- Taisnība, es piekritu. Kamēr nebiju to pateicis, tas izklausījās labāk.
- Ar aplamiem salīdzinājumiem tā mēdz notikt, viņa teica. Bridi valdīja klusums. Vai tu saņēmi manu zīmīti?
- Tikai šodien, es atbildēju, ielikdams balsī visu savu nožēlu. Pirms dažām stundām.
- Ā! Denna novilka. Tas ir skumji. Vakariņas bija labas. Es apēdu ari tavu tiesu.
Mēģināju atrast piemērotu atbildi, bet viņa tikai pasmaidīja un papurināja galvu. Es pajokoju. Vakariņas īstenībā bija tikai iegansts. Man tev kaut kas jāparāda. Tevi nav viegli atrast. Domāju, ka būs jāgaida līdz rītdienai, kad tu spēlēsi “Ankerā”.
Sajutu krūtīs sāpīgu dzēlienu, ko nespēja kliedēt pat Dennas klātbūtne. Labi, ka tev izdevās satikt mani šodien, es teicu. Droši nezinu, vai rit es spēlēšu.
Viņa atmeta galvu. Tu taču Savaldīšanas vakarā vienmēr uzstājies ar priekšnesumiem. Nemaini kārtību! Man jau tāpat nav viegli tevi atrast.
- Interesanti teikts! es iesmējos. Tieši man nekad neizdodas atrast tevi otrreiz vienā un tajā pašā vietā.
- Jā, es zinu, ka tu vienmēr mani meklē, Denna izklaidīgi noteica un tad pēkšņi atplauka smaidā. Bet tas nav svarīgi. Ejam! Es noteikti spēšu izraut tevi no drūmām domām. Viņa paātrināja soli, vilkdama mani līdzi.
Man pielipa viņas aizrautība, un es jutu, ka smaidu, kopā ar viņu iedams pa līkumotajām Imres ielām.
Beidzot mēs apstājāmies pie neliela veikala fasādes. Pacilātībā gandrīz palēkdamās, Denna aizsteidzās man priekšā. Asaru pēdas bija pilnīgi pagaisušas no viņas sejas, un acis spoži mirdzēja. Ar savām vēsajām plaukstām viņa aizsedza manu seju. Aizver acis! viņa iesaucās. Tas ir pārsteigums.
Es aizvēru acis, un Denna, turēdama mani aiz rokas, paspēra vairākus soļus uz priekšu. Veikala iekštelpas bija krēslainas un smaržoja pēc ādas. Es izdzirdēju vīrieša balsi: Tātad tas ir viņš? Pēc tam atskanēja graboņa, it kā viņš pārcilātu dažādas lietas.
- Vai tu esi gatavs? Denna jautāja man pie auss. Dzirdēju viņas balsī smaidu. Viņas elpa kutināja man skaustu.
- Nav ne jausmas, es godīgi atbildēju.
Jutu, kā viņas elpa man pie auss apraujas aizturētos smieklos. Labi. Atver acis!
Atvēru acis un ieraudzīju aiz garas koka letes kalsnu, pavecu vīrieti. Viņa priekšā kā atvērta grāmata gulēja tukšs lautas futrālis. Denna bija nopirkusi man dāvanu. Futrāli manai lautai. Futrāli manai nozagtajai lautai.
Piegāju soli tuvāk. Futrālis bija garens un slaids, darināts no gludas, melnas ādas. Tam nebija viru. Visapkārt malai bija izvietotas septiņas spožas tērauda aizdares sprādzes, tāpēc augšdaļu varēja noņemt kā kastes vāku.
Iekšpuse bija izklāta ar gludenu samtu. Pastiepu roku un pieskāries jutu, ka oderējums ir mīksts, tomēr elastīgs kā sūklis. Plūksnainā samta kārtiņa bija gandrīz puscollu bieza, vīnsarkanā krāsā.
Vīrietis aiz letes atturīgi pasmaidīja. Jūsu dāmai ir laba gaume, viņš teica. Un viņa skaidri zina, ko vēlas.
Viņš pacilāja futrāļa vāku. Ada ir eļļota un vaskota. Apakšā divas kārtas ar lokiem no cukurkļavas koka. Viņš pārvilka pirkstu pāri futrāļa apakšdaļai, tad parādīja atbilstošo rievu uz vāka. Teicami pieguļ, tāpēc gaiss netiks ne iekšā, ne ārā. Droši varēsiet iziet no siltas, sutīgas telpas aukstā ziemas naktī.
Viņš sāka aizsprādzēt futrāļa aizdari. Jūsu dāma negribēja misiņa sprādzes. Tāpēc šis ir no smalkgraudaina tērauda. Un, līdzko tās ir aizdarītas, vāks noslēdzas pilnīgi blīvi. Varat iemērkt to upē, un samts iekšpusē paliks sauss. Viņš paraustīja plecus. Protams, pamazām ūdens izsūktos cauri ādai. Bet neko vairāk izdarīt nav iespējams.
Apgriezis futrāli otrādi, viņš spēcīgi paklaudzināja pa noapaļoto apakšdaļu. Kļavas koku es nodarināju plānu, tāpēc tas nav ne smags, ne masīvs, un pastiprināju to ar Glanca tēraudu. Viņš pamāja turp, kur stāvēja smaidošā Denna. Dāma gribēja Ramstona tēraudu, bet es paskaidroju, ka Ramstons ir gana stiprs, bet arī diezgan trausls. Glanca tērauds ir vieglāks un elastīgāks.
Viņš pārlaida man skatienu no galvas līdz kājām. Ja jaunais kungs vēlas, viņš var kaut nostāties uz šī izliekuma ar kājām, un tas nesalūzīs. Vīrietis paskatījās uz manām kājām un mazliet savilka lūpas. Tomēr es ieteiktu to nedarīt.
Viņš atkal apgrieza futrāli ar vāku uz augšu. Man jāteic, ka šis ir gandrīz vai labākais futrālis, kādu es pēdējos divdesmit gados esmu pagatavojis. Vīrietis pabīdīja to pāri letei uz manu pusi. Ceru, ka jums tas būs pa prātam.
Man trūka vārdu. Tas bija izcils retums. Pastiepos un pārlaidu plaukstu futrāļa ādai. Tā bija silta un gluda. Pieskāros tērauda gredzenam, pie kura jāpiestiprina plecu siksna. Palūkojos uz Dennu, kas sajūsmā gandrīz vai dejoja.
Denna dedzīgi panācās uz priekšu. Šī ir pati labākā daļa! viņa teica un atdarīja sprādzes ar tik vieglu, ierastu kustību, ka es sapratu: viņa to ir darījusi jau agrāk. Viņa atvilka vāku un ar pirkstu pabakstīja iekšpusi. Odere ir darināta tā, ka to var izņemt un ielikt no jauna. Tāpēc nav svarīgi, kāda lauta tev būs kādreiz nākotnē, jo futrālis tai vienmēr derēs.
- Un paskaties šurp! Denna piespieda samta oderi vietā, kur jābalstās instrumenta kaklam, pagrieza pirkstus, un atvērās neliels vāciņš, atklādams nenojaušamu paslēptuvi. Viņa vēlreiz plati pasmaidīja. Arī tā bija mana doma! Tur ir slepena kabatiņa.
- Pie Dieva miesām, Denna! es iesaucos. Tas noteikti maksāja veselu bagātību!
- Jā, bet redzi, viņa ar mākslotu kautrību teica, man šis tas bija iekrāts.
Es pārlaidu plaukstu futrāļa iekšpusei, glāstoši skardams samta oderi.
- Denna, es runāju nopietni. Šis futrālis noteikti maksāja tikpat daudz, cik mana lauta… Es aprāvos, un man pakrūtē sažņaudzās mokošs kamols. Lauta, kuras man vairs nebija.
- Ja neiebilstat, ka es to pasaku, ser, sacīja vīrietis aiz letes, ja vien jūsu lauta nav no tīra sudraba, es teiktu, ka šis futrālis ir krietni vien vērtīgāks.
Es vēlreiz pārlaidu pirkstus futrāļa vākam, juzdams pakrūtē arvien augošu nelabumu. Nevarēju atrast nevienu piemērotu vārdu. Kā gan pēc tam, kad viņa bija sarūpējusi man šo brīnišķo dāvanu, es varēju pateikt, ka kāds nelietis ir nozadzis manu lautu?
Denna līksmi pasmaidīja. Paskatīsimies, kā tas der tavai lautai!
Viņa pamāja vīrietim aiz letes, un tas atnesa no iekštelpām manu lautu un ielika to futrālī. Lauta iekļāvās tajā kā roka cimdā.
Es sabruku raudās.
* * *
- Ak Dievs, kā es esmu apjucis! es teicu un izšņaucu degunu.
Denna viegli pieskārās manai rokai. Man ļoti žēl, viņa atkārtoja
jau trešo reizi.
Mēs abi sēdējām ietves malā pie mazā veikaliņa. Gana nepatīkami bija jau izplūst asarās Dennas priekšā. Kaut es vismaz būtu spējis savaldīties, kamēr uz mani skatījās veikala saimnieks!
- Es gribēju, lai tas nevainojami derētu, Denna teica, izskatīdamās diezgan satriekta. Es tev atstāju zīmīti. Biju domājusi, ka tu atnāksi uz vakariņām un es varēšu tevi pārsteigt. Tev pat nevajadzēja pamanīt, ka lauta ir pazudusi.
- Ir jau labi! es teicu.
- Es taču redzu, ka nav, Denna izgrūda, un viņai acīs sakāpa asaras.
- Kad tu neatnāci, es nezināju, ko darīt. Vakar vakarā meklēju tevi, kur vien varēju iedomāties. Klauvēju pie tavām durvīm, bet tu neatsaucies. Viņa pievērsa skatienu zemei. Lai kad es tevi meklēju, man nekad neizdodas atrast.
- Denna, es teicu, viss ir ļoti labi!
Viņa enerģiski papurināja galvu, vairīdamās no mana skatiena, jo viņai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Nav ļoti labi. Man to vajadzēja paredzēt.Tu taču to sargā kā savu bērnu. Ja uz mani kāds jelkad būtu skatījies tā, kā tu skaties uz savu lautu, es…