Atvēris durvis, ieraudzīju aiz tām stāvam apmēram desmit gadus vecu zēnu, kas strauji elpoja. Viņš uzmeta ašu skatienu maniem matiem un šķita atvieglots. Vai tu esi Kouts?
- Kvouts, es izlaboju. Jā, tas es esmu.
- Man jānodod tev ziņa. Zēns iebāza roku kabatā un izvilka apspurušu papīra gabalu.
Es pastiepu roku, bet zēns soli atkāpās un papurināja galvu. Dāma solīja, ka tu man iedošot džotu, ja es tev to atnesīšot.
- Šaubos gan, es teicu, nenolaizdams roku. Parādi man zīmīti! es teicu. Ja tā patiešām ir man, es tev iedošu puspeniju.
Zēns pikti pablenza uz mani un ielika papīra gabalu man rokā.
Tas nebija pat aizzīmogots, tikai divreiz pārlocīts uz pusēm. Turklāt papīrs bija mazliet mitrs. Paskatījies uz nosvīdušo zēnu, es sapratu iemeslu.
Zīmītē bija rakstīts:
“Kvout!
Laipni lūdzu Tevi šodien ierasties vakariņās! Man tevis ir ļoti pietrūcis. Gribu tev pastāstīt pacilājošu vēsti. Lūdzu, atnāc uz satikšanos “Mucā un Mežakuilī” piektā zvana laikā.
Gaidīšu,
Denna.
P.S. Es apsolīju zēnam puspeniju.”
- Piektā zvana laikā? es noprasīju. Pie Dieva pārogļotajām plaukstām! Cik ilgi tu nāci šurp? Ir jau noskanējis sestais zvans!
- Tā nav mana vaina, zēns atbildēja, pikti skatīdamies uz mani.
- Es tevi meklēju stundām ilgi. Enkurā, viņa man teica. Aiznes to Koutam uz Enkuru viņā upes pusē. Bet šitā vieta nemaz nav pie upes. Un uz izkārtnes nekāds enkurs nav redzams. Kā tad es varēju to atrast?
- Varēji kādam pajautāt! es iesaucos. Sasodītais zeņķi, kā tu varēji būt tik neaptēsts? Apspiedu dedzīgu vēlēšanos sagrābt viņu aiz rīkles un savaldīdamies dziļi ievilku elpu.
Paskatījos pa logu, aiz kura biezēja vakara krēsla. Pēc nepilnas pusstundas mani draugi pulcēsies mežā pie ugunskura bedres. Man vairs nebija laika aiziet līdz Imrei.
- Nu labi, es teicu, cik rāmi vien spēju. Izvilku zīmuļa galu un uzrakstīju dažas rindas lapiņas otrā pusē.
“Denna!
Man ārkārtīgi žēl. Tavs ziņnesis atrada mani tikai pēc sestā zvana. Viņš ir nepārspējami neaptēsts.
Man arī Tevis ir ļoti pietrūcis, un es apsolu būt pilnīgi Tavā rīcībā rīt jebkurā dienas vai vakara stundā. Sūti puiku atpakaļ pie manis ar atbildi, kad un kur varam satikties.
No sirds,
Kvouts.
P.S. Ja tas zeņķis mēģina izspiest Tev naudu, dod viņam pa ausi. Samaksu viņš dabūs, kad atnesīs uz “Ankeru” Tavu atbildi, ja vien neapmaldīsies vai ceļā to neapēdīs.”
Aizlocīju lapiņu un uzspiedu locījuma vietai mīkstu sveces vasku.
Aptaustīju savu maku. Pēdējā mēneša laikā biju lēnām iztērējis abus Devi aizdotos talantus. Biju izdevis naudu par dažādiem sīkumiem pārsējiem, kafiju un šovakar vajadzīgajiem piederumiem.
Līdz ar to manā rīcībā bija vairs tikai četri peniji un vientuļš šims. Uzmetu ceļamaisu plecā un liku zēnam sekot man lejā pa kāpnēm.
Pamāju sveicienu Ankeram, kas stāvēja aiz letes, un pagriezos pret zēnu. Nu, tā! es teicu. Šurpnācienu tu galīgi salaidi grīstē, tomēr es došu tev iespēju laboties. Izvilku no kabatas trīs penijus un parādīju tos viņam. Tagad tu skriesi atpakaļ uz “Mucu un Mežakuili”, atradīsi sievieti, kura tev iedeva šo zīmīti, un atdosi to viņai. Papurināju salocīto papīru viņam acu priekšā. Viņa atsūtīs atbildi. Tu atnesīsi to šurp un iedosi tur tam cilvēkam! Es norādīju uz Ankeru. Un viņš tev iedos naudu.
- Es neesmu idiots! zēns atbildēja. Papriekš gribu dabūt savu puspeniju.
- Arī es neesmu idiots! es atcirtu. Tu dabūsi visus trīs penijus, kad atnesīsi šurp viņas atbildi.
Zēns uzmeta man naidīgu skatienu, tad drūmi pamāja ar galvu. Iedevu viņam zīmīti, un viņš izskrēja pa durvīm.
- Tas puika izskatījās tāds kā apdullis, kad ieradās šeit, Ankers sacīja.
Es papurināju galvu. Viņš ir stulbs kā zābaks. Es viņam labprāt
neuzticētu neko, bet viņš zina, kāda tā sieviete izskatās. Nopūtos un uzliku uz letes trīs penijus. Es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs izlasītu to zīmīti un pārliecinātos, ka puika nemānās.
Ankers uzmeta man bažīgu skatienu. Bet ja nu tā ir, hm, personīga rakstura vēstule?
- Tad es no prieka uzdejošu džigu, es teicu. Bet, starp mums runājot, es par to ļoti šaubos.
* * *
Kad aizgāju līdz norunātajai vietai mežā, saule bija jau norietējusi. Vilems jau kurināja uguni lielajā ugunskura bedrē. Stundas ceturksni mēs abi darbojāmies, vākdami malku, lai tās pietiktu vairākām stundām.
Drīz ieradās Simmons, vilkdams garu nokaltuša zara gabalu. Mēs trijatā salauzām to daļās un nervozi pārmijām nenozīmīgus vārdus, līdz starp kokiem parādījās Fela.
Viņas garie mati bija uzsprausti, atstājot graciozo kaklu un plecus kailus. Viņas acis bija tumšas un mute mazliet sārtāka nekā parasti. Garais, melnais tērps bija saņemts ap tievo vidukli un apaļīgajiem gurniem. Itin atsegtas bija arī -viņas krūtis krāšņākās, kādas es savā jaunajā mūžā biju redzējis.
Mēs visi blenzām uz viņu, bet viscītīgāk blenza Simmons. Oho! viņš iesaucās. Tas ir, es gribēju teikt, ka agrāk tu biji visskaistākā sieviete, kādu man gadījies redzēt. Nezināju, ka tev ir iespēja iet vēl tālāk! Viņš iesmējās savus zēniskos smieklus un izstiepa abas rokas pret Felu. Paskaties pati! Tu esi nepārspējama!
Fela pietvīka un novērsa skatienu, izskatīdamās acīmredzami apmierināta.
- Tev šovakar būs jādara pats grūtākais, es viņai teicu. Man ļoti nepatīk lūgt, bet…
- Bet tu esi vienīgā neatvairāmi pievilcīgā sieviete, kādu mēs pazīstam, Simmons teikuma vidū iečiepstējās. Mūsu rezerves plāns bija ieģērbt Vilemu kleitā. Bet tas nebūtu labākais.
Vilems pamāja ar galvu. Piekritu.
- Tikai tevis dēļ! Felas lūpas savilkās ironiskā smaidā. Kad es teicu, ka palieku tev pakalpojumu parādā, man ne prātā nenāca, ka tu
sūtīsi mani uz satikšanos ar citu vīrieti. Smaids kļuva mazliet sājāks.
- Turklāt vēl ar Ambrozu!
- Tev būs viņš jāpacieš tikai stundu vai divas. Ja iespējams, mēģini aizvest viņu uz Imri, bet derēs ari cita vieta vismaz simt jardu attālumā no “Ponija”.
Fela nopūtās. Par to es vismaz dabūšu vakariņas. Viņa paskatījās uz Simmonu. Man patīk tavi zābaki.
Simmons pasmaidīja. Tie ir jauni.
Atskanēja soļi, un es pagriezos atpakaļ. Starp mums nebija vienīgi Molas, taču cauri soļu skaņai es dzirdēju klusinātas balsis un aizkaitināts sakodu zobus. Droši vien tur pastaigājās kāds mīlas pārītis, priecādamies par sezonai neparasti silto laiku.
Mūsu pulciņu neviens nedrīkstēja ieraudzīt kopā vismaz šovakar ne. Tas varētu izraisīt pārāk daudz jautājumu. Gribēju steigties uz nācēju pusi un aizšķērsot viņiem ceļu, bet tad pazinu Molas balsi. Pagaidi tepat, kamēr es visu paskaidrošu! viņa teica. Lūdzu! Tikai pagaidi! Tā būs vienkāršāk.
- Lai viņš piedzīvo trakuma lēkmi un redz zibeņus divpadsmit krāsās! no tumsas atskanēja pazīstama sievietes balss. Manis pēc lai viņš kaut izvemj pats savas aknas!
Es spēji apstājos. Zināju, ka pazīstu otras nācējas balsi, taču netiku skaidrībā, kam tā pieder.
Mola iznāca no tumšā koku aizsega. Viņai blakus iznira sīks stāvs ar īsiem, gaiši rudiem matiem. Devi.
Apstulbis stāvēju, kamēr Mola pienāca tuvāk, izstiepusi rokas lūdzošā žestā, un sāka ātri runāt: Kvout, es pazīstu Devi jau no seniem laikiem! Kad atnācu uz Universitāti kā jauniņā, viņa man palīdzēja iejusties un daudz ko uzzināt. Tas bija toreiz, pirms viņa… aizgāja projām.