- Brīnišķīgi.
- Saskarē ar spirtu tai ir skāba reakcija. Bet tikai vāji skāba. Tev pietiks laika nomazgāt rokas. Ja tai piekļūs mazdrusciņ slapjuma, teiksim, tavi sviedri, nekas ļauns nenotiks. Bet saskarē ar lielu ūdens daudzumu, teiksim, simt pret vienu, viela kļūs ugunsnedroša.
- Un, ja es samaisīšu to ar mīzaliem, tā pārvērtīsies par saldu konfekti, vai ne? es iesmējos. Vai tu saderēji ar Vilemu, cik lielu daļu no tās es apēdīšu? Saskarē ar ūdeni nekas nekļūst ugunsnedrošs!
Simmona acis savilkās šaurākas. Viņš paņēma tukšu tīģeli. Labi! viņš teica. Tad piepildi šo ar ūdeni!
Joprojām smaidīdams, es aizgāju līdz ūdenstvertnei telpas kaktā. Tā bija tāda pati kā “Frakcijas” ūdenstvertnes. Tīrs ūdens ir svarīgs ari artefakcijas darbā, it sevišķi jaucot mālus un rūdot metālu, ko nedrīkst piesārņot.
Ielēju tīģelī ūdeni un aiznesu to atpakaļ Simmonam. Viņš iebāza tajā pirksta galu, apmaisīja ūdeni un ielēja to karstajā dzelzs pannā.
Virs pannas rūkdama pacēlās liela, oranža liesma, kas sasniedza trīs pēdu augstumu, tad noraustījās un apdzisa. Simmons ar vieglu klikstu nolika tukšo tīģeli uz galda un nopietni paskatījās uz mani. Tagad pasaki!
Pievērsu skatienu grīdai. Es neko nesajēdzu no alķīmijas.
Simmons apmierināts pamāja ar galvu. Pareizi! viņš teica un pagriezās pret darbgaldu. Atkārtosim visu vēlreiz!
TRĪSDESMIT otrā NODAĻA . asinis un pelni
LAPĀM ČAUKSTOT zem kājām, es gāju cauri mežam uz Universitātes pilsētiņas ziemeļu nomali. Bālā mēnesgaisma, kas spraucās pa kailo zaru starpām, neļāva skaidri saskatīt ceļu, taču pēdējās dienkopas laikā es biju izmantojis šo taku vairākas reizes un zināju, kurp jāiet. Koku dūmu smaržu es sajutu krietni agrāk nekā izdzirdēju balsis un caur stumbriem pamanīju uguns gaismu.
To pat nevarēja saukt par klajumu: tā bija tikai klusa vieta akmeņaina atseguma ielokā. Daži laukakmeņi un krituša koka stumbrs kalpoja par pagaidu sēdvietām. Uguns bedri es pirms dažām dienām biju izracis pats. Tā bija vairāk nekā pēdu dziļa un sešas pēdas plata, un tās iekšpuse bija izlikta ar akmeņiem. Pašlaik tajā dega neliels apmetnes ugunskurs.
Visi pārējie bija jau ieradušies. Mola un Fela sēdēja uz garā stumbra sola. Vilems bija apmeties uz akmens. Simmons sēdēja zemē uz sakrustotām kājām un ar nūju bikstīja uguni.
Kad iznācu no koku aizsega, Vilems pacēla galvu. Zibošajā uguns gaismā viņa acis izskatījās tumšas un iekritušas. Viņš un Simmons bija pārmaiņus sargājuši mani gandrīz divas dienkopas. Tu esi nokavējies, Vilems teica.
Simmons pacēla skatienu pret mani, un viņa seja bija tikpat moža kā vienmēr, tomēr ari tajā jautās noguruma pēdas. Vai tas ir pabeigts? viņš satraukts jautāja.
Es pamāju ar galvu. Atpogājis piedurkni, es uzritināju to augšā un atsedzu skatienam dzelzs disku, kas bija mazliet lielāks par Kopvalstlbas peniju. To klāja smalka sigaldrija un zelta ielaidumi. Tas bija mans nesen pagatavotais gramms. Divas ādas lentes to cieši turēja nostiprinātu apakšdelma iekšpusē.
Draugu pulciņš iegavilējās.
- Interesants veids, kā to nēsāt, Mola teica. Izskatās moderni un reizē atgādina barbaru sirotāju.
- Vislabāk tas darbojas tiešā kontaktā ar ādu, es paskaidroju. Un man tas jānēsā neredzamā vietā, jo es nedrīkstu zināt, kā tādu pagatavot.
- Praktiski un stilīgi, Mola atzina.
Simmons pienāca tuvāk, lai nopētītu jaunumu, un pieskārās tam ar pirkstu. Izskatās tik mazs… āāāāā! viņš iekliedzās un atlēca atpakaļ, purinādams roku. Nolādēts! viņš apjucis nolamājās. Piedod! Tas mani tikai izbiedēja.
- Kist un crayle! es iesaucos, sirdij strauji salecoties. Kas noticis?
- Vai tu kādreiz esi pieskāries Arkanuma gilderam? Simmons jautāja. Nu, tam, ko izsniedz, kad esi kļuvis par pilntiesīgu arkanistu?
Es apstiprinoši pamāju. Tas kaut kā dīvaini iedūcās. Man pirksts kļuva nejutīgs, it kā būtu aizmidzis.
Simmons, purinādams roku, norādīja uz manu grammu. Te notika tas pats. Pārsteidza negaidot.
- Nezināju, ka arī gilderi darbojas kā grammi, es teicu. Bet tur ir sava loģika.
- Vai tu esi to pārbaudījis? Vilems noprasīja.
Es papurināju galvu. Kaut kā savādi šķita darīt to vienam, es atzinos.
- Tu gribi, lai to dara kāds no mums? Simmons iesmējās. Taisnība, tas būtu gluži normāli.
- Turklāt man šķita, ka tuvumā nekaitētu ārsts. Es pamāju uz Molas pusi. Tīrās drošības labad.
- Es nezināju, ka man šovakar būs profesionāli pienākumi! Mola protestēja. Man nav līdzi aptieciņas.
- Domāju, ka tā nebūs vajadzīga, es teicu, izvilku no apmetņa apakšas simpātijas vaska gabalu un pacēlu to pārējiem pretī. Kurš grib uzņemties šo godu?
Brīdi valdīja klusums, un tad roku izstiepa Fela. Es pagatavošu lelli, bet neduršu tajā kniepadatu.
- Vhenata, noteica Vilems.
Simmons paraustīja plecus. Labi, es to izdarīšu. Ceru, ka mācēšu.
Es iedevu vaska gabalu Felai, un viņa sāka to sildīt plaukstās. Vai tu gribi izmantot matu vai asinis? viņa klusi jautāja.
- Abus, es atbildēju, cenzdamies neizrādīt arvien augošās bažas.
- Ja gribu naktī mierīgi gulēt, man jābūt pilnīgi pārliecinātam. Izvilku cepures adatu, iedūru sev plaukstas pamatnē un vēroju, kā izspiežas spoža asins lāse.
- Tas nesanāks, Fela teica. Vasks nejaucas ar asinīm. Tās vienkārši sakrāsies pilienos un izspiedīsies ārā.
- Un kā tu tiki pie tādas gudrības? Simmons neveikli mēģināja ķircināties.
Fela pietvīka un mazliet nodūra galvu, un garie mati noslīdēja viņai no pleciem. Ar svecēm. Ja gatavo krāsainas sveces, nevar izmantot ūdens bāzes krāsas. Vajadzīgs pulveris vai eļļa. Tas ir šķīdības jautājums. Polārs vai nepolārs izvietojums.
- Es mīlu Universitāti! Simmons ugunskura pretējā pusē teica Vilemam. Izglītotas sievietes ir daudz pievilcīgākas.
- Es labprāt sacītu kaut ko līdzīgu, Mola sausi teica. Tikai nekad neesmu pazinusi nevienu izglītotu vīrieti.
Es noliecos un paņēmu no uguns vietas šķipsniņu pelnu un uzkaisīju tos plaukstai, kur tie uzsūca asinis.
- Tam vajadzētu darboties, Fela teica.
- Šī miesa sadegs. Viss pasaulīgais uz zemes pārvēršas pelnos, drūmi svinīgā balsī noskandēja Vilems un pievērsās Simmonam. Vai tieši tā nav teikts tavā svētajā grāmatā?
- 11 mav mana svētā grāmata, Simmons atbildēja. Tomēr tu esi tuvu patiesībai. Viss pārvēršas pelnos, tātad sadegs arī šī miesa.
- Jūs abi jautri pavadāt laiku, Mola sausi izmeta.
- Es esmu apdullis, sapņojot par veselīgu naktsmiegu, Vilems teica.
- Mana vakara izklaide pēdējā laikā ir kafija pēc kūkas.
Fela pastiepa man vaska bumbiņu, un es iespiedu tajā slapjos pelnus. Viņa vēlreiz to samīcīja, tad sāka veidot, un dažas veiklas pirkstu kustības pārvērta to vīrietim līdzīgā vaska lellē. Viņa pacēla to, lai visi varētu redzēt.
- Kvoutam ir krietni lielāka galva, Simmons ar puicisku smīnu atzīmēja.
- Man ir ari dzimumorgāni, es teicu, paņemdams lelli no Felas, un piespiedu tās galvai matu. Tomēr aiz zināmas robežas reālisms kļūst neefektīvs. Es aizgāju pie Simmona un iedevu viņam vaska atdarinājumu un garo cepures adatu.
Paņēmis katru savā rokā, viņš neomulīgi paskatījās uz visiem pēc kārtas. Vai tu noteikti to gribi?