- Pirms mani izslēdza, Devi lepni izlaboja. Es par to nekaunos.
Mola steigšus turpināja: Pēc tā, ko tu vakar teici, man likās, ka ir
noticis pārpratums. Kad es iegriezos pie viņas, lai to pajautātu… Mola paraustīja plecus. Gribot negribot atklājās viss stāsts. Viņa gribēja palīdzēt.
- Es gribu gabalu no Ambroza, Devi teica. Izrunājot šo vārdu, viņas balsi ieskanējās salts naids. Mana palīdzība te ir mazsvarīga.
Vilems neveikli nokremšļojās. Vai es nemaldīšos, ja teikšu…
- Viņš sit savas palaistuves! Devi viņu strupi pārtrauca. Ja es varētu to augstprātīgo nelieti nogalināt un tikt cauri sveikā, es jau sen būtu to izdarījusi. Viņa paskatījās Vilemam tieši acis. Un, jā, mums ir pagātne. Un, nē, tā nav tava darīšana. Vai ar to tev pietiek?
Iestājās saspringts klusums. Vilems pamāja ar galvu, piesardzīgi saglabādams neitrālu sejas izteiksmi.
Devi pagriezās un paskatījās uz mani.
- Devi, es īsi paklanījos pret viņu. Piedod!
Viņa pārsteigumā samirkšķināja acis. Nu, tas tikai ir kaut kas! Viņas balsī skanēja dzēlīgs sarkasms. Varbūt tev galvā tomēr ir kāda drusciņa smadzeņu.
- Es domāju, ka nevaru tev uzticēties, es teicu. Bet maldījos un to nožēloju. Tā nebija gudrākā doma, kas radusies manā prātā.
Devi ilgi raudzījās manī. Mēs neesam draugi, viņa noskaldīja ar tikpat ledainu sejas izteiksmi. Bet, ja pēc šī visa tu vēl būsi dzīvs, mēs aprunāsimies.
Devi paskatījās man garām, un viņas seja atmaiga. Mazā Fela! viņa iesaucās, aizsteidzās man aiz muguras un cieši apskāva Felu. Jūs visas esat izaugušas! Viņa atkāpās un nomēroja Felu ar atzinīgu skatienu no soļa attāluma. Ak mūžs, tu taču izskaties kā visīstākā Modegas palaistuve! Viņam tas ļoti patiks.
Fela smaidīdama apgriezās apkārt, un viņas tērpa apakšmala noplandīja gaisā. Nav slikti, ja kādreiz ir iegansts uzposties!
- Tev vajadzētu uzposties biežāk un pašai sevis dēļ, Devi teica.
- Un labāku vīriešu, nevis Ambroza dēļ.
- Es esmu bijusi ļoti aizņemta. Esmu atradinājusies no pucēšanās. Man vajadzēja veselu stundu, lai atcerētos, kā jāsakārto mati. Vai vari dot kādu padomu? Fela mazliet pacēla rokas gar sāniem un lēni pagriezās apkārt.
Devi vērtējoši nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Tu tāpat jau izskaties labāk, nekā viņš ir pelnījis. Bet tev nav nekādu rotu. Vajadzētu kādu mirdzošu akcentu.
Fela paskatījās uz savām rokām. Gredzeni nesaderas ar cimdiem, viņa teica. Un man nebija nekā piemērota, ko nēsāt pie kleitas.
- Nu tad ņem! Devi piešķieba galvu un sataustīja kaut ko sev matos vispirms vienā, tad otrā pusē. Tad viņa piegāja Felai tuvāk. Ai, cik tu esi gara, pieliecies!
Kad Fela atkal izslējās taisni, viņas galvu rotāja auskari, kas šūpodamies atstaroja ugunskura gaismu.
Devi atkāpās un izdvesa neapmierinātu nopūtu. Un nevar noliegt, ka tev tie piestāv labāk! Viņa pikti papurināja galvu. Ak mūžs, sieviete! Būtu man tādi pupi kā tev, es jau būtu iekarojusi pusi pasaules!
- Kopā ar mani, Simmons jūsmīgi piebilda.
Vilems skaļi iesmējās, tad paslēpa seju plaukstās un atkāpās soli tālāk no Simmona, purinādams galvu un cenzdamies izlikties, ka viņam nav nekā kopīga ar blakus stāvošo svešinieku.
Devi pameta skatienu uz Simmona nekautro, puicisko smīnu un atkal pievērsās Felai. Kas tas ir par idiotu?
Es uztvēru Molas skatienu un ar žestu paaicināju viņu tuvāk, lai mēs varētu aprunāties. Tev tas nebija jādara, tomēr paldies! Tas ir liels atvieglojums, ja man nav jādomā, ka viņa kaut kur perina ļaunus plānus pret mani.
- Neesi tik pārliecināts, Mola drūmi teica. Es nekad nebiju redzējusi viņu tik niknu. Tā ir nejēdzība, ka jūs abi esat sagājuši ragos. Jums ir daudz līdzības.
Es pametu skatienu pāri ugunskura bedrei uz Vilemu un Simmonu, kas uzmanīgi tuvojās Devi un Felai. Es par tevi daudz esmu dzirdējis, Vilems teica, skatīdamies uz Devi. Biju domājis, ka tu esi garāka.
- Un kā tev tas padodas? Devi sausi atjautāja. Tas ir, domāšana?
Es savēcināju rokas, lai pievērstu pārējo uzmanību. Ir jau vēls! es
teicu. Mums jāsāk rīkoties.
Fela piekrītoši pamāja. Es drošības pēc gribu tur ierasties laikus. Viņa nervozi saraustīja pirkstaiņus. Vēliet man veiksmi!
Mola piegāja pie Felas un aši apskāva viņu. Viss būs labi. Uzturies ar viņu publiskā vietā! Cilvēku klātbūtnē viņš uzvedīsies labāk.
- Centies jautāt par viņa dzeju! Devi ierosināja. Par to viņš runās daudz un ilgi.
-Ja viņš kļūst nepacietīgs, paslavē vīnu! ieteica Mola. Saki kaut ko tādu: “Ai, kā es gribētu vēl vienu glāzi, bet baidos, ka tas man sakāps galvā.” Viņš nopirks veselu pudeli un centīsies saliet to tev iekšā.
Devi pamāja ar galvu. Tas viņu atturēs no tevis vēl vismaz pusstundu. Viņa pasniedzās un uzvilka Felas kleitas augšdaļu mazliet augstāk. Sāc atturīgāk un uz vakariņu beigām mazliet pavelc to uz augšu. Palaikam noliecies uz priekšu. Darbojies ar pleciem. Ja viņš redzēs arvien vairāk, tad nospriedīs, ka viss notiek un notiks. Tas viņu atturēs no grābstīšanās.
- Kaut ko tik satriecošu es vēl neesmu redzējis, Vilems klusi teica.
- Vai visas pasaules sievietes slepenībā pazīst cita citu? Simmons noprasīja. Jo tas daudz ko izskaidrotu.
- Arkanumā mēs esam tikai nepilns simts, Devi ar nepatiku atmeta.
- Viņi sagrūž visas sievietes vienā “Steliņģu” spārnā, vienalga, vai mēs gribam vai negribam tur dzīvot. Kā lai mēs nepazītu cita citu?
Es piegāju pie Felas un iedevu viņai tievu ozola zariņu. Kad mēs būsim beiguši, došu tev signālu. Un tu dod man zīmi, ja viņš sadomā tevi pamest.
Fela savilka uzacis. Tādu teicienu sieviete var uztvert kā noniecinājumu, viņa teica, tad pasmaidīja un iebāza zariņu vienā no melnajiem, garajiem cimdiem. Auskari atkal sašūpojās un spoži iemirdzējās. Tie bija smaragdi. Gludas smaragda lāsītes.
- Skaisti auskari, es teicu Devi. Kur tu tos dabūji?
Viņa savilka acis šaurāk, it kā nebūtu skaidrībā, apvainoties vai ne.
- No kāda jauna, glīta zēna, kurš tādā veidā nokārtoja savu parādu, viņa atbildēja. Bet tā nepavisam nav tava darīšana.
Es paraustīju plecus. Jautāju tikai ziņkārības pēc.
Fela pamāja mums ar roku un devās projām, taču nebija nogājusi pat dažus soļus, kad Simmons piesteidzās viņai blakus. Neveikli smaidīdams un žestikulēdams, viņš pateica dažus vārdus un kaut ko iedeva Felai. Viņa pasmaidīja un iebāza to garajā, melnajā pirkstainī.
Es pagriezos pret Devi. Ja pareizi saprotu, tev mūsu plāns ir zināms?
Viņa apstiprinoši pamāja. Cik tālu ir līdz viņa istabām?
- Mazliet vairāk par pusjūdzi, es atbildēju ar tādu kā vainas apziņu.
- Izslīde…
Devi ar strupu žestu mani pārtrauca. Es pati protu rēķināt! viņa atcirta.
- Protams. Es norādīju uz savu ceļamaisu, kas gulēja blakus ugunskura bedrei. Tur iekšā ir vasks un māls. Iedevu viņai tievu bērza zariņu. Kad būsim vietā, es došu zīmi. Sāc ar vasku. Cītīgi darbojies pusstundu, tad dod signālu un pārej pie māla. Veltī mālam vismaz vienu stundu.
Devi nicīgi nosēcās. Kad aiz muguras deg liels ugunskurs? Man vajadzēs, augstākais, piecpadsmit minūtes.
- Saproti, var taču būt, ka tas nav noslēpts viņa zeķu atvilktnē. Tas var būt ieslēgts vietā, kur nepiekļūst gaiss.