Devi ar rokas mājienu raidīja mani projām. Es pati zinu, kas darāms.
Es īsi paklanījos. Atstāju to tavās prasmīgajās rokās!
- Un viss? Mola sašutusi noprasīja. Man tu lasīji lekciju stundas garumā! Un vēl pārbaudīji mani!
- Mums nav laika, es vienkārši atbildēju. Un tu būsi tepat un palīdzēsi, ja vajadzīgs. Turklāt man ir aizdomas, ka Devi ir viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kuru simpātijas spējas ir augstākas nekā man.
Devi uzmeta man drūmu skatienu. Aizdomas? Es tevi sakāvu kā beidzamo nīkuli! Tu bija mana raustāmā simpātijas lelle!
- Tas bija pirms divām dienkopām, es teicu. Kopš tā laika esmu iemācījies daudz ko jaunu.
- Raustāmā lelle? Simmons jautāja Vilemam. Vilems ar kustībām paskaidroja teikto, un abi iesmējās.
Es pamāju Vilemam. Ejam!
Pirms izgājām no klajuma, Simmons man iedeva mazu trauciņu.
Es izbrīnījies to apskatīju. Manā apmetņa kabatā jau bija šāds alķīmijas maisījums. Kas tas ir?
- Tikai ziede, ja tu gadījumā apdedzinātos, Simmons paskaidroja. Bet, ja tu to samaisīsi ar mīzaliem, tā pārvērtīsies par konfekti. Viņa seja bija nopietna un bezkaislīga. Par ļoti garšīgu konfekti.
Arī es saglabāju nopietnību. Tieši tā, ser.
Mola neizpratnē skatījās uz mums. Devi uzkrītoši nepievērsa mums uzmanību un sāka likt ugunskurā malku.
* * *
Stundu vēlāk mēs ar Vilemu sēdējām “Zelta Ponijā” un spēlējām kārtis. Ēdamzāle bija gandrīz pilna, un arfiste atskaņoja tīri ciešamu “Maigo ziemas rudzu” versiju. Telpā dūca sarunas, bagātie apmeklētāji spēlēja azartspēles, dzēra un sarunājās par to, par ko bagātie mēdz runāt. Kā pareizi iekaustīt staļļa puiku, es nodomāju. Vai kā ērtāk pavest muižas istabeni.
“Zelta Ponijs” nebija vieta, kas atbilstu manai gaumei. Apmeklētāji šeit bija pārāk izsmalcināti, dzērieni pārāk dārgi, un mūziķi patīkamāki acij nekā ausij. Par spīti tam visam, biju nācis šurp regulāri jau gandrīz divas dienkopas, izlikdamies, ka cenšos tikt augstāk pa sociālajām kāpnēm. Tāpēc nevienam nebija iemesla brīnīties, kāpēc es šajā konkrētajā vakarā atrodos šeit tieši.
Vilems iedzēra malku un sajauca kārtis. Mans dzēriena kauss stāvēja uz galda pusizdzerts un silts. Tajā bija tikai vienkāršs gaišais alus, bet “Ponija” iespaidīgo cenu dēļ mana kabata tagad bija gandrīz tukša.
Vilems vēlreiz izdalīja kārtis. Es satvēru savējās ļoti uzmanīgi, jo Simmona alķlmiskais brūvējums bija padarījis manus pirkstus diezgan lipīgus. Tikpat sekmīgi mēs būtu varējuši spēlēt ar tukšām kārtīm. Es vilku un metu tās galdā uz labu laimi, izlikdamies, ka koncentrēju domas spēlei, taču īstenībā saspringti gaidīju un klausījos.
Vienubrīd sajutu acs kaktiņā tādu kā ieniezēšanos un izstiepu pirkstus, lai to paberzētu, tomēr pēdējā brīdī attapos un paliku sēžam ar pusceļā paceltu roku. Vilems izbiedētām acīm skatījās uz mani no galda otras puses un tikko jaušami, bet noteikti papurināja galvu. Bridi es nekustīgi sēdēju un tad nolaidu roku lejā.
Es tik apņēmīgi centos izturēties nevērīgi, ka gaidītais kliedziens ārā uz ielas mani patiešām izbiedēja. Tas pāršķēla kluso sarunu murdoņu, un spalgajā balsī skanēja neapvaldīta panika: Deg! Deg!
Visi “Ponija” apmeklētāji uz mirkli sastinga. Tā allaž mēdz notikt, ja cilvēki ir apjukuši un izbiedēti. Brīdi tie lūkojas apkārt, paosta gaisu un domās sev jautā: “Vai kāds tiešām kliedza, ka deg?”, vai arī: “Deg? Kur deg? Vai šeit?”
Es ilgāk nevilcinājos. Pielēcu kājās, izlikos izmisīgi skatāmies apkārt, it kā censtos ieraudzīt uguni. Kad ēdamzālē sakustējās arī pārējie, es jau skrēju uz kāpņu pusi.
- Deg! ārā skanēja jauni kliedzieni. Ak Dievs! Ugunsgrēks!
Slepenībā smaidīdams, es klausījos, kā Bazils pārcentīgi spēlē savu
mazo lomu. Nepazinu viņu tik labi, lai uzticētu viņam visu kopējo plānu, taču bija svarīgi, lai kāds pamanītu uguni jau agri un es varētu sākt rīkoties. Es nepavisam nevēlējos nejauši nodedzināt pusi no viesnīcas.
Uzskrējis kāpņu augšgalā, pārlaidu skatienu “Zelta Ponija” otrajam stāvam. Aiz muguras kāpnēs es jau dzirdēju dimdošu soļu troksni. Daži turīgie viesnīcas klienti vēra vaļā durvis un skatījās gaitenī.
No Ambroza durvju apakšas ārā plūda nelielas dūmu grīstes. Teicami!
- Izskatās, ka tas ir tur! es iesaucos, iebāzu roku vienā no apmetņa kabatām un metos uz viņa durvju pusi.
Garajās dienās, ko biju pavadījis, pārmeklējot Arhīvus, es biju atradis daudzas interesantas norādes attiecībā uz artefakcijas prasmēm. Starp tām bija arī elegants artefakcijas paņēmiens, ko sauca par aplenkuma akmeni.
Tas darbojās pēc pašiem vienkāršākajiem simpātijas pamatprincipiem. Stops glabā enerģiju un to izmanto, lai aizšautu bultu pēc iespējas tālāk un pēc iespējas ātrāk. Aplenkuma akmens bija ar zīmēm apstrādāts svina gabals, kas glabā enerģiju un to izmanto, lai pārvietotu pats sevi apmēram sešu collu attālumā ar mūru dragājamās ierīces spēku.
Noskrējis pusi no gaiteņa, es apstājos un ar plecu piespiedu Ambroza istabas durvis. Devu tām triecienu arī ar aplenkuma akmeni, ko paslēptu turēju plaukstā.
Biezās koka durvis ieliecās kā mucas sāns, kas dabūjis triecienu ar kalēja veseri. Gaitenī atskanēja elsas un baiļu saucieni. Es iemetos istabā, cenzdamies apslāpēt gandarījuma smīnu sejā.
Ambroza dzīvojamā istaba bija tumša, un vēl tumšāku to padarīja piedūmotais gaiss. Tālāk pa kreisi es redzēju zibošas uguns liesmas. Pēc sava iepriekšējā apciemojuma sapratu, ka tā ir viņa guļamistaba.
- Ehei! es iesaucos. Vai tur kāds ir? Uzmanīgi izvēlējos balss tembru. Tai vajadzēja būt drosmīgai, bet raižpilnai. Protams, bez panikas. Galu galā es taču biju visu šo notikumu varonis.
Guļamistabā biezi dūmi mijās ar oranžām liesmām un koda man acīs. Pie sienas stāvēja masīva koka kumode, tik liela kā “Frakcijas” darbgalds. Ap atvilktņu malām vijās un plandījās liesmas. Acīmredzot Ambrozs patiešām glabāja atdarinājumu savā zeķu atvilktnē.
Paķēris tuvāko krēslu, es triecu to pret logu, pa kuru biju ierāpies pirms neilga laika. Atbrīvojiet ielu! es iesaucos.
Visspēcīgāk dega apakšējā atvilktne, un, kad es to atrāvu vaļā, gruzdošās drēbes kāri uztvēra gaisu un uzliesmoja. Es saodu degošu matu smaku un cerēju, ka neesmu apdedzinājis uzacis. Nevēlējos vairākus mēnešus staigāt ar pastāvīgu izbrīna izteiksmi sejā.
Pēc sākotnējā uzliesmojuma es dziļi ievilku elpu, paspēru soli uz priekšu un ar kailām rokām izrāvu smago koka atvilktni no kumodes. Virspusē gruzdēja nomelnējušas drānas, bet, skriedams pie loga, es dzirdēju, ka atvilktnes dibenā pret koku grabēdams sitas kaut kas ciets. Izsviedu atvilktni pa logu, un drēbju gabali vējā sparīgi uzliesmoja.
Nākamo es izrāvu augšējo atvilktni labajā pusē. Līdzko tā bija izvilkta no kumodes, dūmi un liesmas gāzās nepārtrauktā straumē. Kad abas šīs atvilktnes bija izrautas, tukšā vieta kumodes iekšpusē izveidoja primitīvu skursteni, kas nodrošināja ugunij vajadzīgo gaisu. Kad izsviedu pa logu otru atvilktni, skaidri dzirdēju dobjo liesmu rūkoņu, ugunij uzbrūkot lakotajam kokam un izplešoties pār kumodē noglabātajām drēbēm.
Lejā uz ielas ugunsgrēks bija pievilinājis cilvēkus, kuri darīja, ko spēja, lai apdzēstu degošos priekšmetus. Pulciņa vidū grozījās Simmons, ar jaunajiem, naglotajiem zābakiem bradādams pa nomelnējušajām drazām kā zēns, kas pēc pirmā pavasara lietus jūsmīgi šļakstinās pa peļķēm. Ja arī vaska lelle būtu pārcietusi kritienu, pēc šāda uzbrukuma tā noteikti būtu pagalam.