Stāvoklis bija acīmredzami nopietns. Devi jau pirms divdesmit minūtēm bija man signalizējusi, darot zināmu, ka ir jau mēģinājusi iedarboties uz vaska lelli. Tā kā rezultāta nebija, kļuva skaidrs, ka Ambrozs ir izmantojis manas asinis, lai pagatavotu manu atdarinājumu no māla. Parasts ugunsgrēks to nespētu iznīcināt.
Citu pēc citas es izrāvu arī pārējās atvilktnes un izmetu tās uz ielas, apstājies tikai uz bridi, lai norautu no Ambroza gultas biezos samta aizkarus un ievīstītu tajos rokas, ko vajadzēja pasargāt no karstuma. Tā varētu likties tīrā sīkmanība, taču man tas bija svarīgi. Es ļoti baidījos apdedzināt rokas. No tām bija atkarīga ikviena mana nopelnītā monēta.
Urā sīkmanība bija tā, ka atceļā uz kumodi es ar kāju iespēru pa naktspodu. Tas bija dārgs darinājums no smalka, glazēta māla. Naktspods apgāzās un lēkādams aizripoja pa grīdu, līdz atsitās pret kamīna stūri un saplīsa. Lieki piebilst, ka tas, kas izšļakstījās pa Ambroza paklājiem, nebija nekāda saldā konfekte.
Liesmas plandījās tukšo atvilktņu vietās, apgaismodamas istabu, un pa izsisto logu pieplūda gaiss. Beidzot istabā iesteidzās vēl kāds drosminieks. Aptinis rokas ar vienu no Ambroza gultas pārklājiem, viņš palīdzēja man izsviest ārā atlikušās kumodes atvilktnes. Darbs bija karsts un netīrs, un, kaut arī mēs darbojāmies divatā, es beigās klepoju un rīstījos.
Pēc nepilnām trim minūtēm viss bija galā. Daži attapīgākie bāra patroni ieradās ar ūdens krūzēm un aplēja joprojām degošo tukšās kumodes karkasu. Es izsviedu gruzdošās samta aizkaru skrandas pa logu un uzsaucu: Uzmanīgi tur, lejā! -, lai Simmons zinātu, ka no audumu kaudzes jāizņem mans aplenkuma akmens.
Atnācēji iededza lampas, un dūmi izklīda, atstājot vietu vēsam nakts gaisam, kas ieplūda pa izsisto logu. Istabā iesteidzās vēl citi, kas gribēja palīdzēt vai vienkārši blenzt, vai pakulstīt mēli. Pārsteigtu skatītāju bariņš sapulcējās ap Ambroza istabas uzlauztajām durvīm, un es izklaidīgi prātoju, kādas valodas varētu izraisīt mans šāvakara priekšnesums.
Tagad, kad istaba bija apgaismota, es aplūkoju uguns nodarītos postījumus. Kumode bija pārvērtusies apdegušu dēļu būrī, un sienas apmetums aiz tās bija saplaisājis un uzpūties. Baltos griestus izraibināja platas melnu sodrēju joslas.
Ģērbistabas spogulī ieraudzīju savu attēlu un apmierināts pārliecinājos, ka manas uzacis nav īpaši cietušas. Izskatījos pamatīgi izspūris un noskrandis, un manu seju klāja sviedri un tumši pelni. Melnajā sejā spilgti izcēlās acu baltumi.
Atnāca Vilems un palīdzēja man pārsiet kreiso roku. Tā nebija īsti apdegusi, taču es zināju, ka izskatītos savādi, ja es dotos projām, pilnīgi neskarts. Ja neņem vērā dažus apsvilušus matus, lielākais kaitējums man bija piedurknēs izdedzinātie caurumi. Vēl viens sabojāts krekls. Ja tā turpināsies, līdz dimestra beigām būšu palicis kails.
Apsēdos uz gultas malas un noskatījos, kā cilvēki nes arvien jaunas krūzes un lej ūdeni uz kumodes atliekām. Norādīju uz gruzdošu griestu siju, un viņi aplēja arī to. Koks spēji iešņācās, un gaisā savērpās tvaiku un dūmu mutulis. Cilvēki nāca un gāja, skatījās uz postažu, kratīja galvu un pārmija satrauktas piezīmes.
Kad Vilems beidza likt man pārsēju, pa izsisto logu ieplūda auļojošu pakavu klaudzoņa pret bruģakmeņiem, uz bridi noslāpējot nagloto zābaku sparīgo dunu.
Pēc nepilnas minūtes es izdzirdēju gaiteni Ambroza balsi. Dieva dēļ, kas te notiek? Vācieties projām! Projām!
Lamādamies un grūstīdams sanākušos cilvēkus, Ambrozs iebrāzās istabā. Ieraudzījis mani sēžam uz gultas, viņš spēji apstājās. Ko tu meklē manās istabās? viņš noprasīja.
- Ko? es atjautāju un paskatījos apkārt. Šīs ir tavas istabas? Nebija viegli ielikt balsi atbilstošo pārsteiguma un sašutuma devu, jo dūmi joprojām kairināja rīkli. Es apdedzinājos, glābdams tavas mantas?
Ambroza acis savilkās šaurāk, un viņš piegāja pie nomelnējušās kumodes atliekām. Viņš pameta ašu skatienu uz mani, un viņa acis piepešā atklāsmē iepletās platas. Es apspiedu smīnu, kas lauzās uz lūpām.
- Vācies ārā no šejienes, netīrais, zaglīgais Rū! viņš indīgi izgrūda.
- Zvēru: ja kaut kas būs pazudis, es tevi nodošu konsteblam! Panākšu, lai tevi tiesā pēc dzelzs likuma, un noskatīšos, kā tevi pakar!
Es ievilku elpu, lai atbildētu, tad sāku nevaldāmi klepot, un man vajadzēja apmierināties ar naidīgu skatienu.
- Labi nostrādāts, Ambroz! Vilems dzēlīgi teica. Tu viņu pieķēri. Viņš nozaga tavu ugunsgrēku!
Iejaucās kāds no skatītājiem: Pareizi, liec viņam atdot to atpakaļ!
- Vācies ārā! Ambrozs nodārdināja saniknots un sarkanu seju. Un ņem līdzi to netīro smerdeli, citādi es jūs abus noslānīšu pēc nopelniem! Redzēju, ka klātesošie neizpratnē raugās uz Ambrozu, satriekti par viņa izturēšanos.
Veltīju viņam ilgu, lepnu skatienu, spēlēdams iecerēto ainu līdz galam.
- Bet, lūdzu! es ar aizskartu pašcieņu sacīju un devos ārā no istabas, rupji pagrūzdams viņu nost no ceļa.
Aiziedams redzēju, ka pa Ambroza istabas salauztajām durvīm grīļodamies iesteidzas resns, sārts, vestē ģērbies vīrietis. Es pazinu viņā “Zelta Ponija” īpašnieku.
- Nolādēts, kas šeit notiek? viņš noprasīja.
- Sveces var kļūt bīstamas, es teicu un, paskatījies pār plecu atpakaļ, sastapu Ambroza skatienu. Nudien, cilvēk, pārmetoši sacīju viņam, es nesaprotu, ko tu domāji! No Arkanuma locekļa gan varētu gaidīt vairāk saprašanas!
* * *
Vilems, Mola, Devi un es sēdējām ap mūsu izdegušo ugunskuru, kad beidzot izdzirdējām mežā soļu troksni. Fela joprojām bija eleganti ģērbusies, bet mati viņai bija atlaisti vaļā. Simmons gāja viņai cieši blakus, izklaidīgi pieturēdams pameža zarus, kas aizšķērsoja ceļu.
- Nu, kur tad jūs abi bijāt? Devi noprasīja.
- Man bija jānāk atpakaļ no Imres, Fela paskaidroja. Simmons pusceļā atnāca pretī. Neuztraucies, māt, viņš bija nevainojams džentlmenis.
- Ceru, ka tev negāja pārāk grūti, es teicu.
- Vakariņas bija tādas, kā varēja gaidīt, Fela atbildēja. Bet vērtīgākā bija otrā daļa.
- Otrā daļa? Mola pārjautāja.
- Atceļā Simmons aizveda mani paskatīties uz “Zelta Ponija” postažu. Es pārmiju dažus vārdus ar Ambrozu. Sen nebiju jutusies tik jautri! Felas sejā iedzirkstījās ļaunīgs smaids. Es biju ārkārtīgi sašutusi.
- Taisnība, Simmons apstiprināja. Tas izdevās spoži!
Fela pagriezās pret Simmonu un iespieda rokas sānos. Tu atļāvies mani pamest!
Simmons savieba seju pārspīlētā grimasē un savicināja rokas. Paklausies taču, tu muļķa skuķe! viņš itin veiksmīgi atdarināja Ambroza Vintasas akcentu. Manās istabās bija izcēlies ugunsgrēks!
Fela aizgriezās, atmezdama ar roku. Nemelo! Tu aizbēgi pie kādas palaistuves. Mani nemūžam neviens tā nav pazemojis! Es tevi vairs negribu redzēt!
Mēs aplaudējām. Fela un Simmons sadevās rokās un paklanījās.
- Tīrās precizitātes labad jāpiebilst, Fela nevērīgi piebilda, ka Ambrozs nelietoja vārdus “muļķa skuķe”. Viņa neatlaida Simmona roku.
Simmons izskatījās mazliet samulsis. Nu jā. Ir vārdi, ko par dāmu neklājas sacīt, pat jokojot ne. Viņš negribīgi palaida Felu vaļā un apmetās uz kritušā koka stumbra. Fela apsēdās viņam blakus.
Pieliekusies Simmonam tuvāk, Fela kaut ko pačukstēja. Simmons iesmējās un papurināja galvu Lūdzu! Fela teica un uzlika plaukstu viņam uz rokas. Kvoutam nav līdzi lautas. Kādam ir mūs jāizklaidē!