es aizgāju no Elodina nodarbības draņķīgā noskaņojumā.
Taču, atklāti runājot, mans noskaņojums bija turējies vairāk vai mazāk draņķīgs visas pēdējās dienas. Es centos slēpt to no draugiem, tomēr tā smagums nospieda mani arvien draudīgāk.
Galvenais iemesls bija mana pazudusī lauta. Visu pārējo es spētu pārciest vieglāk gan svilstošo apdegumu uz krūtīm, gan pastāvīgās sāpes ceļgalos, gan nepietiekamo miegu. Pat nemitīgās bailes, ka es varētu atslābināt savu Alaru visnepiemērotākajā brīdī un piepeši sākt spļaut asinis.
Biju iemācījies sadzīvot ar visu: gan ar savu nožēlojamo nabadzību, gan ar bezcerīgajām Elodina nodarbībām. Pat ar savu jauno nastu apziņu, ka otrā upes pusē gaida Devi ar naida pilnu sirdi, trim pilieniem manu asiņu un Alaru, kas līdzīgs okeānam vētrā.