- Nu labi. Labi! Simmons, acīmredzami satraucies, atbildēja. Brīdi aizvēris acis, viņš skanīgā balsī sāka deklamēt:
“Aizsteidzās Fela zibošām acīm,
Sparīgiem soļiem skanot pār bruģi,
Sastapa Ambrozu pelnos stāvam,
Baisu un drūmu, ienaida pilnu.
Brīnišķā Fela nejuta baiļu,
Lepni cilājās drosmīgās krū…”
Simmons spēji aprāvās, neizrunājis līdz galam vārdu “krūtis”, un nosarka kā biete. Devi otrā ugunskura pusē iesmējās apvaldītus, pasaulīgus smieklus.
Kā pieklājas labam draugam, Vilems glāba stāvokli ar citāda rakstura jautājumu: Kāpēc tu vienmēr ievēro tādu pauzi? viņš jautāja. Izklausās, it kā tu nespētu atvilkt elpu!
- Es jautāju tieši to pašu, Fela teica.
- Tā eldvintiešu dzejā ir pieņemts, Simmons paskaidroja. Tas ir rindas dalījums, ko sauc par cezūru.
- Tu bīstami labi pārzini dzeju, Sim, es teicu. Baidos, ka varu zaudēt cieņu pret tevi.
- Apklusti! Fela iesaucās. Man tā šķiet ļoti jauka. Tev vienkārši skauž, ka viņam tas tik brīvi izdodas.
- Dzeja ir dziesma bez mūzikas, es augstprātīgi sacīju. Dziesma bez mūzikas ir tas pats, kas miesa bez dvēseles.
Pirms Simmons paguva atbildēt, Vilems pacēla roku. Pirms mēs iegrimstam filozofiskos dziļumos, es gribu izsūdzēt grēkus, viņš drūmi teica. Gaitenī pie Ambroza istabām es nometu zemē kādu dzejoli. Tas bija akrostihs, kurā stāstīts par viņa spēcīgo pieķeršanos maģistram Hemmem.
Mēs visi iesmējāmies, bet Simmons šķita uzjautrināts vairāk par visiem. Viņam vajadzēja krietnu brīdi, lai atgūtu elpu. Ja to ieplānotu iepriekš, tas nebūtu izdevies vēl izcilāk, viņš teica. Bet es nopirku dažus dāmu piederumus un iesviedu tos starp viņa krāmiem uz ielas. Sarkans satīns. Mežģīņu lentītes. Vaļa kaulu korsete.
Atkal atskanēja smiekli. Tad pārējie paskatījās uz mani.
- Un ko izdarīji tu? Devi jautāja.
- Tikai to, kas bija paredzēts, es drūmi atbildēju. Tikai to, kas vajadzīgs, lai iznīcinātu vaska lelli un es varētu naktī mierīgi gulēt.
- Tu apgāzi viņa naktspodu, Vilems atgādināja.
- Taisnība, es atzinos. Un vēl atradu šo te! Pacēlu viņiem pretī papīra gabalu.
- Ja tas ir kāds no viņa dzejoļiem, Devi teica, tad es iesaku to pēc iespējas drīzāk sadedzināt un kārtīgi nomazgāt rokas.
Es atlocīju papīra lapu un skaļi nolasīju rakstīto. “Reģistra numurs 4535: gredzens. Baltais zelts. Zils dūmakains kvarcs. Nomainīt ietvaru un nopulēt.” Rūpīgi pārlocījis, ieliku to kabatā. Man tā ir lielāka vērtība nekā dzejolis, es teicu.
Sims izslējās taisni. Vai tā ir lombarda kvīts tavas dāmas gredzenam?
- Ja nemaldos, tā ir juveliera kvīts. Bet, jā, tā attiecas uz viņas gredzenu, es atbildēju. Un, starp citu, viņa nav mana dāma.
- Neko nesaprotu, sacīja Devi.
- Ar to viss sākās, Vilems paskaidroja. Kvouts centās atgūt lietu, kas piederēja viņa iemīļotajai meitenei.
- Varbūt kāds var pastāstīt sīkāk, Devi teica. Es šim stāstam esmu nokavējusi sākumu.
Atspiedos pret laukakmeni un ļāvu, lai draugi izstāsta viņai šī notikuma priekšvēsturi.
Papīra lapu es nebiju atradis Ambroza kumodē. Tās nebija arī uz kamīna malas vai naktskapiša. Tās nebija ne uz dārglietu paliktņa, ne uz viņa rakstāmgalda.
Šī lapiņa bija gulējusi Ambroza makā. Es biju viņam to nočiepis aizkaitinājuma bridī pēc tam, kad viņš bija nosaucis mani par netīru, zaglīgu Rū. Tā bija gandrīz automātiska atbildes reakcija, kad gāju ārā no Ambroza istabas un rupji pagrūdu viņu nost no ceļa.
Neparastas sagadīšanās dēļ makā bija arī nauda. Gandrīz seši talanti. Ambrozam tā nebija nekāda dižā summa. Tikai nepieciešamais minimums dāsnam vakaram kopā ar dāmu. Taču man tā bija liela nauda tik liela, ka es gandrīz jutos vainīgs, ka paturu to sev. Gandrīz.
TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA . greznumlietas
KAD ES tovakar atgriezos “Ankerā”, mani negaidīja zīmīte no Dennas. Tā neieradās arī nākamajā rītā. Prātoju, vai zēns viņai vispār ir aiznesis manu ziņu vai varbūt vienkārši atmetis ar roku, iemetis vēstuli upē vai to apēdis.
Nākamajā rītā es nospriedu, ka esmu pārāk labā noskaņojumā, lai ļautu to sabojāt Elodina nodarbības neizbēgamajam absurdam. Tāpēc uzliku plecā lautu un devos pāri upei meklēt Dennu. Tas prasīja vairāk laika, nekā biju ieplānojis, taču man ļoti gribējās redzēt viņas sejas izteiksmi brīdī, kad beidzot atdošu viņai gredzenu.
* * *
Iegāju juveliera veikalā un uzsmaidīju neliela auguma vīrietim, kas stāvēja blakus zemai vitrīnai. Vai esat pabeidzis gredzenu?
Viņš sarauca pieri. Es… Kā jūs teicāt?
Nopūtos un, pameklējies kabatā, izvilku papīra lapiņu.
Vīrietis ieskatījās tajā, un viņa sejā atplauka atskārsme. Ak jā! Protams. Vienu acumirkli! Viņš pazuda veikaliņa iekštelpās.
Es mazliet nomierinājos. Šis bija jau trešais veikals, kurā es uzdevu šo jautājumu. Iepriekšējās sarunas bija neveiksmīgākas.
Sīkais vīrelis izsteidzās no dziļākās telpas. Te būs, ser! Viņš parādīja man gredzenu. Atkal teicamā kārtībā! Ļoti glīts akmentiņš, ser, ja drīkstu tā sacīt.
Pacēlu to pret gaismu. Tas bija Dennas gredzens. Labi padarīts, es teicu.
Vīrietis pasmaidīja. Paldies, ser! Viss kopā tas maksā četrdesmit piecus penijus.
Es tikko jaušami nopūtos. Pārāk daudz būtu cerēt, ka Ambrozs par darbu ir samaksājis iepriekš. Sarēķināju galvā un noliku uz vitrīnas stikla vienu talantu un sešus džotus. Darīdams to, ievēroju, ka virsmas struktūra ir tāda kā eļļaina, tātad tas bija divkāršas stiprības stikls. Pārlaidu tam roku, izklaidīgi nodomādams, ka varbūt tas ir viens no maniem “Frakcijas” darinājumiem.
Kamēr juvelieris vāca kopā monētas, es pamanīju vēl kaut ko. Kaut ko pašā vitrīnā.
- Vai iepatikās kāda greznumlietiņa? viņš laipni apvaicājās.
Es norādīju uz kaklarotu vitrīnas vidū.
-Jums ir teicama gaume, vīrietis teica un, sameklējis atslēgu, atdarīja paneli vitrīnas aizmugurē. Tā ir ļoti īpaša rota. Ne tikai elegants ietvars, bet arī ļoti izsmalcināts akmens. Tādas kvalitātes smaragdu reti gadās redzēt noslīpētu piliena formā.
- Vai tas ir jūsu darbs? es jautāju.
Juvelieris izteiksmīgi nopūtās. Diemžēl nevaru ar to lepoties. To pirms dažām dienkopām atnesa kāda jauna sieviete. Šķiet, viņai naudu vajadzēja vairāk nekā rotas, un mēs vienojāmies.
- Cik jūs par to gribētu? es pēc iespējas nevērīgāk apjautājos.
Viņš nosauca cenu. Tā bija milzīga. Tādu naudas daudzumu vienkopus
es nekad nebiju redzējis. Ar tādu naudas daudzumu sieviete varētu ērti dzīvot Imrē vairākus gadus. Pietiekami daudz, lai par to nopirktu jaunu arfu. Pietiekami daudz, lai nopirktu lautu no tīra sudraba vai arī, ja viņa tā gribētu, iegādātos lautai atbilstošu futrāli.
Juvelieris vēlreiz nopūtās un papurināja galvu, pauzdams nosodījumu ļaunajai pasaulei. Ļoti bēdīgi! viņš noteica. Kurš zina, kas novedis jaunu sievieti līdz tādai vajadzībai? Tad vīrietis paskatījās uz mani un pasmaidīja, paceldams smaragda lāsi pret gaismu ar cerībām sejā.
- Tomēr viņas zaudējums ir jūsu ieguvums.
* * *
Tā kā Denna savā vēstulē bija minējusi “Mucu un Mežakuili”, nolēmu vispirms meklēt viņu tur. Lautas futrālis man nospieda plecu smagāk nekā iepriekš, jo tagad es zināju, ko viņa par to atdevusi. Tomēr labs darbs ir pelnījis to pašu pretī, un es cerēju, ka gredzena atdošana spēs atdot līdzsvaru mūsu attiecībām.