Tad viņš devās uz nākamā ugunskura pusi, cerēdams, ka trešā reize būs veiksmīga.
Šajā klajumā viņš ieraudzīja pulciņu aturiešu, kas stāvēja ap beigtu ēzeli blakus ratiem. Viens no tiem pamanīja veco vīru. “Paskat!” viņš iesaucās. “Grābiet to veci ciet! Iejūgsim viņu ratos, lai velk!”
Vecais vīrs iesteidzās atpakaļ mežā un, kādu laiku šaudījies turp un atpakaļ, paslēpās no aturiešiem zem trūdošu lapu kaudzes.
Kad vajātāju troksnis pieklusa, ubags izrāpās no paslēptuves un sameklēja savu nomesto nūju. Pēc tam ar izsalkuša un novārguša cilvēka drosmi viņš devās turp, kur starp kokiem vīdēja nākamais uguns- kurs.
Iespējams, ka tur viņš būtu atradis meklēto, jo ap ugunskuru sēdēja tirgotāji no Vintasas. Citos apstākļos varbūt tie būtu aicinājuši atnācēju vakariņās, teikdami: “Kur ēdamā pietiek sešiem, tur pietiks arī septītajam.”
Taču tobrīd vecais vīrs izskatījās diezgan atbaidošs. Viņa mati bija izjukuši, un savēlušās šķipsnas slējās gaisā. Jau iepriekš noplīsušais apģērbs tagad bija saplēsts un netīrs. Viņa seja no bailēm bija bāla un elpa smagi sēca un čīkstēja krūtīs.
Tāpēc Vintasas tirgotāji izbīlī ievaidējās un savēcināja rokas. Viņi noturēja ubagu par kapukalna draugaru miroņa rēgu, kas, pēc māņticīgo vintasiešu domām, naktis nespēj mierīgi gulēt un klejo apkārt.
Tirgotājiem bija dažādi uzskati par to, kā šādu nācēju iespējams apturēt. Daži domāja, ka to atbaida uguns, citi ticēja, ka rēgu var atvairīt ar zālē izbārstītu sāli, vēl citi uzskatīja, ka ar dzelzi jāpārcērt saites starp dvēseli un nedzīvo ķermeni.
Klausīdamies viņu pārspriedumos, vecais ubags saprata: lai kādu paņēmienu šie cilvēki izvēlētos, viņam no tā labāk nekļūs. Tāpēc viņš steigšus atgriezās koku patvērumā.
Atradis lielu akmeni, uz kā apsēsties, vecais vīrs, cik spēdams, nopurināja no saplēstā apģērba pielipušās lapas un netīrumus. Kādu laiku pasēdējis, viņš nolēma doties uz pēdējo nometnes vietu, jo cerēja atrast vismaz vienu devigu ceļinieku, kurš ļautu viņam piepildīt tukšo vēderu.
Pie pēdējā ugunskura viņš ar atvieglojumu ieraudzīja sēžam tikai vienu cilvēku. Pienācis tuvāk, vecais virs ieraudzīja to, kas viņu gan ielīksmoja, gan biedēja: kaut gan ubags bija nodzīvojis pasaulē daudz gadu, viņš nekad nebija sarunājies ar Amira bruņinieku.
Taču viņš zināja, ka Amirs ir daļa no Tehlu baznīcas un…
- Viņi nebija daļa no baznīcas, Vilems teica.
- Ko? Skaidrs, ka bija!
- Nē, viņi bija Aturas pārvaldītāju daļa. Viņiem piederēja… Vecarum tiesu vara.
- Viņus sauca par Svēto Amira ordeni. Viņi bija baznīcas stiprā labā roka.
- Saderam?
- Ar prieku! Tas liks tev paklusēt, kamēr es pabeidzu stāstu.
Vecais vīrs jutās ielīksmots, jo zināja, ka Amirs ir daļa no Tehlu baznīcas un baznīca mēdza labi izturēties pret trūcīgajiem.
Vecajam vīram tuvojoties, amirietis piecēlās kājās. “Kas tur nāk?” viņš noprasīja. Viņa balss bija lepna un spēcīga, bet arī gurda. “Tad zini, ka es esmu no Amira ordeņa! Neviens nedrīkst nostāties starp mani un maniem uzdevumiem. Es rīkojos visu cilvēku labā, kaut ari dievi un cilvēki var aizšķērsot manu ceļu!”
“Kungs,” vecais ubags sacīja, “es cerēju atrast drusciņu uguns siltuma un ēdiena kumosu pēc gara ceļa.”
Amirietis ar rokas mājienu aicināja veco viru tuvāk. Viņš bija tērpies bruņās no spožiem tērauda gredzeniem, un viņa zobens bija cilvēka augumā. Veste virs bruņām bija spodri balta, bet lejpus elkoņiem krāsa pārtapa tumši sarkana, itin kā iemērkta asinīs. Krūšdaļas vidū bija redzams Amira simbols melns, sarkanu liesmu ieskauts tornis.
Vecais virs apsēdās pie ugunskura un tlksmīgi nopūtās, juzdams kaulos iestrāvojam siltumu.
Pēc brīža Amira bruņinieks teica: “Diemžēl nevaru piedāvāt tev neko ēdamu. Mans zirgs šovakar ir labāk paēdis nekā es pats, taču arī viņš nav dabūjis diezgan.”
“Man noder jebkāda palīdzība,” vecais vīrs atbildēja. “Varu iztikt ar atliekām. Es neesmu lepns.”
Amirs nopūtās. “Rīt man jānojāj piecdesmit jūdzes, lai apturētu kādu tiesas prāvu. Ja netikšu galā vai nokavēšos, jāmirst būs nevainīgai sievietei. Lūk, šeit ir viss, kas man atlicis!” Amirietis norādīja uz audekla gabalu, uz kura gulēja sakaltis maizes gabals un siera šķēle. Ar to nepietiktu, lai remdētu vecā vīra izsalkumu. Tik lielam un spēcīgam vīrietim kā bruņinieks tās būtu ļoti trūcīgas vakariņas.
“Rīt man vajadzēs jāt un karot,” bruņinieks teica. “Man būs nepieciešams spēks. Tāpēc man jāsver tavs tukšais vēders pret tās sievietes dzīvību.” Runādams amirietis pacēla rokas un pavērsa plaukstas augšup kā svaru kausus.
Kad viņš izdarīja šo kustību, vecais vīrs ieraudzīja viņa plaukstu virspuses un īsu mirkli nodomāja, ka amirietis sevi ir savainojis, jo starp pirkstiem tam sūcās asinis un pilēja pār rokām. Bet tad plandošo liesmu gaisma mainījās, un vecais vīrs saprata, ka tas ir tikai tetovējums, tomēr asiņainās zīmes uz bruņinieka plaukstām un rokām tik un tā lika viņam nodrebēt.
Viņš būtu ne tikai nodrebējis vien, ja sīkāk zinātu visu šo zīmju vēstījumu. Tās liecināja par tik lielu ordeņa uzticību, ka tāda amirieša rīcība nekad netika apšaubīta. Un, tā kā aiz šī bruņinieka stāvēja ordenis, pret viņu vērsties nevarēja neviena baznīca, neviens galms un neviens karalis. Jo viņš bija viens no kiridiem, Amira augstākās kārtas pārstāvjiem.
Ja viņš nogalinātu neapbruņotu cilvēku, ordeņa acīs tā nebūtu slepkavība. Ja viņš ielas vidū nožņaugtu grūtu sievieti, neviens nemēģinātu stāties viņam pretī. Ja viņš nodedzinātu baznīcu vai sadragātu vecu akmens tiltu, impērija viņu nevainotu un uzskatītu, ka viss, ko viņš dara, notiek augstāka mērķa vārdā.
Taču vecais vīrs to nezināja un tāpēc mēģināja vēlreiz: “Ja tev nav nekā ēdama, ko man iedot, varbūt tu vari man atvēlēt pāris peniju?” Ubags atcerējās keldiešu apmetni un cerēja nopirkt tur gabalu maizes un gaļas.
Amirietis papurināja galvu. “Ja man tie būtu, es ar prieku tev tos iedotu. Taču es pirms trim dienām atdevu savu pēdējo naudu atraitnim ar izsalkušu bērnu. Kopš tā laika es esmu tāds pats tukšinieks kā tu.” Bruņinieks papurināja galvu, un viņa seja pauda gurdumu un nožēlu.
“Es gribētu, kaut apstākļi būtu citādi. Bet tagad man jāizguļas, tāpēc tev nāksies doties tālāk.”
Par to vecais virs nebūt nepriecājās, taču amirieša balsi skanēja kaut kas tāds, kas viņu darīja piesardzīgu. Tāpēc viņš uzslējās kājās un devās atpakaļ meža biezokni, atstādams ugunskuru aiz muguras.
Vēl juzdams uguns siltumu, vecais virs savilka jostu ciešāk un nolēma vienkārši turpināt ceļu līdz ritam. Viņš cerēja, ka ceļa galā varbūt beidzot uzsmaidīs veiksme un viņš sastaps atsaucīgākus cilvēkus.
Tā nu viņš devās cauri Faerinielas centram un tur ieraudzīja apli no lieliem pelēkiem akmeņiem. Apļa vidū mirgoja blāva gaismiņa no uguns, kas bija paslēpta prāvā bedrē. Vecais vīrs nejuta nekādu dūmu smaržu un nosprieda, ka cilvēki dedzina rennela koku, kas deg pamatīgi un ilgi, bet nedūmo un neizplata nekādu smaku.
Tad vecais virs ievēroja, ka divi no lielajiem apveidiem nemaz nav akmeņi. Tie bija vezumi. Blāvajā uguns gaismā viņš pamanīja cilvēkus, kas rosījās ap ēdiena katlu.
Tomēr vecajam vīram vairs nebija atlikusi ne mazākā cerība, un viņš gāja tālāk. Kad viņš bija gandrīz jau pagājis akmeņu aplim garām, atskanēja kāda balss: “Ehei! Kas tu esi un kāpēc šajā vēlajā stundā tik klusi ej mums garām?”