- Tas, ko tu esi dzirdējis, nav patiesība, es teicu. Mēs nezogam bērnus, nepielūdzam tumsības dievus un tā tālāk.
- Tam es nekad neesmu ticējis, viņš noraidoši atmeta un pēc brīža piebilda: Tomēr kaut kas no stāstītā noteikti ir patiesība. Es nekad neesmu dzirdējis nevienu spēlējam tā, kā spēlē tu.
- Tam nav nekāda sakara ar manu piederību pie Edema Rū cilts, es teicu, bet tad pārdomāju. Nu, varbūt tikai drusciņ.
- Vai tu dejo? ne no šā, ne no tā pēkšņi jautāja Vilems.
Ja tādu jautājumu būtu uzdevis cits un citādos apstākļos, tas droši vien būtu izraisījis kautiņu. Lūk, tādus cilvēki mūs iztēlojas! Tādus, kas pūš stabules un čīgā vijoles. Un dejo ap saviem ugunskuriem. Protams, tikai tad, kad nezogam visu, kas nav piesiets. Pēdējo teikumu es izrunāju ar jaušamu rūgtumu balsī. Tāda nav Edema Rū cilts būtība.
- Kāda ir tās būtība?
Es brīdi domāju, taču apskurbušais prāts neļāva tikt galā ar šo uzdevumu. Mēs gluži vienkārši esam cilvēki, es beidzot teicu. Tikai tādi, kas ilgi neuzturas vienā vietā un ko pārējie neieredz.
Kādu laiku mēs visi atkal klusēdami raudzījāmies zvaigznēs.
- Vai viņa patiešām lika viņam gulēt zem ratiem? Simmons jautāja.
- Kas? Kam?
- Tu teici, ka tava mamma esot likusi tēvam gulēt zem ratiem par to, ka viņš dziedājis to pantiņu par aitu. Vai tā patiešām bija?
- Tas ir tikai tēlains izteiciens, es sacīju. Bet vienreiz viņa patiešām tā izdarīja.
Es reti kavējos domās par saviem bērnības gadiem aktieru trupā, kad mani vecāki bija dzīvi. Vairījos no šī temata tāpat, kā klibs cilvēks vairās balstīt svaru uz ievainptās kājas. Tomēr Simmona jautājums izvilināja apziņas virskārtā atmiņu ainas.
- Tas nebija tāpēc, ka viņš būtu dziedājis “Skārdnieku bodnieku”, dzirdēju sevi sakām. Tēvs nodziedāja dziesmiņu, ko bija sacerējis par viņu…
Es ilgi klusēju. Tad turpināju: Par Lorianu.
Šī bija pirmā reize kopš daudziem gadiem, kad es izrunāju mātes vārdu. Pirmā reize, kopš viņa bija nogalināta. Vārds radīja mutē dīvainu sajūtu.
Tad neviļus un nedomādams es sāku dziedāt:
“Tumšmatei Lorianai,
Daiļajai sievietei manai,
Seja asa kā skabargas gals,
Stikla drumslām līdzīga balss.
Rēķināt viņa teicami prot,
Bet nemāk ēdienu gatavot.
Tomēr, par spīti it visam,
Labāka viņa par visām!
Kaudzi niķu līdzi sev nes Slepenā lādē bez slēdzenes,
Bet man tie nav ne sveši, ne tāli,
Tuvi, ne tāli, netāli, netāli…
Jutos dīvaini pamiris, itin kā attālināts pats no sava ķermeņa. Savādi bija tas, ka atmiņas bija spilgtas un dzīvas, taču nebija sāpīgas.
- Varu iedomāties, ka vīrietis tā var izpelnīties guļvietu zem ratiem, Vilems nopietni teica.
- Ne jau tāpēc, es dzirdēju sevi sakām. Māte bija skaista, un viņi abi to zināja. Viņi pastāvīgi ķircināja viens otru. Vainīgs bija pantmērs. Māte necieta briesmīgo pantmēru.
Es nekad nemēdzu pieminēt vecākus, un runāt par viņiem pagātnē bija ļoti neomulīgi. Tā šķita tāda kā nodevība. Vilemu un Simmonu mani vārdi nepārsteidza. Katrs, kurš mani pazina, varēja uzminēt, ka man nav ģimenes. Es nekad to nebiju teicis, bet viņi bija labi draugi. Viņi zināja.
- Aturā, kad sievas noskaišas, vīri guļ suņu būdās, sacīja Simmons, gribēdams iestūrēt sarunu drošākos ūdeņos.
- Melosi rehu eda Stiti, Vilems nomurmināja.
- Runā aturiešu valodā! Simmons iesaucās, un viņa balsī kūsāja uzjautrinājums. Un beidz mētāt savas muļķīgās frāzes!
- Eda Stiti? es atkārtoju. Jūs guļat pie ugunskura?
Vilems apstiprinoši pamāja.
- Es izsaku oficiālu protestu par to, cik ātri tu esi apguvis siaru valodu, Simmons teica, paceldams pirkstu. Man vajadzēja veselu gadu, lai tiktu līdz kaut cik ciešamam līmenim. Gadu! Un tu to norij viena dimestra laikā!
- Es daudz mācījos jau bērnībā, es atbildēju. Šajā dimestrī es to tikai noslīpēju.
- Tev ir labāks akcents, Vilems teica Simmonam. Kvouts runā kā dienvidnieku tirgotājs. Tas ir zems līmenis. Tava valoda izklausās daudz izsmalcinātāka.
Tas laikam Simmonu mazliet nomierināja. Pie ugunskura! viņš atkārtoja. Vai nav savādi, ka tieši vīriešiem vienmēr jāiet gulēt kaut kur citur?
- Ir taču skaidrs, ka gultas noteikumus diktē sievietes, es teicu.
- Tā nav nepatīkama doma, Simmons novilka. Protams, atkarībā no sievietes.
- Distrela ir glīta, pēc brīža viņš piebilda.
- Keh! Vilems izmeta. Pārāk bāla. Fela ir labāka.
Simmons sērīgi papurināja galvu. Tur nav cerību.
- Viņa ir modegiete, Vilems teica, un viņa smīns izskatījās gandrīz vai dēmonisks.
- Tiešām? Simmons pārjautāja. Vilems pamāja ar tik platu smaidu, kādu es viņa sejā neatcerējos redzējis. Simmons nelaimīgi nopūtās. Viss saskan! Gana slikti, ka viņa ir visskaistākā meitene Kopvalstībā, bet es nezināju, ka viņa turklāt ir modegiete.
- Varu tev piekrist, ka viņa ir visskaistākā meitene tajā upes pusē, es izlaboju, bet šajā pusē…
- Par savu Dennu tu esi jau izteicies, Vilems mani pārtrauca.
- Piecas reizes.
- Paklausies! Simmons teica, un viņa balss bija kļuvusi ļoti nopietna.
- Tev vienkārši vajag rīkoties! Tavai Dennai neapšaubāmi ir interese par tevi.
- Viņa neko tamlīdzīgu nav teikusi.
- Viņas nekad nesaka, ka viņām ir interese! Simmons iesmējās par manu muļķīgo iebildumu. Pastāv taču zināmas spēlītes. Kaut kas līdzīgs dejai. Viņš pacēla abas rokas, atdarinādams sarunu starp tām. “Ai, cik neparasti, ka mēs šeit satikāmies!” “Ā, sveiki, es nupat gribēju iet pusdienās.” “Kāda veiksmīga sagadīšanās, es arī! Vai drīkstu palīdzēt tev nest grāmatas?”
Pacēlu roku, lai viņu apklusinātu. Vai varam tūlīt pāriet uz izrādes beigām? Tur, kur tu dienām ilgi šņuksti virs alus krūzes?
Simmons nikni pablenza uz mani. Vilems iesmējās.
- Dennai pietiek vīriešu, kas viņu aplido, es teicu. Tie iet un nāk kā… Mēģināju atrast salīdzinājumu, bet tas man neizdevās. Es labprātāk gribētu būt viņas draugs.
- Tu labprātāk gribētu būt viņas sirdsdraugs, Vilems bez īpašas izteiksmes izlaboja. Tu labprātāk gribētu svētlaimīgi baudīt viņas apskāvienus. Bet tu baidies, ka viņa tevi atraidīs. Tu baidies, ka viņa pasmiesies un tu izskatīsies kā muļķis. Vilems nevērīgi paraustīja plecus. Ne jau tu pirmais tā jūties! Par to nav jākaunas.
Viņš bija trāpījis neparasti tuvu mērķim, un es krietnu bridi nespēju izdomāt piemērotu atbildi. Es gribu cerēt, klusi sacīju, bet negribu to pieņemt par pašsaprotamu. Esmu redzējis, kas notiek ar vīriešiem, kuri pārāk daudz iedomājas un pielīp viņai.
Vilems svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu.
- Viņa tev sagādāja lautas futrāli, Simmons teica, gribēdams palīdzēt. Tas taču kaut ko nozīmē!
- Bet ko tas nozīmē? es atjautāju. Var jau cerēt, ka viņai tiešām ir interese, bet ja nu tā no manas puses ir tikai vēlmju domāšana? Visi tie pārējie vīrieši noteikti arī domā, ka viņai ir interese. Bet acīmredzami maldās. Ja nu arī es maldos?
- Ja nemēģināsi, tu nekad to neuzzināsi, Simmons sacīja ar rūgtuma pieskaņu balsī. Tā man gribētos teikt. Bet vai zini ko? Tur tikpat nekas nesanāk. Es dzenos pēc viņām, un viņas mani pasper malā kā suni zem pusdiengalda. Mani šie mēģinājumi ir nogurdinājuši. Viņš bezcerīgi nopūtās, joprojām gulēdams uz muguras. Viss, ko es gribu, ir sieviete, kurai es patiktu.