Dennas balss aizlūza, un viņa krampjaini norija siekalas, pirms ļāva vaļu spējai vārdu straumei. Es zināju, ka lauta ir pats svarīgākais tavā dzīvē. Tāpēc gribēju, lai tev būtu drošs ietvars, kurā to glabāt. Es tikai neiedomājos, ka notiks tā… Viņa atkal norija kaklā iestrēgušo kamolu un sažņaudza rokas dūrēs. Viņas augums bija tik sasprindzis, ka to kratīja drebuļi. Ak Dievs, cik es esmu dumja! Nekad neizdomāju visu līdz galam. Tā notiek vienmēr. Es visu sabojāju.
Dennas mati bija pārkrituši pāri sejai, un es neredzēju viņas sejas izteiksmi. Kas ar mani nav kārtībā? viņa jautāja klusā, dusmīgā balsī. Kāpēc es esmu tāda idiote? Kāpēc es nevaru izdarīt kaut vienu labu darbu savā mūžā?
- Denna! man vajadzēja viņu pārtraukt, jo viņa tik tikko spēja ievilkt elpu. Es uzliku plaukstu viņai uz rokas, un viņa sastinga un apklusa. Denna, tu nekādi to nevarēji zināt, es teicu. Cik sen tu spēlē kādu instrumentu? Mēnesi? Vai tev kādreiz ir piederējis pašai savs instruments?
Denna papurināja galvu, un mati joprojām slēpa viņas seju. Toreiz man bija lira, viņa klusi sacīja. Bet tikai dažas dienas pirms ugunsgrēka. Beidzot viņa paskatījās augšup, un viņas seja bija bezgala nelaimīga, acis un deguns sarkans. Tā notiek visu laiku. Es mēģinu izdarīt kaut ko labu, bet viss saiet grīstē. Viņa uzmeta man izmisušu skatienu.
- Tu nezini, kā tas ir!
Es iesmējos. Apbrīnojami labi bija atkal izjust smieklus. Tie dzima kaut kur dziļi, dziļi manī un izlauzās no mutes kā skaņas no zeltīta raga. Šie smiekli bija vairāk vērti nekā trīs karstas maltītes un divdesmit stundas cieša miega.
- Es ļoti labi zinu, kā tas ir, es teicu, juzdams ievainotos ceļgalus un velkošo sāpi pa pusei sadzijušajās brūcēs uz muguras. Bridi domāju, vai varētu viņai pastāstīt, kādas nejēdzības tiku sastrādājis, mēģinādams atgūt viņas gredzenu. Tomēr nospriedu, ka Dennas noskaņojums nekļūs labāks, ja viņa uzzinās, ka Ambrozs mēģina mani nogalināt. Denna, es esmu izcils paraugs, kā labas idejas pārvērst pilnīgā absurdā.
Denna pasmaidīja, nošņaukājās un ar piedurkni noslaucīja acis. Mēs esam divi burvīgi, raudulīgi idioti, vai ne?
- Tā ir, es piekritu.
- Piedod! viņa vēlreiz teica, un smaids izgaisa no viņas sejas.
- Es tikai gribēju izdarīt tev kaut ko labu. Bet man tādas lietas neizdodas.
Es saņēmu Dennas plaukstu abās savējās un to noskūpstīju. Denna, es pavisam godīgi teicu, tas bija pats jaukākais, ko manis dēļ kāds ir izdarījis.
Viņa gluži nesmalki nošņaukājās.
- Tā ir taisnība! es sacīju. Tu esi mans spožais penijs ceļa malā. Tu esi vairāk vērta nekā sāls vai kā mēness ilga ceļojuma naktī. Tu esi salds vīns manā mutē, dziesma manās lūpās un smiekli manā sirdī.
Dennas vaigi pietvīka sārti, bet es aizrāvies turpināju, neko neņemdams vērā.
- Tu esi man pārāk laba, es teicu. Tu esi greznums, ko es nevaru atļauties. Un tomēr es uzstāju, lai tu šodien nāc man līdzi. Es tev izmaksāšu vakariņas un stundām ilgi dziedāšu slavas dziesmas par brīnišķo gleznu par tevi.
Es piecēlos un uzvilku viņu kājās. Tas izklausās jauki, Denna teica. Es labprāt gribētu uz vienu pēcpusdienu aizbēgt no pasaules.
* * *
Pēc vairākām stundām es devos atpakaļ uz Universitāti, un mans solis bija neparasti viegls. Es svilpoju. Es dziedāju. Mana lauta uz pleca bija viegla kā skūpsts. Saule bija silta un glāstoša. Vējš bija spirdzinošs.
Mana veiksme sāka vērsties uz labo pusi.
TRĪSDESMIT pirmā nodaļa . tīģelis
TAGAD, KAD biju atguvis lautu, mana dzīve viegli atguva līdzsvaru. Mans darbs “Frakcijā” kļuva vieglāks. Pat nodarbības pie Elodina šķita iegūstam kaut kādu jēgu.
Ar vieglu sirdi es aizgāju uz alķīmijas kompleksu pie Simmona. Pēc mana klauvējiena viņš atvēra durvis un ar rokas mājienu aicināja mani iekšā. Izdevās! viņš pacilāti pavēstīja.
Es aizvēru durvis, un viņš aizveda mani pie galda, uz kura rindojās pudeles, caurulītes un gāzes degļi. Simmons lepni pasmaidīja un pacēla nelielu, zemu trauciņu, līdzīgu tādiem, kuros mēdz glabāt krāšļus un pūderus.
- Vai tu vari man parādīt? es jautāju.
Simmons aizdedzināja mazu gāzes degli, un liesma sāka laizīt seklas metāla pannas apakšu. Mēs brīdi stāvējām klusēdami un klausījāmies tās sīkšanā.
- Man ir jauni zābaki! Simmons bezbēdīgi paziņoja un pacēla kāju, lai es varētu apskatīt.
- Skaisti, es automātiski noteicu, tad apklusu un ielūkojos ciešāk.
- Ar naglām? neticīgi noprasīju.
Viņš velnišķi pasmīnēja. Es iesmējos,
Dzelzs panna sakarsa, un Simmons, atskrūvējis trauciņu, iebāza pirkstu tā caurspīdīgajā saturā. Pēc tam viņš ar izteiksmīgu kustību pastiepa roku un piespieda pirkstgalu karstās pannas virsmai.
Es saviebos. Simmons apmierināti smaidīja un palika šādi stāvam garas nopūtas ilgumā un tikai tad atvilka pirkstu atpakaļ.
- Neticami! es teicu. Jūs šeit darāt trakas lietas. Karstuma aizsargs!
- Nē, Simmons nopietni atbildēja. Tā ir pilnīgi nepareiza pieeja. Tas nav aizsargs. Tas nav izolators. Tas ir kaut kas līdzīgs papildu ādas kārtai, kas sadeg, pirms karstums sasniedz īsto ādu.
- Kā ūdens uz plaukstām, es teicu.
Sims atkal papurināja galvu. Nē, ūdens vada siltumu. Šis nevada.
- Tātad tas ir izolators.
- Izbeidz! Simmons aizkaitināts attrauca. Apklusti un paklausies! Tā ir alķīmija. Tu neko nesajēdz no alķīmijas.
Es ar žestu mēģināju viņu nomierināt. Zinu. Zinu.
- Nu tad pasaki to! Saki: “Es neko nesajēdzu no alķīmijas.”
Es nikni pablenzu uz viņu.
- Alķīmija nav ķīmija ar dažām piedevām, Simmons teica. Tas nozīmē, ja tu neklausīsies manī un izdarīsi pats savus secinājumus, tie būs pilnīgi aplami un ačgārni. Aplami un ačgārni.
Es dziļi ievilku elpu un nopūtos. Nu labi! Apgaismo mani!
- Tā jāuzziež ļoti ātri, Simmons teica. Tavā rīcībā būs tikai desmit sekundes, lai vienmērīgi noklātu plaukstas un apakšdelmus. Viņš norādīja uz savām rokām.
- Ziede turas labi, bet, ja pārāk ilgi berzēsi rokas, tā ies mazumā. Sejai pat nepieskaries! Neieberz acīs! Neurbini degunu! Negrauz nagus! Tā ir mazliet indīga.
- Mazliet? es pārjautāju.
Simmons nepievērsa tam uzmanību un pacēla pirkstu, kuru bija spiedis pie pannas. Tā nav līdzīga bruņucimdiem. Līdzko to pakļauj karstumam, tā sadeg un pazūd.
- Vai degot rodas kāda smaka? es jautāju. Kaut kas tāds, kas to nodotu?
- Nē. Tā nesadeg vārda tiešajā nozīmē. Tā vienkārši sairst un pārveidojas.
- Par ko tā pārveidojas?
- Par šo un to, Simmons īdzīgi atbildēja. Par šo un to komplicētu, ko tu nevari saprast, jo neko nesajēdz no alķīmijas.
- Vai to drīkst ieelpot? es jautāju.
- Jā. Citādi es nemaz tev to nedotu. Šī ir veca formula. īsta un pārbaudīta. Tā kā ziede nevada siltumu, tavi pirksti paliks vēsi arī tad, kad piespiedīsi tos kaut kam kvēloši karstam. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz mani. Iesaku pārtraukt pieskārienu, pirms tā ir izlietojusies.
- Kā lai es zinu, kad tā būs izlietojusies?
- To tu nevari zināt, Simmons vienkārši atbildēja. Tāpēc iesaku nerīkoties ar kailām rokām.