Bet es zināju, ka čandriāni baidās no viņiem vēl šodien.
Šķita, ka patiesais stāsts ir daudz garāks.
TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA . par spīti zināšanām
DIENAS RITĒJA, un es uzaicināju Vilemu un Simmonu doties pāri upei un atzīmēt mūsu sekmīgo karagājienu pret Ambrozu.
Tā kā es bieži devu priekšroku sountenam, nekāds lāga dzērājs nebiju, toties Vilems un Simmons laipni nodemonstrēja šīs mākslas smalkākās nianses. Dažādības pēc mēs iegriezāmies vairākos krodziņos, bet beigu beigās apmetāmies “Eolijā”. Man šī vieta vislabāk patika mūzikas dēļ, Simmonam tur šķita vispievilcīgākās sievietes, un Vilems to izvēlējās tāpēc, ka tur varēja dabūt skutenu.
Biju jau mēreni iesilis, kad mani aicināja uz skatuves, taču viegls dzēriens nekad nav traucējis manas pirkstu kustības. Lai apliecinātu, ka neesmu apreibis, es nospēlēju dziesmu “Maziņš eža puskažociņš”, kuras vārdus ir grūti izrunāt pat tad, ja esi skaidrs kā stikls.
Publikai dziesma patika, un tā apliecināja savu atzinību vispārpieņemtajā veidā. Un, tā kā es tovakar nedzēru sountenu, krietna vakara daļa man ir pagaisusi no atmiņas.
* * *
Mēs trijatā mērojām garo atpakaļceļu no “Eolijas”. Gaisā jautās spirgtums, kas vēstīja par ziemu, bet mēs visi trīs bijām jauni, un daudzie dzērienu kausi mūs sildīja no iekšpuses. Vējš atsvieda atpakaļ manu apmetni, un es ievilku dziļu, apmierinātu elpu.
Tad mani piepeši sagrāba panika. Kur ir mana lauta? iesaucos skaļāk, nekā biju gribējis.
- Tu to atstāji “Eolijā” pie Stančiona, Vilems atbildēja. Viņš baidījās, ka tu varētu pār to paklupt un lauzt kaklu.
Simmons bija apstājies ceļa vidū. Es uzgrūdos viņam virsū, zaudēju līdzsvaru un nokūleņoju zemē. Viņš to gandrīz nepamanīja. Zini, viņš nopietni novilka, es pašlaik noteikti neesmu uz to gatavs.
Mums priekšā slējās Akmens tilts: divsimt pēdu no viena gala līdz otram un varens izliekums virs upes piecstāvu mājas augstumā. Tilts bija daļa no Lielā Akmens ceļa, kas stiepās taisns kā nagla, līdzens kā galds un vecāks nekā Dievs. Es zināju, ka Akmens tilts ir smagāks nekā kalns. Zināju, ka tam gar abām malām stiepjas trīs pēdas augstas margas.
Bet, par spīti visām šīm zināšanām, es jutos ļoti neomulīgi, saprazdams, ka man jāiet tam pāri. Grīļīgi uzslējos kājās.
Kamēr mēs visi trīs pētījām tiltu, Vilems sāka lēnām šķiebties uz vienu pusi. Es pastiepos, lai viņu noturētu, un tajā pašā brīdī Simmons satvēra manu roku grūti pateikt, gribēdams man palīdzēt vai cenzdamies pats noturēties kājās.
- Es pašlaik neesmu uz to gatavs, Simmons atkārtoja.
- Tur tālāk ir vieta, kur apsēsties, Vilems teica. Kella trelle turen navor ka.
Mēs ar Simmonu apvaldījām smieklus un ļāvām, lai Vilems izved mūs cauri kokiem līdz nelielam klajumam nepilnu piecdesmit pēdu attālumā no tilta pakājes. Pārsteigts ieraudzīju, ka tā vidū pret debesīm slejas augsts pelēkakmens.
Vilems iegāja klajumā ar apkārtnes pazinēja rāmo mieru. Es gāju lēnāk un ziņkāri skatījos apkārt. Pelēkakmeņi ceļojošai aktieru trupai ir īpaši nozīmīgi, un šis skats izraisīja manī dažādas pretrunīgas jūtas.
Simmons atkrita biezajā zālē, bet Vilems atspiedās pret līka bērza stumbru. Es piegāju pie pelēkakmens un pieskāros tam ar pirkstu galiem. Tas bija silts un pazīstams.
- Negrūsti to briesmoni! Simmons nervozi teica. Tu to apgāzīsi.
Es iesmējos. Šis akmens te ir stāvējis tūkstoš gadu, Sim. Diez vai
mani elpas vilcieni tam spētu kaitēt.
- Vienkārši nāc nost! Tie nav labi.
- Tas ir pelēkakmens, es teicu un draudzīgi paplikšķināju pa gludo akmens sānu. Tie iezīmē senus ceļus. Ietekme tiem var būt tikai labvēlīga, jo tiem blakus mēs varam justies droši. Pelēkakmeņi norāda drošas vietas. To zina ikviens.
Simmons spītīgi papurināja galvu. Tie ir pagānisma paliekas.
- Deram uz džotu, ka man taisnība! es ķircinoši piedāvāju.
- Ha! joprojām gulēdams uz muguras, Simmons pastiepa roku. Piegājis tuvāk, uzsitu viņam pa plaukstu, lai apstiprinātu derības.
- Mēs varam rīt aiziet uz Arhīviem un to noskaidrot, Simmons teica.
Apsēdos blakus pelēkakmenim un jau ļāvos tīkamam mieram, kad
mani atkal sagrāba piepeša panika. Pie Dieva miesām! es iesaucos.
- Mana lauta! Mēģināju pielēkt kājās, taču tas neizdevās, un daudz netrūka, lai es krizdams būtu sašķaidījis smadzenes pret pelēkakmeņi.
Simmons mēģināja uzslieties sēdus, lai mani nomierinātu, taču spējā kustība bija pārāk strauja, un viņš lempīgi nogāzās uz sāniem un sāka bezpalīdzīgi smieties.
- Te nav nekā smieklīga! es ieaurojos.
- Tava lauta ir “Eolijā”, Vilems atgādināja. Tu to esi jautājis jau četras reizes, kopš mēs aizgājām no turienes.
- Neesmu vis! es atcirtu ar lielāku pārliecību nekā īstenībā jutu. Saberzēju pret akmeni sasisto galvu.
- Par to nav jākaunas, Vilems mierinoši atmeta ar roku. Cilvēka dabā ir pastāvīgi domāt par to, kas vistuvāk sirdij.
- Es dzirdēju, ka Kilvins pirms pāris mēnešiem esot “Spundē” tā pavairāk ieņēmis un bez mitas runājis par savu jauno auksta sēra lampu, sacīja Simmons.
Vilems nicīgi nosēcās. Lorrens bez mitas runātu par pareizu uzvedību pie grāmatplauktiem. Satvert aiz muguriņas. Satvert aiz muguriņas, viņš norūca un ar abām rokām atdarināja tvēriena kustības. Ja es to dzirdēšu vēlreiz, sagrābšu viņu pašu aiz muguriņas!
Manī uzzibsnīja atmiņu dzirksts. Žēlīgais Tehlu! es piepešā izbīlī iesaucos. Vai es šovakar “Eolijā” dziedāju “Skārdnieku bodnieku”?
- Dziedāji gan, Simmons apstiprināja. Es nezināju, ka tam ir tik daudz pantu.
Saraucu pieri, izmisīgi cenzdamies atcerēties. Vai es dziedāju pantu par tehlieti un aitu? Tas nebija ieteicams pants dziedāšanai piedienīgā sabiedrībā.
- Nē-e, Vilems atrūca.
- Paldies Dievam! es nopūtos.
- Tas bija par kazu, Vilems nopietni paskaidroja, bet tad ļāva vaļu sparīgiem smiekliem.
- “…zem tehlieša tērpa!” Simmons nodziedāja un piebiedrojās Vilema jautrības uzplūdam.
- Tikai ne to! Es izmisis satvēru galvu rokās. Kad mans tēvs to nodziedāja publikai, māte lika viņam gulēt zem ratiem. Kad Stančions mani nākamreiz ieraudzīs, viņš noslānīs mani ar nūju un atņems man stabulītes!
- Viņiem traki patika! Simmons mēģināja mani mierināt.
- Es redzēju, ka Stančions dzied līdzi, Vilems piebilda. Tobrīd arī viņam jau bija sarkans deguns.
Kādu laiku valdīja rāms klusums.
- Kvout? Simmons ierunājās.
-Jā?
- Vai tu patiešām esi no Edema Rū cilts?
Jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Citkārt es par to būtu noskaities, taču pašlaik nezināju, kā pienāktos justies. Vai tam ir kāda nozīme?
- Nē. Es tikai domāju…
- Ak tā! Kādu laiku es klusēdams pētīju zvaigznes. Ko tu domāji?
- Neko īpašu, Simmons atbildēja. Ambrozs tevi pāris reižu nosauca par Rū, bet viņš ari agrāk ir saucis tevi apvainojošos vārdos.
- Tas nav apvainojums, es iebildu.
- Es gribēju teikt, ka viņš ir saucis tevi vārdos, kuri neatbilst patiesībai, Simmons aši izlaboja. Tu nekad nerunā par savu ģimeni, bet esi sacījis šo to tādu, kas liek padomāt. Viņš paraustīja plecus, joprojām gulēdams uz muguras un lūkodamies zvaigznēs. Es nekad neesmu pazinis nevienu no Edema Rū ļaudīm. Vismaz tuvu pazinis ne.