Es apstiprināju.
- Nu labi! Simmons dziļi ievilka elpu un iztaisnoja plecus. Viņš pievērsa koncentrētu skatienu lellei, un viņa pierē ievilkās dziļas rievas.
Es strauji saliecos līkumā, iebrēcos un pieliekdamies sagrābu kāju.
Fela ieelsojās, Vilems pielēca stāvus. Simmona acis panikā iepletās, un viņš sastinga ar lelli vienā un adatu otrā rokā. Viņš izmisis paskatījās apkārt. Es… Es taču…
Izslējos taisni un izlīdzināju kreklu. Tas bija tikai vingrinājums, es teicu. Vai kliedziens izklausījās pārāk meitenīgs?
Simmons atvieglojumā kļuva gluži ļengans. Sasodīts! viņš smiedamies nevarīgi izdvesa. Tas nav nekāds joks, ķēms tāds! Bezpalīdzīgi smiedamies, viņš nosusināja sviedrus no pieres.
Vilems kaut ko nomurmināja siaru valodā un atgriezās savā vietā.
- Jūs visi trīs esat īsta ceļojošu aktieru trupa, sacīja Mola.
Simmons dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. Iztaisnojis plecus, viņš
pacēla lelli un cepures adatu sev priekšā. Viņa roka drebēja. Tehlu vārdā! viņš izmeta. Tu mani pārbiedēji līdz nesaprašanai. Es vairs nevaru turpināt.
- Žēlīgā Dieva māte! Mola piecēlās un, apgājusi apkārt ugunskuram, nostājās pretī Simmonam. Dod man! Viņa paņēma vaska atdarinājumu un adatu un pagriezusies paskatījās uz mani. Vai esi gatavs?
- Vienu mirkli! Pēc divu dienkopu nepārtrauktas modrības atmest Alaru, kas bija mani aizsargājis, šķita gluži kā atbrīvot sastingušu dūri, kas pārāk ilgi bijusi sažņaugta.
Pēc brīža es papurināju galvu. Bez Alara es jutos savādi. Gandrīz vai kails. Katram gadījumam iedur man kājā!
Mola nomurmināja sasaisti un izdūra adatu cauri lelles kājai.
Iestājās klusums. Visi nekustēdamies raudzījās manī.
Es neko nejutu. Viss ir kārtībā! es teicu. Pārējie uzelpoja vieglāk, un es aizdomīgi paskatījos uz Molu. Vai tas patiešām bija viss?
- Nē, Mola atklāti atbildēja, izvilkdama adatu no lelles kājas, un pietupās, lai turētu adatu virs uguns. Tas bija tikai viegls izmēģinājums. Es negribēju vēlreiz klausīties tavu meitenīgo kliedzienu. Viņa izvilka adatu no uguns un piecēlās. Šoreiz es uzbrukšu tev pa īstam. Pacēlusi adatu virs lelles, viņa paskatījās uz mani. Vai esi gatavs?
Es pamāju ar galvu. Viņa uz mirkli aizvēra acis, tad nomurmināja sasaisti un izdūra karsto adatu cauri vaska lelles kājai. Gramma metāls manas rokas iekšpusē kļuva vēss, un es sajutu īslaicīgu spiedienu kājas muskulī, it kā man kāds būtu iebakstījis ar pirkstu. Paskatījos lejup, vai Simmons nemēģina man atriebties, bakstīdams mani ar nūju.
Tā kā es neskatījos uz Molu, tad neredzēju, ko viņa dara tālāk, bet sajutu līdzīgu spiedienu vēl trīs reizes vienreiz katrā rokā un vienreiz lielajā muskulī virs ceļgala. Gramms kļuva vēsāks.
Dzirdēju, kā Fela apslāpēti ieelsojas, un, pacēlis skatienu, redzēju, kā Mola drūmu un apņēmīgu seju iemet lelli ugunskurā un nomurmina vēl vienu sasaisti.
Kad vaska lelle lidoja pa gaisu, Simmons izdvesa izbiedētu kliedzienu. Vilems atkal pielēca kājās un, šķiet, grasījās mesties virsū Molai, taču bija jau par vēlu, lai viņu apturētu.
Dzirkstelēm paceļoties gaisā, lelle iekrita sarkanajās oglēs. Mans pie rokas piestiprinātais gramms kļuva gandrīz sāpīgi auksts, un es neapvaldīti iesmējos. Visi pagriezās pret mani, un viņu sejās varēja lasīt dažāda līmeņa šausmas un neticību.
- Viss ir kārtībā! es teicu. Bet sajūta ir diezgan dīvaina. Tāda kā tirpoņa. It kā es stāvētu siltā, durstošā vējā.
Gramms man pie rokas kļuva ledains, un tad savādā sajūta izgaisa: lelle izkusa, iznīcinot simpātijas saikni. Vasks sāka degt, un liesmas pacēlās augstāk.
- Vai sāpēja? Simmons noraizējies vaicāja.
- It nemaz, es atbildēju.
- Un šoreiz tas patiešām bija viss, ko es spēju, sacīja Mola. Lai izdarītu ko vairāk, man būtu vajadzīga kalēja ēze.
- Un viņa ir El’the, Simmons apmierināts teica. Varu derēt, ka Mola ir trīskārt prasmīgāka simpātiste nekā Ambrozs.
- Vismaz trīskārt, es piekritu. Bet, ja kāds izlīstu kaut no ādas, lai sameklētu kalēja ēzi, tad tas būtu Ambrozs. Ja grammam dod spēcīgu pretsparu, to var pārspēt.
- Tātad turpināsim rīt? Mola jautāja.
Es pamāju ar galvu. Labāk nodrošināties nekā ciest.
Simmons ar nūju pabakstīja vietu, kur ugunskurā bija iekritusi lelle.
- Ja Mola izdarīs visļaunāko un tev tas nekaitēs, tu varbūt tiksi vaļā ari no Devi. Varēsi kaut cik uzelpot.
Iestājās īss klusuma brīdis. Es aizturēju elpu, cerēdams, ka Fela un Mola nebūs pievērsušas šai piezīmei īpašu uzmanību.
Mola pārsteigta paskatījās uz mani. Devi?
Nikni pablenzu uz Simmonu, un viņš atbildēja ar vainīgu skatienu gluži kā suns, kas gatavojas saņemt kājas spērienu. Es esmu aizņēmies naudu no gaeletes, kuru sauc Devi, paskaidroju, cerēdams, ka ar to viņai pietiks.
Mola nenovērsa skatienu no manis. Un?
Es nopūtos. Citkārt es būtu izvairījies apspriest šo tematu, bet Mola prata būt uzstājīga, un man katrā ziņā vajadzēja viņas palīdzību rītdienas iecerei.
- Devi bija Arkanuma locekle, es paskaidroju. Es viņai iedevu dažus pilienus asiņu ķīlai pret aizdevumu dimestra sākumā. Kad Ambrozs sāka savus uzbrukumus, es izdarīju maldīgu secinājumu un apvainoju viņu ļaunprātīgā rīcībā. Pēc tam mūsu attiecības kļuva naidīgas.
Mola un Fela saskatījās. Tu allaž papūlies krietni sarežģīt savu dzīvi, vai ne? Mola teica.
- Es jau atzinu, ka tā bija kļūda! aizkaitināts atcirtu. Ko vēl tu gribi?
- Vai tu varēsi atdot viņai parādu? iejaucās Fela, pirms mana vārdu apmaiņa ar Molu bija kļuvusi pārāk ugunīga.
- Godīgi sakot, nezinu, es atbildēju. Ja kaut cik veiksies un ja pavadīšu “Frakcijā” garas nakts stundas, varbūt spēšu līdz dimestra beigām sagrabināt vajadzīgo summu.
Es nepateicu visu patiesību. Kaut gan pastāvēja iespēja, ka spēšu samaksāt Felai, bija pilnīgi skaidrs, ka nespēšu nopelnīt arī nākamā dimestra mācību maksai. Es negribēju sabojāt visiem vakaru, atzīstot, ka Ambrozs tomēr ir uzvarējis. Piespiezdams mani milzum daudz laika iztērēt gramma pagatavošanai, viņš mani būtībā bija izspiedis no Universitātes.
Fela piešķieba galvu. Kas notiks, ja tu nevarēsi viņai samaksāt?
- Nekas labs, drūmi noteica Vilems. Ne jau velti to sievieti ir iesaukuši par Dēmonu Devi.
- īsti nezinu, es atbildēju. Viņa var pārdot manas asinis. Viņa teica, ka zinot kādu, kurš vēlas tās nopirkt.
- Es esmu pārliecināta, ka viņa to nedarītu! iesaucās Fela.
- Man nebūtu iemesla viņai pārmest, es teicu. Kad piekritu šim darījumam, es zināju, kādas sekas ir iespējamas.
- Bet viņa…
- Tā gluži vienkārši ir iekārtota pasaule, es apņēmīgi sacīju, nevēlēdamies apspriest šo jautājumu vairāk, nekā vajadzīgs. Gribēju, lai vakars beigtos patīkamā noskaņojumā. Tagad es ar prieku gaidu, kad beidzot varēšu kārtīgi izgulēties pats savā gultā. Paskatījos apkārt un redzēju, ka Vilems un Simmons pauž gurdu piekrišanu. Tiksimies visi rīt! Nenokavējiet!
* * *
Tovakar es ar patiku izbaudīju savas šaurās gultas greznību mazajā Ankera viesnīcas istabā. Kādā nakts brīdī pamodos, sajutis pie ādas metāla saltumu. Pasmaidīju, pagriezos uz sāniem un atkal ieslīgu svētlaimīgā miegā.
TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA . ugunsgrēks
NĀKAMAJĀ VAKARĀ es rūpīgi sakārtoju ceļamaisu, cītīgi domādams, vai neesmu aizmirsis kādu svarīgu iekārtas piederumu. Kad pārbaudīju visu trešoreiz, pie durvīm atskanēja klauvējiens.