- “Viss, ko es gribu” izsaka daudz, es teicu.
- Es gribu burvju zirdziņu, ko varētu nēsāt kabatā, sacīja Vilems.
- Un sarkana dzintara gredzenu, kas dotu man varu pār dēmoniem. Un neierobežoti daudz kūku jebkurā laikā!
Kādu laiku atkal valdīja omulīgs klusums. Vējš rāmi šalkoja koku zaros.
- Stāsta, ka Rū cilts ļaudis zinot visus stāstus, kādi ir pasaulē, Simmons pēc brīža teica.
- Droši vien tā ir taisnība, es piekritu.
- Pastāsti kādu! viņš aicināja.
Es paskatījos uz viņu piemiegtām acīm.
- Neskaties tā uz mani! Simmons protestēja. Man vienkārši gribas klausīties stāstu, un viss.
- Mums mazliet pietrūkst izklaižu, sacīja Vilems.
- Labi, labi! Ļaujiet padomāt. Aizvēru acis, un domu virspusē uznira stāsts par Amiru. Par to nebija jābrīnās. Amira bruņinieki man neizgāja no prāta jau kopš dienas, kad mani uzmeklēja Ņina.
Es piecēlos sēdus. Lai iet! Ievilku elpu, gribēdams sākt, taču aprāvos. Ja kādam no jums vajag pačurāt, dariet to tagad! Man nepatīk pārtraukt stāstu pusē.
Klusums.
- Labi. Es nokremšļojos. Ir kāda vieta, kuru ir redzējis tikai retais. Neparasta vieta, kuru sauc Faeriniela. Ja ticat stāstiem, Faeriniela ir unikāla divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, tā ir vieta, kurā krustojas visi pasaules ceļi. Otrkārt, tā ir vieta, kuru neviens cilvēks nav atradis meklēdams. Tā nav vieta, uz kuru var aizceļot, tā ir vieta, kuru ceļotājs šķērso, dodamies uz citurieni.
Stāsta, ka tur nokļūstot ikviens, kurš pietiekami ilgi ir ceļojis. Šis ir stāsts par to vietu, par vecu vīru uz gara ceļa un par ilgu, vientulīgu nakti bez mēness…
TRĪSDESMIT septītā NODAĻA . drusciņa uguns
- FAERJNIELA bija liels krustpunkts, taču vietā, kur ceļi sastapās, nebija nevienas viesnīcas. Toties starp kokiem bija klajumi, kuros ceļinieki varēja iekārtot apmetnes un pavadīt nakti.
Reiz, pirms daudziem gadiem un aiz daudzām zemēm, Faerinielā ieradās pieci ceļinieku pulciņi. Kad saule tuvojās rietam un laiks bija domāt par atpūtu, viņi izvēlējās katrs savu klajumu un iekūra katrs savu ugunskuru.
Vēlāk, kad saule bija norietējusi un tumsa ietinusi debesis un zemi, pa ceļu tuvojās vecs, noskrandis ubags. Viņš gāja lēnām un balstījās uz nūjas.
Vecais virs gāja no nekurienes uz nekurieni. Viņam galvā nebija cepures un mugurā nebija mantu maisa. Viņam nebija neviena penija un nebija maka, kurā to glabāt. Viņam tik tikko piederēja savs vārds, un pat tas gadu gaitā bija nodilis plāns un niecīgs.
Ja jūs viņam jautātu, kas viņš ir, vecais virs atbildētu: “Nekas.” Taču viņš maldītos.
Vecais virs bija atnācis līdz Faerinielai. Viņš bija izsalcis kā sauss iekurs un pārguris līdz nespēkam. Kustēties viņam palīdzēja vienīgi cerība, ka varbūt kāds atvēlēs viņam kumosu no savām vakariņām un drusciņu no ugunskura siltuma.
Tāpēc vecais virs, redzēdams starp kokiem zibam liesmas, nogriezās no ceļa un devās gaismas virzienā. Drīz viņš starp stumbriem ieraudzīja četrus varenus zirgus. Sudrabs mirdzēja aizjūgā, un sudrabs mijās ar pakavu dzelzi. Gabaliņu tālāk ubags redzēja duci mūļu, kas bija apkrauti preču nastām: tur bija vilnas audumi, greznas rotas un smalka tērauda asmeņi.
Taču visvairāk ubaga skatienu piesaistīja gaļas gabals virs ugunskura. No tā kūpēja garaiņi un oglēs pilēja tauki. No kārdinošās smaržas vecais virs gandrīz zaudēja samaņu, jo visu dienu viņš bija gājis un apēdis tikai sauju ozolzīļu un iebrūnējušu ābolu, ko atradis ceļa malā.
Ap ugunskuru sēdēja trīs viri melnām bārdām, un ubags, iegājis klajumā, tos uzrunāja. “Labvakar!” viņš teica. “Vai varat atvēlēt man gabaliņu gaļas un drusciņu siltuma no sava ugunskura?”
Viri pagriezās, un zelta ķēdes, ar kurām tie bija rotājušies, mirgoja liesmu gaismā. “Protams!” viņu vadonis teica. “Kas tev ir lidzi? Džoti vai peniji? Gredzeni vai strehlaumi? Vai varbūt tev makā ir īstas, skanīgas keldiešu monētas, ko mēs vērtējam augstāk par visām citām?”
“Man nekā tāda nav,” vecais vīrs atbildēja un atpleta plaukstas, lai parādītu, ka tās ir tukšas.
“Tādā gadījumā tu neko šeit nedabūsi,” svešie atbildēja, un ubags noskatījās, kā viņi sāk atdalīt prāvus gaļas gabalus no cepeša virs ugunskura.”
- Neapvainojies, Vilem. Tāds vienkārši ir stāsts.
- Es neko neteicu.
- Bet izskatījies tāds, it kā gribētu teikt.
- Varbūt. Bet to es varu pateikt vēlāk.
- Vecais vīrs devās tālāk mežā, iedams pretī citai ugunskura gaismai starp kokiem.
“Labvakar!” ubags iesaucās, iegājis otrajā klajumā. Kaut gan vecais vīrs jutās ļoti noguris un nožēlojams, viņš centās ielikt balsī možumu. “Vai varat atvēlēt man gabaliņu gaļas un drusciņu siltuma no sava ugunskura?”
Otrajā klajumā sēdēja četri ceļinieki divi vīrieši un divas sievietes. Izdzirdējuši balsi, viņi piecēlās kājās, bet nesacīja ne vārda. Vecais vīrs pacietīgi gaidīja, cenzdamies izskatīties labsirdīgs un nekaitīgs. Tomēr klusums ieilga arvien vairāk un neatskanēja neviens vārds.
Vecais vīrs, gluži saprotams, jutās aizkaitināts. Viņš bija pieradis, ka citi no viņa vairās vai pagrūž viņu malā, bet šie cilvēki gluži vienkārši stāvēja. Stāvēja klusi un saspringti, mīņādamies no vienas kājas uz otru un nervozi žņaudzīdami pirkstus.
Kad ubags sapīcis grasījās iet projām, uguns spoži uzliesmoja un viņš redzēja, ka visiem četriem ceļiniekiem mugurā ir asinssarkanas drānas: tas nozīmēja, ka viņi ir ademu tirgotāji. Tad vecais vīrs saprata. Ademus sauc par klusajiem ļaudīm, jo tie runā ļoti maz un ļoti reti.
Vecais vīrs zināja daudz stāstu par ademiem. Viņš bija dzirdējis, ka tie protot slepenu mākslu, ko dēvē par lethani. Šī māksla ļaujot tiem valkāt savu klusēšanu kā bruņas, kas liek zobenam aizslīdēt garām un bultai apstāties gaisā. Tieši tāpēc šie ļaudis runājot tik reti. Viņi taupot vārdus, glabādami tos sevī kā ogles pavarda dziļumā.
Uzkrātie vārdi dodot viņiem tik daudz nerimstošas enerģijas, ka viņi nekad nespējot izturēties pavisam mierīgi, un tāpēc viņu rokas un kājas allaž nemierīgi ņirbot. Un karodami viņi izmantojot savu slepeno mākslu, lai sadedzinātu sevī uzkrātos vārdus kā degvielu. Tāpēc viņi esot stipri kā lāči un ātri kā čūskas.
Pirmoreiz dzirdēdams tādas valodas, ubags bija nodomājis, ka tie ir blēņu stāsti, ko ceļinieki pārmij pie apmetnes ugunskura. Bet reiz, pirms daudziem gadiem, viņš bija redzējis, kā ademu sieviete cīnās ar pilsētas sardzi. Sardzes vīriem bija ieroči, un to krūtis un rokas sedza biezas bruņas. Viņi bija karaļa vārdā pieprasījuši, lai sieviete parāda savu zobenu, un sieviete negribīgi bija viņiem to iedevusi. Tikko sardzes vīri bija to paņēmuši, viņi bija sākuši uzmākties sievietei ar neķītriem ieteikumiem, kas viņai esot jādara, lai dabūtu zobenu atpakaļ.
Sardzes vīri bija augumā lieli, un viņu zobeni bija asi. Viņi krita sievietes priekšā kā nopļauti rudens kvieši. Sieviete nogalināja trīs vīrus, salauzdama tiem kaulus ar kailām plaukstām.
Viņas pašas ievainojumi bija samērā nelieli tumšs zilums uz viena vaiga, neliela brūce kājā, kas lika klibot, un sekls iegriezums plaukstā.
Pat pēc visiem šiem gadiem vecais vīrs atcerējās, kā viņa rāmi kā kaķis bija nolaizījusi asinis sev no plaukstas.
Tās bija domas, kas atausa vecā ubaga atmiņā, kad viņš ieraudzīja ademus. Vienā mirkli viņš aizmirsa ēdienu un uguns siltumu un lēnām atkāpās meža patvērumā.