Taču “Muca un Mežakuilis” nebija viesnīca, tikai restorāns. Neko lielu necerēdams, es apvaicājos viesmīlim, vai kāds man nav atstājis zīmīti. Nē, tādas nebija. Jautāju, vai viņš atceras sievieti, kura bija šeit iepriekšējā vakarā? Tumšmatainu? Glītu?
Viesmīlis pamāja ar galvu. Viņa ilgi gaidīja, viņš atbildēja. Atceros, es pat nodomāju: “Kurš spēj likt sievietei tik ilgi gaidīt?”
Jūs pabrīnītos, ja uzzinātu, cik pilsētā var būt daudz viesnīcu un pansijas namu, pat tad, ja tā ir tik neliela pilsētiņa kā Imre.
TRĪSDESMIT piektā nodaļa . noslēpumi
PĒC DIVĀM dienām es soļoju uz “Frakciju”, cerēdams, ka nopietns darbs palidzēs atgūt līdzsvaru un vieglāk paciest Elodina divu stundu māžošanos. Kad biju trīs soļu attālumā no durvīm, es ieraudzīju jaunu zilā apmetnī ietinušos meiteni, kas pāri pagalmam steidzās pie manis. Kapuces aizsegā paslēptā seja pauda satraukumu un raizes.
Mēs saskatījāmies, un meitene apstājās. Tad, joprojām lūkodamās uz mani, viņa izdarīja tik slepenu un saspringtu kustību, ka es nesapratu, ko tā nozīmē, un viņai to vajadzēja atkārtot: meitene vēlējās, lai es viņai sekoju.
Es samulsis pamāju ar galvu. Viņa pagriezās un izgāja no pagalma tik stīvā un neveiklā gaitā kā cilvēks, kas izmisīgi pūlas izturēties nevērīgi.
Devos viņai nopakaļ. Citos apstākļos es būtu nodomājis, ka viņa ir pievilinātāja, kas grib ievest mani tumšā ieliņā, kur bandīti man izsitīs zobus un atņems naudas maku. Taču tik tuvu Universitātei nebija nekādu bīstamu ieliņu, turklāt pašlaik bija saulaina pēcpusdiena.
Beidzot meitene iegriezās pamestā ceļā starp stikla pūtēju darbnīcu un pulksteņmeistara veikaliņu. Viņa nervozi paskatījās apkārt, tad pagriezās, un es redzēju, ka seja zem kapuces priecīgi staro. Beidzot es tevi atradu! viņa aizelsusies iesaucās.
Meitene izskatījās jaunāka, nekā man sākumā bija licies, un viņai nevarēja būt vairāk par četrpadsmit gadiem. Bālo seju ieskāva pelēkbrūni mati, kas spraucās ārā no kapuces. Tomēr es nespēju atcerēties, kur esmu viņu redzējis…
- Es tevi meklēju briesmīgi ilgi, viņa teica. Esmu pavadījusi šeit tik daudz laika, ka mamma domā, vai tikai man Universitātē nav uzradies pielūdzējs, pēdējos vārdus meitene izrunāja gandrīz bikli, un viņas lūpas izliecās tievā svītrā.
Pavēru muti, lai atzītos, ka man nav ne jausmas, kas viņa tāda ir. Taču nepaguvu neko pateikt, kad meitene turpināja: Neraizējies! viņa teica. Es nevienam neesmu teikusi, ka nāku pie tevis. Možajās acīs pavīdēja raizes, un tās satumsa kā ūdens klajums, kad saule paslēpjas aiz mākoņa. Es zinu, ka tā ir drošāk.
Tikai tad, kad meitenes seja bažīgi apmācās, es viņu beidzot pazinu. Tā bija jauniņā meitene, ar kuru es biju ticies Trebonā, kad devos turp, lai izpētītu baumas par čandriāniem.
- Ņina! es iesaucos. Ko tu šeit dari?
- Meklēju tevi! Viņa lepni izslēja zodu. Es zināju, ka tev jābūt no šejienes, jo tu mācēji visādas maģijas. Meitene paskatījās apkārt.
- Bet šī vieta ir lielāka, nekā es gaidīju. Zinu, ka tu nevienam Trebonā neteici savu vārdu, jo tad viņiem būtu vara pār tevi, tomēr tāpēc tevi bija briesmīgi grūti atrast.
Vai es nevienam Trebonā nebiju teicis savu vārdu? Atmiņas par toreizējiem notikumiem man bija diezgan miglainas, jo es biju pārcietis nelielu smadzeņu satricinājumu. Laikam jau tomēr labi, ka biju palicis turieniešiem nezināms, jo citādi man varētu uzvelt atbildību par prāvas pilsētas daļas nodedzināšanu.
- Man žēl, ka esmu sagādājis tev tik daudz neērtību, es teicu, joprojām nesaprazdams, ko tas viss nozīmē.
Ņina paspēra soli man tuvāk. Pēc tam kad tu aizbrauci, es sāku redzēt sapņus, viņa sacīja klusā, noslēpumainā balsī. Sliktus sapņus. Es domāju, ka viņi nāk man pakaļ, jo es tev toreiz pastāstīju par viņiem. Ņina zīmīgi paskatījās uz mani. Bet tad es sāku ņemt gultā amuletu, kuru tu man iedevi. Katru vakaru skaitīju lūgšanas, un pēc tam sliktie sapņi pazuda. Viņa neapzināti laida pirkstus pār spožo metāla gabaliņu, kas ādas saitē karājās viņai kaklā.
Ar piepešu vainas apjautu es sapratu, ka esmu melojis maģistram Kilvinam. Tiesa, es nevienam nebiju pārdevis amuletus un nebiju pat mēģinājis kaut ko līdzīgu izgatavot. Tomēr es biju iedevis Ņinai metāla gabalu ar gravējumiem un teicis, ka tas būs viņas amulets, kas atdos sirdsmieru un ļaus justies droši. Pirms tam meitene bija histērisks nervu kamols un dzīvoja pārliecībā, ka dēmoni grasās viņu nogalināt.
- Tātad tas palīdzēja? es jautāju, cenzdamies neielaist balsī vainas apziņu.
Meitene apstiprinoši pamāja ar galvu. Līdzko es paliku to zem spilvena un noskaitīju lūgšanu, tā aizmigu ciešā miegā kā zīdainis pie pupa. Un pēc tam es sāku redzēt savu īpašo sapni, viņa teica un paskatījās uz mani ar smaidu. Es sapņoju par to lielo podu, ko Džimijs man parādīja, pirms visi tie ļautiņi tika noslaktēti Motenu fermā.
Man krūtīs iedzirkstījās cerība. Ņina bija vienīgā būtne, kas redzējusi seno māla trauku. Tas bija apgleznots ar čandriānu attēliem, un čandriāni greizsirdīgi glabā savus noslēpumus.
- Vai tu kaut ko atcerējies par to podu, uz kura bija uzgleznoti septiņi cilvēki? es satraukts jautāju.
Ņina bridi vilcinājās, domīgi saraukusi pieri. Tie bija astoņi, viņa teica. Nevis septiņi.
- Astoņi? es pārjautāju. Vai tu esi pārliecināta?
Meitene nopietni pamāja ar galvu. Man šķiet, es to tev jau teicu.
Spārnotā cerība manās krūtīs pēkšņi nogrima un smagi, sāpīgi iegula kaut kur dziļumos. Čandriāni bija septiņi. Tas bija viens no ļoti nedaudziem apstākļiem, ko es pavisam noteikti zināju par viņiem. Ja uz apgleznotās vāzes, ko redzēja Ņina, ir bijuši astoņi…
Ņina čaloja tālāk, nemanīdama manu vilšanos. To podu es redzēju sapnī trīs naktis pēc kārtas, viņa teica. Un tas nemaz nebija slikts sapnis. Katru reizi es pamodos labi izgulējusies un apmierināta. Pēc tam es sapratu, ko Dievs grib, lai es daru.
Pameklējusies kabatās, viņa izvilka nospodrinātu raga gabalu, kas bija vairāk nekā sprīdi garš un ar diametru mana īkšķa garumā. Es atcerējos, ka tu gribēji zināt visu par to podu. Bet es neko daudz nevarēju tev pastāstīt, jo biju to redzējusi tikai īsu bridi. Viņa lepni pasniedza man raga gabalu.
Es aplūkoju cilindrisko priekšmetu, nesaprazdams, ko ar to darīt. Neziņā paskatījos uz Ņinu.
Meitene nepacietīgi nopūtās un paņēma ragu atpakaļ. Viņa to pagrieza un noskrūvēja tam galu kā vāciņu. To man pagatavoja brālis, Ņina teica un uzmanīgi izvilka no raga iekšienes saritinātu pergamenta gabalu. Neraizējies! Viņš nezina, kam es to izmantoju.
Ņina pasniedza man pergamenta rituli. Tas nav diez cik izdevies, viņa nervozi sacīja. Mamma ļauj man palīdzēt apgleznot podus, bet šis ir citāds. Cilvēkus zīmēt ir grūtāk nekā puķes vai ornamentus. Un grūti ir arī zīmēt tikai pēc atmiņas.
Brīnījos, kāpēc man nedreb rokas. Vai šie ir tie paši zīmējumi, kas bija uz vāzes? es jautāju.
- Tā ir viena puse, Ņina atbildēja. Kad skatās uz apaļu priekšmetu no malas, vienā reizē var redzēt tikai trešo daļu.
- Tātad tu katru nakti redzēji citu daļu? es jautāju.
Viņa papurināja galvu. Tikai šo. Trīs naktis pēc kārtas.
Es sāku lēnām atritināt lapu un tūlīt pazinu Ņinas uzzīmēto vīrieti. Viņa acis bija melnas kā ogle. Fonā bija redzams kails koks, un vīrietis stāvēja uz zila apļa, pa kuru stiepās dažas viļņotas līnijas.