- Tas ir domāts ūdens, Ņina pastiepa pirkstu. Bet ūdeni uzzīmēt ir grūti. Te ir domāts, ka viņš stāv tam virsū. Vēl ap viņu bija sniega kupenas, un viņam bija balti mati. Bet man nekas nesanāca ar balto krāsu. Papīram sajaukt krāsas ir grūtāk nekā poda glazūrai.
Es pamāju ar galvu, neuzdrošinādamies runāt. Tas bija Ogle, vīrietis, kurš nogalināja manus vecākus. Viņa seju es redzēju atmiņā pat bez piepūles. Pat neaizverot acis.
Ritināju papīru tālāk. Skatienam atklājās otrs vīrietis pareizāk sakot, lielā apmetnī un kapucē slēpta vīrieša apveidi. Apmetņa iekšpusē bija tikai melna tumsa. Virs viņa galvas bija uzzīmēti trīs mēneši: pilns mēness, puse no mēness un tieva, izliekta svītriņa. Vīrietim blakus bija divas sveces. Viena bija dzeltena un dega ar spoži oranžu liesmu. Otra svece slējās zem viņa izstieptās rokas; tā bija pelēka un dega ar melnu liesmu, un tai apkārt pletās tumšs, tāds kā izsmērēts laukums.
- Tā laikam ir domāta ēna, Ņina teica, norādīdama uz vietu zem vīrieša rokas. Uz poda tā bija labāk saredzama. Man vajadzēja izmantot ogles zīmuli. Ar krāsu nekas nesanāca.
Es vēlreiz pamāju ar galvu. Tas bija Haliakss. Čandriānu vadonis. Ari toreiz, kad biju redzējis Haliaksu, viņu ieskāva nedabiska ēna. Uguns viņa tuvumā bija savādi blāva, un apmetņa kapuce tumši melnēja kā akas dziļums.
Attinu tīstokli līdz galam un ieraudzīju trešo cilvēku, kas bija lielāks par abiem iepriekšējiem. Viņam mugurā bija bruņas un ķivere ar atsegtu seju. Uz krūtīm viņam spoži mirdzēja zīmotne, kas atgādināja rudens lapu sarkana ārmala, košāk oranža vidusdaļa un taisns, melns kāts.
Seja vīrietim bija iedeguma krāsā, bet paceltā plauksta mirdzēja spilgti sarkana. Otru plaukstu slēpa liels, apaļš priekšmets, ko Ņinai nez kā bija izdevies ietonēt metāliskā bronzas krāsā. Nopratu, ka tas ir vairogs.
- Šis ir vissliktākais, Ņina sacīja tādā kā nomāktā balsī.
Es paskatījos uz viņu. Meitenes seja bija sadrūmusi, un es nojautu, ka viņa ir pārpratusi manu klusēšanu. Tā gan nesaki! es iebildu.
- Tu esi izdarījusi lielisku darbu.
Ņina tikko jaušami pasmaidīja. Es domāju ko citu, viņa teica.
- Šo vīrieti bija grūti uzzīmēt. Vara krāsa man šinī vietā izdevās diezgan labi. Viņa piedūra pirkstu vairogam. Bet šis sarkanums… Meitenes pirksts pārslīdēja paceltajai vīrieša plaukstai. Tās ir domātas asinis. Viņam visa plauksta ir notriepta ar asinīm. Ņina pieskārās vīrieša krūtīm. Un šī vieta bija spožāka, it kā tur kaut kas degtu.
Tad es pazinu uzzīmēto vīrieti. Atveidojums uz viņa krūtīm nebija lapa. Tas bija liesmu ieskauts tornis. Asiņainā roka nebija pacelta sveicienā vai demonstratīvā žestā. T1 pauda pārmetumu, pretestību Haliaksam un pārējiem. Vīrietis bija pacēlis roku, lai tos apturētu. Tas bija Amira ordeņa bruņinieks. Viens no kiridiem.
Meitene nodrebinājās un savilka ciešāk savu apmetni. Man pat tagad nepatīk uz viņu skatīties, viņa teica. Uz visiem bija diezgan baigi skatīties. Bet šis bija vissliktākais. Man lāgā nepadodas zīmēt sejas, bet viņa seja bija briesmīgi drūma. Viņš izskatījās ļoti bargs. Tāds, it kā grasītos nodedzināt visu pasauli.
- Tātad šī ir viena puse, es teicu. Vai tu atceries pārējo?
- Tik labi ne. Atceros, tur bija sieviete bez drēbēm, salauzts zobens un uguns… Ņina brīdi izskatījās domīga, tad atkal papurināja galvu.
- Es jau tev teicu, ka redzēju to podu tikai īsu brīdi, kad Džimijs man to parādīja. Laikam eņģelis man palīdzēja šo daļu atcerēties sapnī, lai es varētu to uzzīmēt un atnest tev.
- Ņina, es teicu, tas patiešām ir apbrīnojami! Tu pat iedomāties nevari, cik tas ir neticami!
Meitenes seja atkal atplauka smaidā. Es ļoti priecājos. Man bija krietni jānopūlas, lai dabūtu to gatavu.
- Kur tu dabūji pergamentu? es jautāju, tikai tagad to ievērodams. Tas bija plāns vaska papīrs, augstas kvalitātes materiāls. Daudz labāks, nekā es būtu varējis atļauties.
- Vispirms es vingrinājos uz dēļu gabaliem, Ņina teica. Bet zināju, ka tur nekas prātīgs nesanāks. Turklāt zināju, ka man tas būs jāslēpj. Tāpēc es ielavījos baznīcā un izgriezu dažas lappuses no viņu grāmatas. Pēdējos vārdus viņa sacīja bez jebkādas kautrības vai vainas apziņas.
- Tu to izgriezi no “Takas grāmatas”? es pārjautāju, juzdamies diezgan satriekts. Neesmu īpaši reliģiozs, tomēr man ir kaut kādi iedibināti priekšstati par piedienību. Un pēc daudzajām Arhīvos pavadītajām stundām mani burtiski tracināja doma par izgrieztām grāmatu lappusēm.
Ņina bez jebkāda satraukuma pamāja ar galvu. Tas šķita vispareizāk, jo eņģelis man atsūtīja sapni. Un baznīcu naktīs nevar kārtīgi aizslēgt, jo tu toreiz norāvi priekšējo sienu un nogalināji dēmonu. Viņa pastiepa roku un ar pirkstu paberzēja papīru. Nemaz nebija tik grūti. Vajag tikai paņemt nazi un drusku paskrāpēt, lai vārdi atdalās nost. Ņina vēlreiz izstiepa pirkstu. Bet es biju uzmanīga un nekur neizskrāpēju Tehlu vārdu. Arī Andana un citu eņģeļu vārdus, viņa bijīgi piebilda.
Ieskatījos ciešāk un redzēju, ka viņai ir taisnība. Viņa bija uzzīmējusi Amira bruņinieku tā, ka vārdi Andan un Ordai atradās tieši viņam virs pleciem, katrā pusē pa vienam. Gandrīz tā, it kā zīmētāja būtu cerējusi, ka tie viņu sagūstīs vai nospiedīs lejup.
- Turklāt tu teici, lai es nevienam nestāstot, ko esmu redzējusi, Ņina teica. Un gleznošana ir tikpat kā stāstīšana ar attēliem, nevis ar vārdiem. Tāpēc es izdomāju, ka drošāk būs lietot lappuses no Tehlu grāmatas, jo neviens dēmons nesadomās skatīties tādas grāmatas lappusēs. It sevišķi tādā lappusē, uz kuras ir rakstīts Tehlu vārds. Viņa lepni paskatījās uz mani.
- Tas bija gudri darīts, es atzinīgi sacīju.
Zvanu tornī iedimdējās pulksteņa sitieni, un Ņinas seja panikā pārvērtās. Ai nē! viņa izmisusi iesaucās. Man vajadzēja būt jau atpakaļ piekrastē! Mamma mani nopērs!
Es iesmējos. Daļēji tāpēc, ka mani pārsteidza un ielīksmoja gluži negaidītā veiksme. Un daļēji tāpēc, ka jauniņa meitene var būt tik drosmīga, lai mestu izaicinājumu čandriāniem, bet joprojām baidās no mātes dusmām. Tāda ir pasaule.
- Ņina, tu man esi izdarījusi lielisku pakalpojumu. Ja tev kādreiz kaut ko ievajagas vai parādās citāds sapnis, tu vari mani atrast viesnīcā, kuru sauc “Ankers”. Es tur spēlēju.
Ņinas acis iepletās. Vai tā ir burvju mūzika?
Es atkal iesmējos. Daži cilvēki tā domā.
Meitene nervozi paskatījās apkārt. Man patiešām jāskrien! viņa iesaucās, pamāja ar roku un skriešus metās uz upes pusi. Vējš atsvieda atpakaļ viņas apmetņa kapuci.
Es rūpīgi saritināju papīru un ieliku to atpakaļ dobajā raga gabalā. Domas man galvā satraukti riņķoja pēc negaidītajiem jaunumiem. Atcerējos, kā pirms daudziem gadiem biju dzirdējis Haliaksu sakām Oglēm: Kurš tur tevi drošībā no Amira? No dziedātājiem? No sithiem?
Pēc vairāku mēnešu meklējumiem jutos diezgan pārliecināts, ka Arhīvos par čandriāniem neatradīšu neko vairāk kā brīnumu pasakas. Visi uzskatīja viņus par tikpat nereālām būtnēm kā šļūceņi vai fejas.
Bet ikviens zināja par Amira ordeni. Tie bija Aturas impērijas spožie bruņinieki. Divsimt gadu tie bija baznīcas stiprā roka. Par tiem bija sacerēti neskaitāmi stāsti un dziesmas.
Es zināju vēsturi. Amiru ordeni bija dibinājusi tehliešu baznīca Aturas impērijas agrīnajos gados.
Taču Ņinas redzētā vāze bija vēl daudz senāka.
Es zināju vēsturi. Baznīca bija nosodījusi un likvidējusi Amiru jau pirms impērijas bojāejas.