Taču lautas zaudējums bija pārāk smags trieciens. Ne tikai tāpēc, ka man to vajadzēja, lai nopelnītu uzturu un istabu Ankera viesnīcā. Ne tikai tāpēc, ka lauta bija centrālā ass manām spējām nodrošināt sev iztiku, ja mani izmestu no Universitātes.
Nē, ne tikai tāpēc. Galvenais bija tas, ka mūzika man palīdzēja tikt galā ar visu pārējo. Mūzika bija saistviela, kas turēja mani kopā. Biju pavadījis bez tās tikai divas dienas un jau tagad nebiju tālu no sabrukuma.
Pēc Elodina nodarbības es vairs nespēju domāt par stundām, kas jāpavada pie “Frakcijas” darbgalda. Pat doma par to iesvēla rokās sāpes un ielēja svina smagumu manos nogurušajos plakstos.
Tāpēc es devos atpakaļ uz Ankera viesnīcu, lai paēstu agras pusdienas. Laikam jau izskatījos diezgan nožēlojams, jo Ankers kopā ar zupu atnesa man divkāršu šķiņķa porciju un mazo alus kausu.
- Kā pagāja tavas vakariņas, ja drīkstu jautāt? Ankers vaicāja, atspiedies pret bāra leti.
Es paskatījos uz viņu. Kā, lūdzu?
- Ar tavu jauno dāmu, viņš teica. Es nemēdzu okšķerēt, bet izsūtāmais to pameta šeit. Man vajadzēja izlasīt, lai zinātu, kam tas domāts.
Raudzījos uz Ankeru pilnīgā neizpratnē.
Ankers brīdi izskatījās samulsis, tad sarauca pieri. Vai tad Lorela tev neatdeva to zīmīti?
Es papurināju galvu, un Ankers sulīgi nolamājās. Nudien, tam skuķim galvā ir vējš un saule spīd cauri! Viņš sāka aiz letes kaut ko meklēt. Izsūtāmais aizvakar atstāja tev zīmīti. Es teicu, lai viņa tev to atdod, kad pārnāksi. Re, te tā ir! Ankers pacēla mitru un diezgan saņurcītu papīra gabalu un iedeva to man.
Tajā bija rakstīts:
“Kvout!
Esmu atgriezusies pilsētā un šodien vakariņās ļoti priecātos par kāda apburoša džentlmeņa sabiedrību. Diemžēl neviens tāds nav atrodams. Vai tu vēlētos man piebiedroties “Šķeltajā Dēlī”?
Gaidīšu!
D.”
Mans garastāvoklis mazliet uzlabojās. Dennas vēstulītes bija reta greznība, un viņa nekad vēl nebija aicinājusi mani vakariņās. Kaut gan jutos sapīcis, ka neesmu viņu saticis, kamēr viņa ir atpakaļ pilsētā un vēlas mani redzēt, tomēr pacilātība ņēma virsroku.
Ātri notiesāju savu pusdienu porciju un nolēmu izlaist siaru valodas nodarbību, lai aizstaigātu uz Imri. Nebiju redzējis Dennu ilgāk par veselu dienkopu, un viņas sabiedrība šķita vienīgais, kas šobrīd spētu uzlabot manu noskaņojumu.
Kamēr šķērsoju upi, mana pacilātība pamazām noplaka. Ceļš bija garš, un ceļgali man sāka sāpēt, kad vēl nebiju sasniedzis Akmens tiltu. Saule spīdēja spoži, tomēr tās siltums nespēja kliedēt agrīnās ziemas vēja saltumu. Man sejā sitās ceļa putekļu vērpetes, likdamas klepot un rīstīties.
Dennas nebija nevienā no viesnīcām, kurās viņa palaikam mēdza apmesties. Neatradu viņu ne “Spundē”, ne “Kazā uz Sliekšņa”, kur viņa dažkārt klausījās mūziku. Ne Deohs, ne Stančions viņu nebija redzējuši. Bažīgi nodomāju, ka varbūt Denna jau ir pametusi pilsētu, kamēr es cīnījos ar savām likstām. Varbūt viņa neatgriezīsies vairākus mēnešus. Varbūt viņa neatgriezīsies nekad.
Tad es nogriezos ap stūri un ieraudzīju viņu sēžam zem koka nelielā publiskā dārzā. Vienā rokā viņa turēja vēstuli, otrā pusapēstu bumbieri. Kur viņa šajā gadalaikā dabūjusi bumbieri?
Kad biju iegājis dārzā līdz pusei, es aptvēru, ka viņa raud. Apstājos uz vietas, nesaprazdams, ko darīt. Es gribēju palīdzēt, bet negribēju kļūt uzbāzīgs. Varbūt labāk būtu, ja…
- Kvout!
Denna aizsvieda atlikušo bumbieri, pielēca kājās un metās pāri zālienam man pretī. Viņa smaidīja, taču acis bija sarkanas. Ar vienu plaukstu viņa noslaucīja vaigus.
- Vai tev kaut kas kait? es jautāju.
Dennas acis atkal pieplūda asarām, bet viņa aizmiedza plakstus, neļaudama tām ritēt. Jā, viņa atbildēja. Mazliet.
- Vai es varu palīdzēt? es jautāju.
Denna nosusināja acis piedurknē. Tu man palīdzi ar to, ka esi šeit. Viņa salocīja vēstuli mazā četrstūri un iebāza to kabatā. Tad viņa atkal pasmaidīja. Tas nebija piespiests smaids, ko mēdz uzklāt kā masku. Par spīti asarām, Dennas smaids bija neviltots un patiess.
Tad viņa piešķieba galvu uz sāniem un ieskatījās man acīs. Smaids pārtapa bažīgā izteiksmē. Bet tu pats? viņa jautāja. Tu izskaties diezgan sanīcis.
Es vārgi pasmaidīju. Mans smaids bija piespiests, un es to apzinājos.
- Pēdējā laikā man klājies tā paskarbāk.
- Ceru, ka tu nejūties tik skarbi, cik izskaties, Denna iejūtīgi teica.
- Vai tev sanāk pietiekami izgulēties?
- Nesanāk, es atzinos.
Denna ievilka elpu, it kā gribēdama kaut ko sacīt, bet tad aprāvās un iekoda lūpā. Vai tu gribi par to pastāstīt? viņa jautāja. Es nezinu, vai varēšu kaut ko palīdzēt, bet… Viņa paraustīja plecus un mazliet pamīņājās no vienas kājas uz otru. Arī es bieži nevaru izgulēties. Es zinu, kā tas ir.
Dennas palīdzības piedāvājums pārsteidza mani negaidot. Draugi jau daudzas dienas nenogurdināmi centās man palīdzēt. Taču Simmona vēlēšanās palīdzēt bija citāda nekā šī. Viņa palīdzība bija vajadzīga kā dienišķā maize. Turpretī apziņa, ka mans stāvoklis rūp Dennai, bija kā karsta vīna malks ziemas vakarā. Es jutu, kā tas saldi dedzina man krūtis.
Es viņai uzsmaidīju. Šis bija patiess smaids. Tāda sejas izteiksme man šķita gluži neierasta, un es sev klusībā jautāju, cik sen jau esmu staigājis ar īgni savilktu pieri, pats to neapzinādamies. Tu man palīdzi ar to, ka esi šeit, es atklāti sacīju. Kad ieraugu tevi, ar manu noskaņojumu notiek brīnumainas pārvērtības.
Viņa pablisināja acis. Jā, protams! Mana plankumainā seja ir brīnumlīdzeklis pret visām kaitēm.
- Man nav nekā daudz, ko stāstīt, es teicu. Manas neveiksmes saskrējās ar aplamiem lēmumiem, un tagad man pašam par to jāmaksā.
Denna klusināti iesmējās, bet smiekli izklausījās gandrīz pēc šņuksta.
- Es neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi, viņa teica, savilkusi lūpas rūgtā vaibstā. Visļaunāk laikam ir tad, ja notikušais ir paša muļķības rezultāts, vai ne?
Jutu, ka mana mute savelkas tādā pašā vaibstā. Tā ir, es atbildēju,
- Taisnību sakot, es neiebilstu, ja atrastu līdzjūtīgu klausītāju.
- To es tev varu sagādāt, viņa teica un satvēra manu roku. Dievs zina, ka tu agrāk esi daudz reižu darījis manā labā to pašu.
Es sāku iet viņai blakus. Patiešām?
- Bezgala daudz, Denna apstiprināja. Viegli ir aizmirst, kad tu esi tuvumā. Viņa uz bridi apstājās, un apstāties vajadzēja ari man, jo viņas roka turējās man elkoni. Nē, tā nebija pareizi. Es gribēju teikt: kad tu esi tuvumā, viegli ir aizmirst.
- Ko aizmirst?
- Visu, viņa atbildēja, un šobrīd viņas balss bija zaudējusi rotaļīgo pieskaņu. Visus savas dzīves nepatīkamos brīžus. To, kas es esmu. Ir patīkami laiku pa laikam paņemt brīvdienas pašai no sevis. Tu man palīdzi to darīt. Tu esi mana drošā osta bezgalīgā, vētrainā jūrā.
Es klusi pasmējos. Ak tā?
-Jā! viņa nepiespiesti atbildēja. Tu esi mans ēnainais vītols tveicīgā dienā.
- Un tu, es sacīju, tu esi tīkama mūzika attālā istabā.
- Labi teikts! viņa atzina. Tu esi negaidīta kūka lietainā pēcpusdienā.
- Tu esi komprese, kas izvelk indi no sirds, es teicu.
- Hmm… Denna izskatījās domīga. Nez vai tas bija labi. Indes pilna sirds nav nekas patīkams.